Viedoklis: Cīņa pret Covid pierāda, ka cilvēks nav saprātīga būtne

Taisnība ir apgalvojumam,
ka cilvēks ir divkājains primāts,
kurš ietilpst zīdītāju klasē,
bet par saprātu zinātnieki vēl strīdas.

Cilvēks tomēr nav saprātīga būtne

Es neesmu nedz biologs, nedz kādas citas zinātnes pārstāvis, esmu vidējais latvietis ar formālu padomju vidusskolas izglītību. Vidējais divkājainais primāts. Tā arī vērtējiet šo rakstiņu.
Tikai slinkais sadzīvē vai pat publiski nav kategoriski paudis kādu viedokli par Kovidu, bet ļoti maz ir tādu, kuru apgalvojumi un «viedoklis» balstīts reālās zināšanās. Labākajā gadījumā šie cilvēki ietekmējas un pārstāsta citu pausto.

Vieni pārstāsta dažādu šarlatānu un neizglītotu cilvēku, afēristu un pat psihiski slimu cilvēku tā saucamos viedokļus un apgalvojumus, kurus parasti – kāda tante teica vai pauda tas dakteris, tas zinātnieks, tas blogeris, tas politiķis, bet reti kurš zināšanas smeļas no šīs jomas speciālistiem. Speciālistu īpatnība un būtība ir tāda, ka viņi laiku veltī izzināšanai un citām zinātniskām darbībām, bet publikācijām un viedokļu paušanai sociālajos tīklos viņiem nav laika. Tas būtu profesionāli jādara žurnālistiem, bet to jau sen nav, ir tikai komentētāji un «dīvāna eksperti» ar ļoti nabadzīgu pasaules skatījumu.

Es lasu, klausos visus, bet šamaņus aizvien retāk, jo parasti viņu apgalvojumi izrādās no pirksta izzīsti un labākajā gadījumā balstās nezināšanā un loģikas trūkumā.

Normālā dzīve

Ir teikts, ka cerība mirst pēdējā, un ik pa laikam izskan cerība vai vēlme atgriezties pie normālas dzīves, jo esam noguruši no Kovida izraisītajiem ierobežojumiem.
Pirmkārt, neuzskatu, ka līdz Kovidam dzīvojām normāli, otrkārt, esmu pārliecināts, ka tādas «normālas dzīves», kāda bija līdz šim, vairs nebūs. Ar to nāksies samierināties, un galvenais, kas mūsu dzīvi vismaz tuvākajos gados diktēs, regulēs, ietekmēs un noteiks, būs nevis tautu vēlmes, nevis globālistu plāni un iegribas, nevis valdību ieceres, bet to noteiks vīruss, jo tas, kaut niecīga izmēra, tomēr ir varens un savu varenību demonstrēs. Šis ir gadījums, kas saskan ar teicienu, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu, jo ir īstajā laikā un īstajā vietā ieradies. Jo tikai tad cinīti kāds pamana un tas spēj gāzt vezumu.

Tas ieradās tad, kad, manuprāt, sākām dzīvot galīgi greizi, kad vairums sāka domāt greizi, kad tās vērtības un tā dzīvesziņa, kas nodrošināja cilvēcei izaugsmi un attīstību, tika nosodītas un atzītas par nederīgām. Vīruss atnāca tad, kad bijām ļoti viegli ievainojami, un tādi esam vēl aizvien.

Vīruss ievieš citu dzīvošanu. Tie, kuri nepakļausies šai «jaunajai kārtībai», inficēs citus, slimos paši un mirs.
Šodien tu jūties vareni, uzvedies izaicinoši un bravūrīgi, jo tevi sargā tie, kas maskās, tie, kas ir piesardzīgi, bet šī aizsardzība nebūs mūžīga, un arī tavā dzīvē ienāks Kovids. Sākumā, iespējams, bez simptomiem un nemanāmi, nākamreiz – jau jūtamāk, un tā – līdz mirsi, paņemot sev līdzi pulciņu radu un draugu.

Reakcija

Vīruss izraisa divas atbildes reakcijas. Viena ir valdību reakcija, otra ir sabiedrības reakcija. Tāpat kā vīruss pielāgojas cilvēka imūnsistēmai, tā arī valdības mēģina ierobežot vīrusa izplatību, tā nodarīto ļaunumu samazināt, un sabiedrība, savukārt, reaģē uz to atbilstoši savam skatījumam un indivīda personiskām vajadzībām.
Kā valstu valdības, cilvēki, kuri dzīvo šajās valstīs, reaģē uz Kovida izraisīto pandēmiju? Tiešām – cik cilvēku, tik viedokļu. Tos dziļi neanalizēšu un visus pat nepieminēšu. Aprobežošos ar apgalvojumu, ka tie ir.

