Neatkarības atjaunošanas oficiālais stāsts – kā tas bija?

Latvijas neatkarības atgūšanu veicināja virkne apstākļu un notikumu PSRS un Latvijā astoņdesmito gadu otrajā pusē. To loģiskā ķēde aizsākās līdz ar M. Gorbačova veiktajām reformām pēc viņa kļūšanas par PSKP ģenerālsekretāru 1985. gada aprīlī. Jau pašā šīs politikas īstenošanas sākumā, tā vērsās pret paša M. Gorbačova politisko nostāju citās jomās - PSRS un sociālisma sistēmas saglabāšanu, kaut arī liberalizētā veidā (sociālisms ar cilvēka seju). Tā 1986. gada septembrī PSRS un ASV sabiedrisko pārstāvju Čatokvas konferencē Jūrmalā, ASV pārstāvji atklāti paziņoja, ka tās nekad nav atzinušas un neatzīst 1940. gadā notikušo Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā.

Sabiedrisko kustību veidošanās

Agrāk stingri aizliegti pasākumi Latvijā sāka noritēt viens pēc otra. Tā, 1986. gadā tika izveidota cilvēktiesību aizstāvības grupa Helsinki-86. Šī grupa 1987. gada 14. jūnijā - 1941. gada deportāciju gadadienā, noorganizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Tā paša gada 23. augustā arī pie Brīvības pieminekļa notika protesta mītiņš sakarā ar Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienu. Drīz tika atļauta publiska Jāņu svinēšana.nepieciešama atsauce

Zīmīgs notikums bija arī Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums 1988. gada 1.-2. jūnijā, kur pirmo reizi tika atklāti izteikti apgalvojumi, ka sakarā ar nekontrolēto imigrāciju, latviešu valodas ierobežošanu, apkārtējās vides piesārņošanu, deformēto rūpniecības attīstību un citiem iemesliem Latvijas demogrāfiskā situācija kļuvusi dramatiska. Lielu rezonansi izraisīja pazīstamā politiskā komentētāja Mavrika Vulfsona paziņojums, ka Latvijā 1940. gadā notikusi nevis sociālistiskā revolūcija, kā to traktēja oficiālā vēsture, bet gan neatkarīgas valsts okupācija no PSRS puses. Dažus mēnešus vēlāk — 1988. gada 8.-9. oktobrī tika nodibināta Latvijas Tautas fronte (LTF), kas kļuva par noteicošo politisko spēku Latvijā, kurš saliedēja lielāko sabiedrības daļu neatkarības atgūšanai. Par LTF pirmo priekšsēdētāju tika ievēlēts žurnālists Dainis Īvāns. Kā opozīcija LTF, 1989. gada 7. janvārī tika nodibināta Internacionālā Darbaļaužu fronte (Interfronte), kas iestājās par Latvijas attīstību PSRS sastāvā, kā arī par sociālisma saglabāšanu un nostiprināšanu. Par Interfrontes vadītājiem kļuva Igors Lopatins un Anatolijs Aleksejevs. Politiskie spēki, kuri iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, nebija monolīti - līdztekus LTF izveidojās arī Latvijas Nacionālā Neatkarības Kustība (LNNK), savu darbību turpināja arī Helsinki-86, 1989. gada decembrī sāka veidoties Pilsoņu kongress u. c.

Baltijas ceļš. 1989. gada 23. augusts

50 gadus pēc Molotova-Rībentropa pakta parakstīšanas 1989. gada 23. augustā notika Baltijas ceļa akcija, ko organizēja LTF kopā ar Igaunijas Tautas fronti un Lietuvas kustību "Sajūdis". Apmēram 2 miljoni cilvēku sadevušies rokās veidoja gandrīz 600 km garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas.

Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990.gada 4. maijā

Pēc politisko partiju, sabiedrisko organizāciju un kustību politiskās noslāņošanās dalīšanās notika arī LPSR Augstākajā padomē. Tās sēdē 1989. gada 27. jūlijā šī šķelšanās vēl neizpaudās un samērā vienprātīgi tika pieņemts likumprojekts Par Latvijas PSR ekonomisko patstāvību. Taču 1990. gada marta un aprīļa vēlēšanās, kurās piedalījās 81,3% no balsstiesīgajiem, ievēlētajā Augstākajā padomē jau bija izveidojušās divas politisko partiju grupas. Viena iestājās par Latvijas neatkarību un tirgus reformām, apvienojoties ap LTF frakciju (134 deputāti no 201), bet otra grupa, kurā galveno lomu spēlēja "Līdztiesība" (57 deputāti), iestājās par sociālismu un dalību PSRS. 1990. gada aprīlī šķelšanās notika arī Latvijas komunistiskajā partijā un tā sadalījās divās daļās. Lielākā daļa palika PSKP sastāvā, un par tās pirmo sekretāru ievēlēja Alfrēdu Rubiku, bet otra daļa pārtapa par Latvijas Neatkarīgo komunistisko partiju (nacionālkomunisti), un par tās vadītāju kļuva Ivars Ķezbers.

Augstākās Padomes pirmajā sesijā 1990. gada 4. maijā notika LTF frakcijas ierosinātais balsojums par deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pieņemšanu. Lai likumdevēji deklarāciju atbalstītu, bija nepieciešams 2/3 no deputātu skaita atbalsts jeb 132 balsis. Balsošanā "Līdztiesība" un tās sabiedrotie nepiedalījās, jo bija atstājusi sēžu zāli. Par Deklarāciju nobalsoja 138 deputāti, 1 atturējās un tā tika pieņemta. Kaut arī Neatkarības deklarācijas pieņemšana vēl nenozīmēja, ka Latvijas Republika tiešām ir neatkarīga, tomēr līdz ar to sākās valsts atjaunošanas periods. Jau 14. maijā M. Gorbačovs parakstīja dekrētu, kurā Latvijas, tāpat kā Igaunijas un Lietuvas deklarācijas tika pasludinātas par neatbilstošām PSRS konstitūcijai un citiem PSRS likumiem. Līdz ar to arvien vairāk saasinājās politisko spēku par un pret Latvijas neatkarību konfrontācija.

Reformu sākums

Dažas dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas - 1990. gada 7. maijā, - Augstākā padomes sēdē par Ministru prezidentu ievēlēja vienu no LTF līderiem - Ivaru Godmani un uzdeva viņam sastādīt valdību. Šajā sēdē I.Godmanis izklāstīja arī savu redzējumu par galvenajiem jaunās valdības darbības mērķiem un virzieniem. Tie bija: attiecību noregulēšana ar Krieviju, sadarbība ar pārejām Baltijas valstīm un citām bijušās PSRS republikām, republikas īpašuma saglabāšana, tirgus ekonomikas attīstīšana u.c. Šīs I.Godmaņa tēzes kļuva par pamatu jaunizveidotās valdības politikai vairāku nākamo gadu laikā.

Jāatzīmē, ka ne visi I.Godmaņa valdības sākotnēji plāni īstenojās dzīvē. Tā Latvijas "finlandizācijas" modelis, ko I.Godmanis bija piedāvājis, praksē nerealizējās. Tā vietā arvien ciešāka politiskā un ekonomiskā sadarbība izvērsās starp Baltijas valstīm, kā arī ar Rietumvalstīm, it īpaši Skandināviju. Tāpat neveiksmīgs izrādījās decentralizētais privatizācijas modelis, kad atbildība par valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju tika uzticēta nozaru ministrijām un pašvaldībām. Uz vairākiem gadiem tika aizkavēta privatizācija, bet valsts mēģinājumi dažādiem līdzekļiem atbalstīt krīzē nonākušos uzņēmumus, nedeva cerētos rezultātus. Joprojām saglabājoties faktiskai ekonomiskai atkarībai no PSRS, Latvijas Republikā turpināja pasliktināties vispārējā ekonomiskā situācija, kritās arī iedzīvotāju dzīves līmenis.

