Klusā sestdiena un tās nozīme

No rīta parasti notiek uguns, ūdens, maizes svētīšana. Ticīgie cenšas pēc senas tradīcijas svētītās oglītes no ugunskura, kur svētīta uguns, aiznest uz mājām, lai tādējādi izrādītu cieņu ugunij un nestu svētību mājas pavardam.

Tautas tradīcijā bija noteikts, ka līdz uguns iesvētei Klusajā sestdienā gani un pieguļnieki nedrīkstēja iekurt ugunskurus.

Skaista ir ūdens svētīšana. Šo ūdeni ticīgie rūpīgi uzglabā visu gadu un lieto dažādos gadījumos. Tas ir daudz vērtīgāks par to ūdeni, ko "apvārdo" dažādi brīnumdari.

Daudzās zemēs tūlīt pēc ūdens svētīšanas notiek Kristības sakramenta izdale. Pēc kristības kristāmie tiek ietērpti baltā tērpā un rokā tiem iedod degošu lampu. Balto tērpu jaunkristītie valkāja līdz Baltajai svētdienai (Lieldienu oktāvā).

Pēc pusnakts tiek iedegtas visas ugunis, jo sākas gaišie Lieldienu jeb Kunga Kristus augšāmcelšanās svētki.

Miera pilnu jums šo dienu un priecīgas tuvojošās Lieldienas!

Tiešām, esi klusa, mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība! Tikai Viņš ir mans akmenskalns un mans palīgs, mans patvērums, es gan netikšu satricināts! Dievs ir mans svētības avots un mans gods, mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs! Uzticieties Viņam arvienu, visi ļaudis, izkratiet Viņa priekšā savas sirdis! Dievs ir mūsu patvērums
/ Psalmi 62:6-9/

Kungs, ieved mani sava klusuma dievišķajā bagātībā – tajā bagātībā, kas spēj piepildīt manu dvēseli.

Liec apklust manī visam, kas nav no Tevis, visam, kas nav Tava skaidrā un miera pilnā klātbūtne.

Lai klusums pārņem manas vēlēšanās, manas iedomas, sapņus un kaislības.

Apsedz ar savu klusumu manu pretenziju un sūdzību balsi.

Piepildi ar savu klusumu manu dabu, kas tik nepacietīga, tik ļoti grib izteikties un ir tik kāra uz pamanāmu, trokšņainu rīcību.

Lai klusums pārņem pat manas lūgšanas, lai tās kļūst par tīru tiekšanos Tev pretī.

Lai Tavs klusums ienāk manī, līdz pat manas būtības dzīlēm, un tad lai tas ceļas atpakaļ pie Tevis kā mīlestības atbilde.

/Žans Arāns/