Jā, daudzos gadījumos par viedokli tiek pasniegts jebkas, tikai ne viedoklis, jo, lai būtu jelkāds viedoklis, ir jābūt izpratnei un informācijai. Nedz izpratnes, nedz informācijas cilvēkiem un arī valdībām par šo vīrusu pirms gada nebija. Nu jau ir vairāk, bet vēl aizvien esam tālu no pilnīgas izpratnes, kas tas par zvēru, ko viņš ziemā ēd un kā ar to cīnīties.

Piemēram, nosacīti sakot, ir Āfrikas valstu reakcija un rīcība, kuru var definēt šādi: Mums ir svarīgākas problēmas, un par kaut kādu vīrusu mums nav daļas. No tā nemirst, un, ja mirst, tad maz.

Daļēja taisnība tajā ir, jo Āfrikā ir salīdzinoši īss dzīves ilgums un daudzi nenodzīvo līdz vecumam, kad no Kovida mirst – atšķirībā no Eiropas, kur ir liels skaits senioru.

Otrais, kas būtiski ietekmē Āfrikas valstu rīcību, ir tas, ka, ciniski runājot, tur cilvēka dzīvība ir ne visai vērta, tāpēc, viņuprāt, nav jēgas pret to attiekties ar satraukumu un pārdzīvot.

Miljons turp, miljons šurp neko īpaši nemaina. Ja vēl ielūkojas statistikā, cik un no kā tur cilvēki iet bojā un mirst, tad tāds kovids sākotnēji nešķiet uzmanības vērts, jo sacenšas ar plēsīgo dzīvnieku nogalināto skaitu. Tāpēc kāds no Latvijas iebraucis ceļotājs apgalvoja, ka tur pret Kovidu ir citādāka attieksme kā Eiropā. Viņaprāt, daudz saprātīgāka. Tad brauc un dzīvo tur, kur valdības rīkojas saprātīgi,– kāpēc spītīgi centies dzīvot tur, kur valdības ir aplamas un nesaprātīgas?!

Tas pats attiecas arī uz Dienvidameriku, kaut tur ir valstis ar kardināli citādāku reakciju. Bet tie ir tikai izņēmumi, piemēram, Čīle.
Jā, Eiropā cilvēks tiek augstāk vērtēts un ne tikai cilvēks, bet viņa vajadzības, orientācijas, brīvības un cits. Eiropā cilvēks ir galvenā vērtība un medicīnas, zinātnes un resursu iespējas ir lielākas, tāpēc valdības rīkojas atbilstoši tam, ieviešot karantīnas un citādi ierobežojot vīrusa izplatību. Cik saprātīgi, cik pareizi un citus ar to saistītos jautājumus, šeit neaplūkošu.

Ir Ķīnas jeb, plašāk skatoties, Dienvidāzijas reakcija, kur parasti problēmas risina, visus nostādot ierindā, un, ja nepieciešams, aizmetinot durvis.
Tās ir senas kultūras tautas, kuras ir pieradinātas bez ierunām pakļauties valdnieka rīkojumiem. Kovida gadījumā izrādījās, ka šādas metodes ir gana efektīvas. Āfrikai tās nešķita vajadzīgas, toties humānā un ar dažādām kroplām vērtībām aprīkotā Eiropa to nevar atļauties.

Tāpēc Eiropas valdību reakcija bija novēlota, pārāk novēlota, pat tik novēlota, ka nu ir problemātiski vispār apturēt vīrusa uzvaras gājienu. Jo politiķi negrib zaudēt varu, bet vara ir atkarīga no tā, kā rīkosies vēlētājs. Pret vēlētāju ir jāizturas nevis tā, kā tam ir labāk, bet tā, lai tas rīkojas, kā ir izdevīgi politiķim.

Universālā tablete

Pēc kautiņa ir bezjēdzīgi dūres vicināt un pēc zaudētā kara pļāpāt par to, kā bija jākaro. Vai Latvijai bija jāpretojas padomju okupācijai vai mierīgi uz to jānolūkojas un jāiekārtojas jaunajos apstākļos? Nav vienas universālas patiesības visai Pasaulei, jo tā ir atkarīga no katras konkrētas valsts un cilvēku tradīcijām, pasaules skatījuma un dzīvesziņas.

