Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:254, Did:0, useCase: 3


Daži interesanti fakti no adīšanas vēstures

Šodien mums būtu grūti iedomāties savu dzīvi, jeb precīzāk,- savu garderobi bez adījumiem. Jau no bērnības mēs tiekam ietērpti adītās zeķēs, jakās, džemperos. Taču diez vai daudzi no mums būs aizdomājušies par to, kā radusies adīšana un kas bija pirmais, kas izveidoja cilpu no dzijas un ar adatu vai smalku stieplīšu palīdzību sāka no šīs cilpas veidot kaut ko apģērbam līdzīgu. Protams, ka vēsturei par šo faktu nav ticamu ziņu, taču pirmā arheologu atrastā adījuma aptuvenais tapšanas laiks gan ir zināms.

Viena no pirmajām vēsturei zināmajām adītajām lietām ir bērnu zeķīte, kas savulaik tika atrasta kādā no Ēģiptes piramīdām tur veikto izrakumu laikā. Zeķīte atgādina mūsdienu dūrainīti, jo tās lielais pirksts adīts atsevišķi. Tas darīts ar nolūku, lai zeķē ietērptu kāju varētu ievilkt siksniņkurpēs ar līdzīgu pirkstu daļu kā mūsdienu pludmales čībām. Zinātnieki vērtē šo zeķīšu vecumu ar apmēram četriem tūkstošiem gadu. Vēlāk atrastās zeķes ir vēl vecākas- datētas ar 14-11 gs. pirms mūsu ēras.

Ir ļoti daudz neparastu faktu par adīšanas vēsturi un tos visus, protams, aprakstīt vienā rakstā nav iespējams, taču šo to interesantu pastāstīšu.

Piemēram to, ka adīts apģērbs redzams jau dažādos senajos zīmējumos. Seno ēģiptiešu sienu gleznojumos arheologi atraduši sieviešu attēlus, kuru apģērbs līdzinās adītiem mūsdienu kardigāniem vai žaketēm. Bet senajā Ninēvijā atrasti zīmējumi, kuros attēloti karavīri adītās zeķēs. Savukārt, uz dažām sengrieķu vāzēm, kas ir Trojas kara laikabiedres, attēloti trojāniešu gūstekņi pieguļošās adītās biksēs.

Pirmais mūsu ērā uzadītais vēsturei zināmais apģērbs atrasts Kairā un tā ir burvīga kleita, kas adīta ar metāla adāmadatu palīdzību un datēta ar mūsu ēras sākumu. Adīti izstrādājumi, kas tapuši laika periodā no 3 līdz 5 gs tikuši atrasti Vecās Pasaules teritorijā un Peru. Un, ja ņem vērā attālumu starp šīm vietām, tad kļūst skaidrs, ka adīšanas tehnika dažādām tautām attīstījās dažādi, t.i., patstāvīgi, nevis tikusi pārņemta no citu valstu pārstāvjiem. Pie kam var pieņemt, ka adīšana radās sen pirms mūsu ēras, kaut arī pierādījumi par to saglabājušies tikai attēlu veidā uz sienām un traukiem. Tas arī nav nekāds brīnums, jo, kā zināms, adījumus ir grūti ilgstoši saglabāt.

Eiropā gan adīšanas māksla ienākusi krietni vēlāk un pateikties par to eiropieši var Ēģiptes koptiem (Ēģiptes iedzīvotāji, kas dzīvojuši šajā teritorijā pirms islāma Ēģiptes iedzīvotājiem), kas dodoties misionāru braucienos uz Eiropu ņēma līdzi savus adījumus. Tie tik ļoti piesaistīja eiropiešu uzmanību, ka viņi pamazām pārņēma šo māku. Taču sākotnēji Eiropā adīšana bija vīriešu prerogatīva, tieši vīrieši adīja sev zeķes, velkot tās kājās vairākās kārtās. 13. gs. Francijā adīšana kļuva par ļoti ienesīgu amatu, bet sievietes pie šī amat netika pielaistas. Dažādus apģērba gabalus- zeķes, cimdus, cepures, kardigānus- adīja vīrieši.

