"Smalks kā Briseles mežģīnes": Jānis Ūdris par iestudējumu “Valentīna” Operetes teātrī
VEF Kultūras pilī 17.aprīlī notika Operetes teātra jauniestudējuma – multimediālās monooperas Valentīna – pirmizrāde. Tas ir starptautiski pazīstamā latviešu komponista Artura Maskata pilnformāta operas jauns traktējums kamerversijā. Titullomu Latvijas kultūras leģendas – kinozinātnieces Valentīnas Freimanes – mīlas stāstā atveido operdīva Sonora Vaice (soprāns), kura ir arī topošās izrādes režisore. Rakstnieks un publicists Jānis Ūdris par izrādi portālam epadomi iesūtījis atsauksmi, ko publicējam pilnā apjomā.
Man vienmēr apšaubāms licies teiciens, ka “divreiz tajā pašā upē nav iespējams iekāpt”. Var iekāpt, un kā vēl! Bet, protams, ūdens būs cits, un mēs paši būsim savādāki. Šo likumsakarību spilgti apliecina arī Artura Maskata operas “Valentīna” iestudējums Operetes teātrī.
Noskatoties pirmizrādi VEF kultūras pilī, bija jādomā arī par fundamentālām parādībām mūsu kultūras dzīvē. Vispirms jau piesātināto intensitāti ar aizvien jauniem iespaidiem un pārsteigumiem, kas izdzēš no atmiņas iepriekšējo. Apspriežot jauno “Valentīnu” ar dažiem paziņām, sapratu, ka daļai jau piemirsies Artura Maskata pirmās operas triumfālais iestudējums Nacionālajā operā 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Opera veltīta leģendārajai Latvijas kino zinātniecei Valentīnai Freimanei un atgādina Latvijas vēstures traģiskāko laiku ar neatkarības zaudēšanu un divu okupāciju šausmām. Acīmredzot arī šis faktors iedvesmoja talantīgo komponistu. Jau 2008. gadā latviešu oriģināloperu konkursā „Valentīna” ieguva pirmo vietu. Tās pirmiestudējums tika iekļauts Eiropas Kultūras galvaspilsētas gada programmā un tapa ar nodibinājuma „Rīga 2014” atbalstu, “Valentīnas” pasaules pirmizrāde bija viens no intriģējošākajiem notikumiem Latvijas un Eiropas kultūras dzīvē, un pēc gada "Valentīna" tika ar ovācijām uzņemta Vācu operā Berlīnē.
Var tikai apbrīnot jaunā, organizatoriskās grūtībās dzimušā Operetes teātra un tā mākslinieciskās vadītājas Agijas Ozoliņas -Kozlovskas uzņēmību ķerties pie operas ar tik spožu priekšvēsturi. Gluži neviļus prātā nāk Dāvida cīņa ar Goliātu. Tomēr stāvovācijas pēc Operetes teātra jauniestudējuma liecināja, ka rezultāts neatspoguļo kanonisko BĪBELES stāstu. Šī nebija divu iestudējumu spēkošanās, bet sirds vēlme izcilas operas mirdzumā, ar viedās ebreju skaistules dzīvesstāstu atgādināt mūsu nācijas dramatiskākos izdzīvošanas gadus.
Abi iestudējumi, precīzi ar desmit gadu atstarpi, tapuši ar krasi atšķirīgām kvantitatīvajām (finanšu) iespējām. Nacionālās Operas iestudējumā uz skatuves bija teju viss teātra ansamblis, laikmeta noskaņu uzbūra vērienīgas dekorācijas ar Vecrīgas ieliņu veidolu, Artura Maskata radīto mūziku spēlēja operas orķestris.
Organizatoriskās grūtībās dzimušais Operetes teātris, kam joprojām nav pat sava pastāvīga mājvieta, gājis citu ceļu. Oriģināli pilnformātā rakstītā “Valentīna” pārveidota kā mono opera, un tas ir viens no pirmajiem šāda veida eksperimentiem Latvijas teātru vēsturē. Atšķirība starp operu un opereti gan tika mazināta jau pirmskara Latvijas Operā, paralēli monumentālām operām iestudējot arī operetes. Taču šoreiz runa ir par operas libreta, mākslinieku sastāva, scenogrāfijas un muzikālās partitūras jaunu veidolu.
