Vai faraonu lāsti ir dzīvi vēl šodien?
1922.gadā arheologs Hovards Kārters Valdnieku ielejā, Ēģiptē atvēra faraona Tutanhamona kapenes. Izrādījās, 3300 gadus senā atdusas vieta slēpj pasakainas bagātības, neskartu faraona mūmiju un senus lāstus.
Grāfa Džordža Karnarvona finansētās ekspedīcijas rezultāti pārsteidza visu pasauli – viņiem bija izdevies atklāt laupītāju pilnībā neskartu 18.dinastijas faraona kapu.
Par faraonu bagātībām un jaunatklātajiem noslēpumiem stāstīs arī raidījums “Visuvarenais Tutanhamons”, kas televīzijas kanālā “National Geographic” skatāms sestdien, 20.augustā.
Taču stāsts par senās Ēģiptes faraonu dzīvi nebūtu pilnīgs, ja netiktu pieminēts Tutanhamona lāsts – burvestības, kuras esot izdzēsušas ne viena vien cilvēka dzīvību.
Faraoni savas mūža mājas aizsargā ar lāstiem
Drīz pēc Tutanhamona kapeņu atklāšanas sabiedrībā sāka sačukstēties, ka veiksminiekus ir skāris lāsts. Rakstniece Marija Korelli pat citēja senu arābu manuskriptu, visnotaļ pārliecinoši apgalvojot, ka sods gaida tos, kas traucē aizgājēju mieru noslēgtā kapā.
Patiešām - kapenēs ir sastopami neskaitāmi hieroglifi, kuru mērķis ir palīdzēt mirušajam doties uz pazemes valstību. Iespējams, tur meklējami arī lāsti, kas varētu aizbaidīt kapu aplaupītājus. Ja vien viņi prastu izlasīt un saprastu, piemēram, uzrakstu virs apbedījumu telpas: “Nāve cirtīs asi kā dzērve tos, kuri traucēs faraona mieru.”
Kārters savam draugam seram Brūsam Ingemam esot uzdāvinājis artefaktu - aproci, uz kuras cita starpā esot rakstīts: “Lai nolādēts tas, kas pārvietos manu ķermeni un atņems manu roku, lai valkātu aproci.” Ingema māja nodega līdz pamatiem īsu brīdi pēc dāvanas saņemšanas, savukārt pēc atjaunošanas tā applūda.
“Dzeltenā” prese uzkurina ticību pārdabiskajām nāvēm
Par pirmo lāsta upuri uzskata grāfu Karnarvonu, kas piecus mēnešus pēc kapeņu atvēršanas mira no inficēta moskīta kodiena radītas asins saindēšanās. Šī ziņa presē izraisīja īstu neprātu, jo jau vairākas nedēļas tika runāts par mūmijas lāstu, kas skarot ikvienu, kurš traucē mirušo mieru. Nemitīgi atklājās neskaitāmas “interesantas” detaļas.
Nāves naktī gaudojusi un nomirusi grāfa sune Sūzija, mājā noslēpumaini nodzisusi gaisma. Kapeņu atvēršanas dienā kobra apēda Kārtera (vai viņa kolēģa Džeimsa Henrija Brīsteda) kanārijputniņu. Kobra tiek uzskatīta par senās Ēģiptes karalisko personu aizstāvi, tādēļ to uzskatīja par lāsta pierādījumu. Tiesa, Brīsteds mira 1935.gadā, pēc ceļojuma uz Ēģipti.
Nāves gadījumu patiešām ir daudz
Kārnarvona pusbrālis Odrijs Herberts kļuva gandrīz akls, jo mediķi kļūdaini ārstējaiekaisušu zobu. Pēc dažiem mēnešiem viņš mira no asins saindēšanās. Kārtera personiskais asistents Ričards Betels 1929.gadā tika atrasts savā gultā miris, 1930.gadā viņa tēvs Barons Vestberijs nolēca no septītā stāva balkona.
1924.gadā slimība dažu dienu laikā nonāvēja radiologu Arčibaldu Duglasu – Raidu, kas ar rentgenu pētīja mūmiju pirms tās nodošanas Kairas muzejam. Pēc kapeņu apmeklējuma 1923.gadā princi Ali KemaluFahmi Beju nošāva viņa sieva. ASV ēģiptologs Ārons Embers bija draugos ar daudziem cilvēkiem, kas piedalījās kapeņu atvēršanā. Viņš mira 1926.gadā ugunsgrēkā, glābjot manuskriptu ar nosaukumu “Ēģiptes mirušo grāmata”.
Arheologs Hjū Evelīns – Vaits, kas strādāja izrakumu vietā, bija tik ļoti nobijies no lāsta, ka pakārās, atstājot zīmīti: “Es atklāju lāstu, kas liek man pazust.”
Lāsti neskar kapeņu atklājēju Kārteru
Taču pašu Kārteru nepiemeklēja nekādas noslēpumainas slimības vai kataklizmas, ēģiptologs mira no vēža 64 gadu vecumā. Iespējams, tādēļ, ka viņš no sirds mīlēja Ēģipti un arheoloģiju un izjuta dziļu cieņu pret pagātnes mantojumu. Arī Ričards Ādamsons, kas septiņus gadus sargāja Tutanhamona kapenes, nodzīvoja līdz pat 1982.gadam.
Pelējuma sēnītes, kaitīgās gāzes var nopietni ietekmēt veselību
Pētnieki, šķiet, neapzinājās briesmas, ko varēja izraisīt kapeņu atvēršana. Pelējuma sēnītes sienās, formaldehīdi, sērūdeņraži, amonjaks pašā sarkofāgā – ne viens vien labi saglabājies kaitnieks varēja izraisīt nopietnas veselības problēmas cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu. Un nevesels jau pirms tam bija gan Karnarvons, gan finansists Džordžs DžejsGolds, kas saslima pēc kapeņu apmeklējuma unpēc dažiem mēnešiem mira.
1995. gadā Tutanhamona kapenes bija liktenīgas arī Šerilai Mansonei; viņas organismā, kas bija novājināts pēc audzēja ārstēšanas, pēc nāves tika atklāts liels skaits Aspergillus niger baktēriju. Tās ir pelējuma sēnītes, kas var izraisīt alerģiju, kā arī plaušu, ausu slimības. Izrādās, kundze bija pieskārusies kapeņu sienām. Jau 1985.gadā franču mediķe Karolīna Stendžera Filipa secināja, ka sešas no mīklainajām nāvēm ir saistītas ar smagām alerģiskām reakcijām, kuras izraisīja pelējuma sēnītes.
Lāstu radīja pats grāfs Karnarvons
Iespējams, rasties leģendai par lāstu netieši piepalīdzēja arī pats Karnarvons. Grāfambija apnikusi uzmācīgā prese, un viņš pārdeva ekskluzīvas tiesības uz saviem stāstiem avīzei “Times of London”. Lai to kompensētu, pārējiem medijiem nācās izdomāt visādus pekstiņus. Mīti, seni lāsti, miruši kanārijputniņi bija izcila ēsma neremdināmajai sabiedrības apetītei.
Daudz vēlāk ēģiptologs Herberts Vinloks apkopoja informāciju par lāstiem un secināja, ka no 26 cilvēkiem, kas bija klāt kapeņu atklāšanā, līdz 1934.gadam bija miruši vien seši, bet pēc desmitgadiem bija miruši divi no 22 cilvēkiem, kas atvēra sarkofāgu. Visi desmit, kas bija redzējuši mūmiju, bija dzīvi.