1589.gadā tika izgudrota pirmā adāmmašīna; tās radītājs bija mācītāja palīgs Viljams Lī. Pateicoties viņa izgudrojumam, adīšana kļuva par nopietnu ražošanas nozari, kurā radās arvien vairāk lielu uzņēmumu un pamazām tie likvidēja mazos adītāju arteļus. Pie kam uz adāmmašīnām adītie apģērbi bija lētāki.
Tomēr adīšana ar rokām nekur nepazuda, jo, kā zināms, neviena rūpnieciski saražota lieta nevar sacensties unikalitātē un oriģinalitātē ar roku darbu.
Tomēr mašīnadīšana attīstijās un 16.gs. Anglijā netrūka uzņēmēju, kas nodarbojās ar adītu zeķu eksportu. Adīšana bija kļuvusi par vienu no populārākajiem ražošanas virzieniem. Pateicoties adīšanas mākai, arī nabadzīgāki cilvēki guva iespēju nopelnīt naudu. Visā Anglijas teritorijā sāka darboties adīšanas skolas, kuras tajā laikā bija ļoti populāras.

17-18 gs arī Skotijā adīšana bija kļuvusi par daudzu ģimeņu biznesu, tika izstrādāti daudzkrāsaini neatkārtojami adījumu raksti, kuri greznoja cimdus, zeķes un džemperus, bet dzija tika piesūcināta ar speciālām eļļām,- tas tāpēc, lai jūrniekiem paredzētie adītie izstrādājumi ilgāk saglabātu siltumu.

19.gs adīšanas māksla pārņēma visu pasauli: Anglijā jebkura dāma varēja noadīt visu, sākot no mežģīņu šallēm līdz somiņām. Zviedrijā lielā cieņā bija īsi adīti kardigāni, bet Austrijā- vīriešu jakas ar sarežģītiem rakstiem, Dienvidamerikas indiāņi adīja cepures un getras, bet īri- džemperus ar prāviem reljefiem. Vārdu sakot, adīja visā pasaulē. No citiem neatpalika arī mūsu senči, radot skaisti izrakstītus cimdus un zeķes.

Un, kaut mūsdienās netrūkst rūpnieciski ražoto izstrādājumu, adīšana joprojām nav zaudējusi savu popularitāti. Jo atšķirībā no rūpnieciski ražotajiem adījumiem, kuri tiek izlaisti milzīgās partijās un bieži vien ir tik līdzīgi cits citam, pašu rokām darinātie ir tiešām neatkārtojami un oriģināli. Bet mums taču tik ļoti gribas būt neatkārtojamiem!
Pie kam dzijas daudzveidība, ko piedāvā mūsdienu vieglā rūpniecība, tā vien aicina mūs veidot patiesi oriģinālas un modernas lietas- tādas, kuras senajiem ēģiptiešiem pat sapņos nerādījās.
Mūsdienās rokdarbu tehnikas attīstījušās tik tālu, ka nu jau mēs varam adīt ne tikai nepieciešamības pēc, bet veidot īstus apbrīnas vērtus adījumus, ko var saukt par mākslu. Un vēl- adīšanu mēs esam iemācījušies kombinēt ar tamborēšanu, šūšanu un izšūšanu, tādējādi veidojot patiesi oriģinālus izstrādājumus.

Veidojiet savus oriģinālos un neatkārtojamos rokdarbus!

Apgādā Zvaigzne ABC izdotā Megijas Gordones, Selijas Hārdingas un Elijas Vensas grāmata "Rokdarbu ABC" ir kā rokdarbu enciklopēdija, kas ne tikai iepazīstina ar dažādām rokdarbu tehnikām, bet arī palīdz apgūt tās. Jūs varēsiet iemācīties visus rokdarbus, kuru darināšanā nepieciešamas adatas, dzijas un diegi- adīšanu, tamborēšanu, izšūšanu, tekstilmozaīku darināšanu, kā arī aplikāciju un stepējumu šūšanas pamatus.

Grāmatā saprotami un secīgi izklāstīts, kā
- adīt un tamborēt vienkāršus rakstus,
- darināt baltos darbus, krāsainos izšuvumus un šūt klājdūrienus,
- veidot tekstilmozaīkas, kombinējot audumus,
- izmantot aplikācijas rotāšanai,
- šūt stepējumus.

Izdevumā piedāvāti vairāk nekā 500 dažādu rokdarbu izgatavošanā izmantojami paņēmieni, 100 adīšanas un tamborēšanas raksti, kā arī 80 tekstilmozaīku un aplikāciju paraugi.

Grāmata nopērkama Zvaigzne ABC grāmatnīcās!