Tāpat kā cilvēki ir dažādi – dažs pārslimo bez simptomiem, kamēr citi pat mirst – arī tautu un valstu pasargāšana, kā arī šajās valstīs vīrusu ierobežojoši pasākumi ir nepieciešami dažādi. Nav vienas universālas tabletes visai cilvēcei. Kas der vēderam, ne vienmēr der galvai un otrādi. Katrā vietā ir savas vērtības, savi apstākļi un savas iespējas.

Ne tikai cilvēce reaģē uz vīrusu, bet arī vīruss reaģē uz cilvēku attieksmi pret to. Vīruss evolucionē un pielāgojas. Vīrusam nav saprāta, bet tas, kamēr dzīvs, nepārtraukti mainās. Vairums no mutācijām iet bojā, jo ir izrādījušās nepiemērotas tā brīža apstākļiem, bet izdzīvo tās vīrusa versijas, kuras konkrētā vidē ir labāk pielāgotas izplatīties.
Cilvēks patiesībā nav saprātīga būtne,– tikai uz nelielu cilvēku procentu ir attiecināms saprātīgums. Jo, ja cilvēks būtu saprātīga būtne, tad tūkstošu gadu zināšanu un pieredzes gūšanas laikā tas būtu ļoti daudz sasniedzis, bet nekā!

Zināšanas – tā vēl nav spēja domāt, tas vēl nav intelekts. Zināšanas vēl negarantē to saprātīgu pielietošanu un loģisku rīcību. Iedomājieties, ka kāds būs iegaumējis tūkstoš tālruņa numuru. Nu un kam šīs zināšanas, ja nav tālruņa vai neprot ar to rīkoties?

Par intelektu var dēvēt to, ka cilvēks prot izmantot zināšanas, taču, ja ir tikai zināšanas, bet nav prasmes šīs zināšanas likt lietā, tad nav arī saprātīgas rīcības. Ja reiz nav saprātīgas rīcības un lēmumu, tad ir pretējais – nesaprātīga rīcība un nesaprātīgi lēmumi, kas noved pie nepatīkamām un nevēlamām sekām.
Ir teikts: «Tev būs savu tēvu un māti cieņā un godā turēt, lai tev labi klātos un tu ilgi dzīvotu virs zemes». Bet kurš tad te kādu klausa, godā tur un ciena? Tas dažam ir pazemojoši, dažam aizskaroši un vispār ir indivīda brīvību ierobežojošs faktors.

Potes

Šeit varētu pielikt punktu un neturpināt, bet es atļaušos vēl nedaudz šo iztirzāt un to, kas no šī loģiski izriet.
Lai ko par vīrusu kāds neapgalvotu, visi ir vienisprātis, ka tas mainās. Tas pielāgojas apstākļiem, kurus rada cilvēks, cenšoties ierobežot vīrusa izplatību.

Dažādas potes bija arī līdz šim, bet līdz šim galvenokārt potēja bērnus, un pēc potes tie ieguva imunitāti, piemēram, pret masalām. Tomēr nu ir zināms, ka šī vakcīna ir jāpotē atkārtoti, jo diemžēl ilgāk par gadiem divdesmit tā nedarbojas. Bet tā kā ap mums ir maz šīs slimības pārnēsātāju, ir mazs skaitlis to, kuri ar to slimo un inficē citus.

Kovida gadījumā visa populācija ir bez imunitātes pret šo jauno vīrusu. Tas ir pirmais gadījums manas dzīves laikā, ka pret kādu bīstamu saslimšanu nav pasargāts neviens.
No tā loģiski izriet, ka vīrusam ir viegla dzīve. Ej, kur gribi, visur durvis ir vaļā, un visur tu vari vairoties (kopēt pats sevi). Tā bija pirms gada, bet nu tā vairs nav.

Karantīnas ir ļoti efektīvas pret slimību izplatīšanos, bet efektīvas tās ir tikai tad, ja rīcība atbilst šai vārda būtībai. Daļēja karantīna – tāda, kurā ir cilvēki, uz kuriem karantīna neattiecas – ir neefektīva. Ja likumā ir paredzēti izņēmumi, tas nozīmē, ka pats likums ir tikai dekorācija, bet tas nedarbojas kopš pieņemšanas brīža. Zinām taču, ka ar karoti darvas var sabojāt medus mucu un ka nevar būt 'nedaudz stāvoklī'. Vai nu ir, vai nav.

