Dzīvojot mūsdienu Latvijā, šķiet, ka ar katru dienu eksistēt paliek ar vien grūtāk. Valdība ir bezspēcīga, ik vakara ziņu pārraidēs vienas negācijas vien. Lai kur mēs ietu un ar ko tiktos dzirdam sliktas ziņas vien. Pat ejot pa ielu retu reizi pretim nāk cilvēks ar patiesu smaidu sejā. Apkārt to vien dzirdam – nelaimes, naudas trūkums, slimības, avārijas, skaudība, katastrofas un citas likstas. Prātā var sajukt. Vienmēr jau liekas, ka tur, kur neesam zālīte ir zaļāka un debesis zilākas. Un par tiem, kas pārtikuši, par tiem, kam māja Jūrmalā vai pēdējā izlaiduma BMW domājam, ka nauda iegūta nelegālā ceļā, apkrāpjot citus un iedzīvojoties bagātībā uz citu nelaimju rēķina. Un ko mēs paši ikdienā domājam? Es nevaru, es nemāku, man nesanāk, man nekad nebūs pietiekami daudz naudas, lai īstenotu sapņus. Visi ir pret mani sazvērējušies, visi mani ienīst, man nekur neveicas. Darbs man riebjas un valdība nespēj neko darīt. PIETIEK! Vienmēr būs vieglāk vainot kādu citu. Visi ir vainīgi, izņemot mūs. |