1990. gada otrajā pusē Latvijā tika uzsāktas ekonomiskās reformas. Kā viens no pirmajiem stratēģisku reformu pasākumiem bija agrārā reforma, ko ievadīja LR Augstākās padomes lēmums "Par agrāro reformu Latvijas Republikā".Drīz pēc tam (1990. gada 31. jūlijā) tika pieņemts Augstākās padomes lēmums par neatkarīgas Latvijas Bankas izveidošanu, bet 1990. gada 3. augustā tika pieņemts lēmums par valdības tautsaimniecības attīstības programmu. Tomēr līdz pat 1992. gada pavasarim, kad joprojām apgrozībā vēl bija PSRS naudas vienība rublis, valstī saglabājās ļoti augsta inflācija.

Barikāžu laiks

1991. gada janvārī notika mēģinājums militāri atjaunot PSRS jurisdikciju neatkarību pasludinājušajās Baltijas valstīs. 1. janvārī OMON specvienība ieņēma Preses namu un pārtrauca Latvijas neatkarību atbalstošo izdevumu drukāšanu, 7. janvārī PSRS Aizsardzības ministrs izdeva pavēli nosūtīt uz Baltiju desanta karaspēka vienības. Interfronte pieprasīja Ivara Godmaņa valdības atkāpšanos, Tautas fronte izsludināja Vislatvijas manifestāciju valdības atbalstam 13. janvārī. Pēc PSRS karaspēka uzbrukuma Viļņas Televīzijas torņa aizstāvjiem 1991. gada 13. janvārī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu „Par Latvijas Republikas Augstākās Padomes aizsardzības štāba izveidošanu” un Latvijā sākās Barikāžu laiks. Vecrīgā un citviet tika tika uzceltas barikādes pārvaldes un telekomunikāciju iestāžu aizsardzībai. 14. janvārī OMON iebruka Vecmīlgrāvja milicijas nodaļā, 15. janvārī Minskas IeM augstākās skolas Rīgas filiālē, bet 20. janvārī ieņēma Iekšlietu ministrijas ēku. Aizstāvot to, divi milicijas darbinieki gāja bojā, vairāki ministrijas darbinieki tika ievainoti, gāja bojā arī divi kinooperatori un viens garāmgājējs.

Barikāžu laiks deva spēcīgu impulsu Latvijas iedzīvotāju apņēmībai panākt valsts neatkarības pilnīgu atjaunošanu. 1991. gada 3. marta aptaujā piedalījās 87,6% Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku nobalsoja 73,7% , bet pret 24,7% iedzīvotāju. Tā rezultātā 1991. gada 18. martā Dānijas valdība parakstīja protokolu par sadarbību starp Dānijas Karalisti un Latvijas Republiku, kurā apstiprināja Latvijas atzīšanu par neatkarīgu valsti, pagaidām gan neatjaunojot oficiālas diplomātiskās attiecības

Augusta pučs un diplomātiskā atzīšana

Pēdējais PSRS mēģinājums militāri pakļaut Latviju notika 1991. gada Maskavas Augusta puča laikā. Rīgas ielās patrulēja padomju bruņumašīnas, bet LR Augstākajā Padome 21. augustā pieņēma "Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu", kas atjaunoja Latvijas Republikas 1920. gada Satversmes pilnu darbību un atcēla 1990. gada 4. maija Deklarācijā noteikto pārejas periodu Latvijas valsts varas atjaunošanai de facto. 1991. gada 22. augustā Īslandes valdība atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet 24. augustā Dānija oficiāli paziņoja, ka ir gatava atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 27. augustā Eiropas Kopienas dalībvalstis pieņēma Deklarāciju par Baltijas valstīm, uzsverot, ka EK dalībvalstis konsekventi uzskata demokrātiski ievēlēto Latvijas parlamentu un valdību par likumīgu Latvijas tautas pārstāvjiem. 24. augustā Krievijas PFSR prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu "Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu", 2. septembrī ASV paziņoja par gatavību atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 6. septembrī beidzot arī PSRS Valsts padome pieņēma lēmumu par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu. 17. septembrī Latvija kļuva par pilntiesīgu Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli.

Oriģināls materiāls interneta vietnē: History of Latvia - Wikipedia