Lai izplatītu kādu lipīgu slimību, tam nav vajadzīgs daudz slimības pārnēsātāju, Līdzīgi kā vairumā namu un dzīvokļu ir ledusskapji, uzņēmumu, kuri tos pārdod, ir nedaudz. Tā arī vīrusam pietiek ar dažiem simtiem to, kuri karantīnu neievēro vai drīkst neievērot, padarot karantīnu par apgrūtinājumu vairumam cilvēku. Savukārt, karantīnas medicīniskais efekts samazinās tiktāl, ka ir pamatots cilvēku nemiers un satraukums par šādu karantīnu. Problēma nav metodē, tā ir efektīva; problēma ir, kā to pielieto.
Šī loģika ir attiecināma arī uz citiem mēģinājumiem apturēt vīrusa izplatību.

Loģika

Nobeigumā par to, kā vīruss pilnveidojas un pielāgojas jauniem apstākļiem. Kas tie ir par jauniem apstākļiem? Cilvēki mazāk pulcējas, tiek ieviestas karantīnas un dažādi citi cilvēkus ierobežojoši pasākumi, kas tomēr nav draudzīgi vīrusam.

Jau rakstīju, ka sākumā vīrusam visas durvis bija vaļā, bet nu ir jāizmanto arī citi veidi, kā iekļūt. Pa logiem, pa ventilācijas šahtām, pa skursteņiem... Ceru, ka tik daudz saprāta jums ir un neuzskatīsiet šo par precīzu vīrusa izplatīšanās mehānismu, bet tikai kā skaidrojošu līdzību.

Vīruss nepārtraukti mainās. Pat vienā cilvēkā vienlaikus ir iespējami dažādi vīrusa varianti. Vairums no jaunajiem vīrusa paveidiem iet bojā un nespēj izplatīties. Tā teikt, izdzīvo tikai tās versijas, kuras neiznīkst tajā vidē, kurā ir.
Šeit loģika ir vienkārša. Sākumā (pirms gada un senāk) vīruss nokļuva cilvēka gļotādā un netraucēts tur vairojās. Arī tad notika vīrusa mutācijas, no kurām izplatījās vislabāk pielāgotās šādai videi.

Labi zinat, piemēram, Zviedrijas rīcību šajā sakarā – mēs ātri visi pārslimosim, jo mirst no šī vīrusa maz, un iegūsim imunitāti...
Neizdevās, jo domu gājiens bija aplams un neloģisks. Pēc pārslimošanas ne visi kļūst imūni, un tie, kas iegūst lielu daudzumu antivielu, uz kādu laiku ir imūni pret šo slimību, bet antivielu skaits ātri samazinās, un jau pēc mēnešiem, ne gadiem, šis cilvēks atkal inficējas un saslimst.

Vīruss, nokļuvis jau novājinātā organismā, ir nāvējošāks, salīdzinot ar to, kā tas bija, slimojot pirmo reizi. Vai pamanījāt, ka vairs netiek ziņots, cik ir saslimuši atkārtoti? Tas tāpēc, ka ir apnicis uzskaitīt, un ir skaidrs, ka šo atkārtoto un pat vairākkārt atkārtoto slimošanu skaits pieaug lielā ātrumā.
Šeit arī loģika ir vienkārša. Viss atkarīgs no inficējošās devas, tas ir, no tā, cik ir nepieciešams ieelpot vīrusus, lai saslimtu, cik organisma imūnsistēma spējīga tam pretoties (tas ir individuāli) un cik ir antivielu pēc pārslimošanas. Šo dažu parametru mijiedarbībā ir kāds rezultāts. Vai nu antivielu ir tik daudz, ka vīruss tiek iznīcināts un inficēšanās nenotiek, vai to pietrūkst un vīruss tomēr ieperinās.

18% vakcinēto tomēr saslimst. Tas ir nevis tāpēc, ka vakcīnas ir bezjēdzīgas, bet tāpēc, ka vīrusa daudzums, kas tiek ieelpots, ir lielāks par to, ar ko spēj tikt galā antivielas. Pēc potes antivielu ir daudz vairāk kā pēc pārslimošanas, un tās organismā ir ilgāku laiku, tomēr sacensība starp šiem diviem lielumiem notiek.

Ja būtu īsāku laiku uzturējies telpā vai runājis ar inficētu cilvēku, tad iespējams, ka antivielu pietiktu un nesaslimtu. Tas arī ir ļoti individuāli. Ne visi slimie izelpo vienādu vīrusu daudzumu. Citi vairāk, citi mazāk. Tā ir zināma loterija, bet kopējā tendence ir saprotama.

Antivielas

Būt potētam nenozīmē nospļauties par piesardzību, aizbildinoties – mani sargā pote! Līdzībā to var teikt arī par aplamu kristietības izpratni un tās pielietojumu. Jēzus visus mūsu grēkus ir uzņēmies uz sevi, par to cietis, un tāpēc mēs esam bez grēka, mums ir tikai jātic. Mums nav jācīnās ar skaudību, ar ļaunumu, kas ir mūsos. Šo var attīstīt ilgi, bet šoreiz – par vīrusu.

Vīruss mācās. Ja viņš nokļūst cilvēkā, kuram ir nedaudz antivielu, tas mutējot pielāgojas, un antivielas, kas iegūtas pārslimošanas rezultātā, aizvien mazāk to apdraud. Vīruss iemācās dzīvot organismā, kurā ir antivielas. Ja antivielu ir daudz, tas iet bojā, bet organismā, kurā ir tikai nedaudz antivielu, tas norūdās un iemācās dzīvot antivielu klātbūtnē.

No tā izriet, ka tie, kas paļaujas uz dabisku pārslimošanu, tādējādi vīrusam palīdz pielāgoties un to stiprina. Tie, kas uzskata, ka vīrusa nav, arī to stiprina, jo tur durvis atvērtas.
Ja pirms gada katrs slimais vidēji inficēja trīs cilvēkus, tad tagad, kad pārslimojušo ir gana daudz, piemēram, Anglijā, vīruss, saskaroties ar cilvēkiem, kuriem ir nedaudz antivielu, mutāciju rezultātā kļūst inficējošāks, un nu katrs slimais inficē piecus.

Ja šie cilvēki būtu ar lielāku daudzumu antivielu, kuras nodrošina vakcīnas, vīruss būtu miris un jaunu mutāciju nebūtu. Bet tā kā vairums tomēr nebija vakcinēti, tikai pārslimojuši – jaunais Britu vīruss ir klāt arī Latvijā. Viņš ir labāk pielāgots jauniem apstākļiem un izspiež vai nomāc sākotnējo vīrusa versiju. Daļējas imunitātes vide ir lieliska iespēja vīrusam pilnveidoties.

Par tā saucamo populācijas imunitāti runājot, pirms gada tika apgalvots, ka esot nepieciešams, lai 60% būtu ar imunitāti, un vīruss mirs, bet tas bija pirms gada. Lai jaunās vīrusa versijas mirtu, nu jau būtu nepieciešams 70 un pat 80%. Tā sauktā Dienvidāfrikas vīrusa versija ir tik bīstama tāpēc, ka tur pārslimojušo ir ļoti daudz un potēto ļoti maz, un tā ir lieliska laboratorija vīrusam kļūt stipram. Laiks iet, bet procenti aug.

Vīruss mutāciju rezultātā ir iemācījies krāpt cilvēka imūno aizsardzības sistēmu. Tas pats prot ierobežot savu vairošanos dažas dienas pēc nokļūšanas cilvēka gļotādā, rezultātā cilvēka imūnsistēma nepamana apdraudējumu jeb novērtē to nepareizi. Un tikai, kad imūnsistēma ir iemidzināta, tas sāk vairoties.

Saucēja balss tuksnesī

Kāda ir šā brīža izeja? Iegūt antivielas potējoties, jo potes rezultātā to ir daudz vairāk kā pēc izslimošanas, un tās paliek organismā ilgāku laiku. Mērīt antivielu daudzumu un nepieciešamības gadījumā potēt cita ražotāja vakcīnu, un tādējādi izdosies panākt imunitāti. Regulāri kontrolēt šo un nepieciešamības gadījumā koriģēt.
Es apzinos, ka šeit paustais ir saucēja balss tuksnesī, bet arī tuksnesī gadās pa kādai oāzei. Ir teikts, ka piedots tiks, ja nevarēji, bet ne tad, ja negribēji...

Uzdrošinos atkārtoti apgalvot, ka cilvēks tomēr tikai retos gadījumos ir saprātīga būtne, un atliek tik ieslēgt TV, radio vai iziet uz ielas, lai par to pazustu jebkuras šaubas. Arī izlasot komentārus šeit paustajam, par to var nākties pārliecināties.

Vēl viens nesaprātīgas rīcības piemērs Kovida sakarā... Ir potes, un ir sākusies vakcinācija. Kura cilvēku grupa būtu jāpotē pirmā? Pareizi, tā, kura visaktīvāk vīrusu izplata, taču kurus pirmos potē?
Kurus potē pirmos? Pareizi, tos, kas vismazāk izplata, jo esot taču jārūpējas par tiem, kas riska grupā. Rūpējoties vispirms par tiem, kas riska grupā, netiek apkarota iespēja vīrusu izplatīt. Lūk, tāda neloģiska un aplama, toties humāna rīcība, un tai ir sekas.

Raksta autors: Leonards Inkins