Pastāvīgi uz skatuves ir tikai viena aktrise - Sonora Vaice, kuras lieliskais soprāns aizpilda visu Maskata operas muzikālo telpu. Viņai līdzās – vien daži mākslinieki, kas gan atveido operas tēlus, gan prezentējas kā mūziķi - vijolnieks Gidons Grīnbergs, akordeoniste Inita Āboliņa un pianists Māris Žagars, ar mūzikas instrumentiem, bez vārdiem pildot unikālu dubultfunkciju. Vietā bija komponista Artura Maskata vārdi pēc izrādes: “...esmu ārkārtīgi pateicīgs Operetes teātrim par to, ko viņi ir izdarījuši tik neparastā žanrā un tik radošā gaisotnē.”
Apbrīnas vērta ir iestudējuma scenogrāfija, kas rada reālās dzīves un dekorāciju telpas vienotību, teju kļūstot par vēl vienu monoizrādes dalībnieci. Multimediju segumā izmantoti iepriekš filmēti video, studijā ierakstīti audio, kuros kā aktieri piedalījušies arī Ģirts Ķesteris, Zigurds Neimanis, Egils Melbārdis, Kārlis Rūtentāls, Aivars Krancmanis, Gidons Grīnbergs, Henrijs Kozlovskis, stepa dejas meistars un skolas attīstītājs Māris Pūris, kā arī Iveta Apine, Agnese Pauniņa, Dace Strautmane, Inga Martinsone, Rūdolfs Bacāns, Vitālijs Stankevičs, Pēteris Vaickovskis un korporāciju deju kopa.
Īpaša pateicība pienākas Sonorai Vaicei, kura pati veica arī iestudējuma režisores pienākumus, un veikums ir spīdošs. Apbrīnojama ir arī viņas iejušanās tehniski sarežģītajā skatuves vidē. Tā pludmales epizodē, kad mīlas pārņemtā Valentīna noauj kurpes, pārņem sajūta, ka viņa tūdaļ iebridīs jūrā, kaut tā ir tikai uz skatuves projicēta fotogrāfija.
Veiksmīgi iecerētais skatuviskais veidojums it kā nojauc robežu starp lielām un epizodiskām lomām. Man īpaši sirdī iekrita baltvāciešu repatriēšanās epizode: caur simbolisko gadu desmitu miglu demonstrētos video kadros stalts, dzīves gudrības apstarots vīrs, vecais saimnieks klusējot nes un krauj kaudzē koferus. Aivars Krancmanis, pa gabalu filmēts, bez viena vārda panāk dziļu laikmeta traģikas pārdzīvojumu/ Man personīgi vēsturiskā notikuma tuvumu ar šodienu man personīgi vēl padziļināja paša Krancmaņa klātbūtne skatītāju zālē.
Var tikai paust visaugstāko atzinību multimediju mākslinieces - scenogrāfes un vizuālās identitātes autores Inetas Sipunovas veikumam un, protams, Liānas Langas lielajam un noteikti sāpīgajam darbam, pielāgojot pirms desmit gadiem tapušo operas libretu jaunajiem, ļoti specifiskajiem apstākļiem.
Protams, visdziļākā atzinība veltāma projekta mākslinieciskajai direktorei un producentei Agijai Ozoliņai-Kozlovskaii. Tieši viņas, atdzimušā Operetes teātra direktores un dvēseles jaunais sasniegums liek domāt par veiksmīgu pretmetu kādai izplatītai mūsdienu parādībai: kolīdz kāds iznāk publiskajā telpā ar oriģinālu ieceri, tā rodas oponentu pulks, kas jauno projektu noraida, vietā gan nepiedāvājot neko labāku. Tādēļ jo apbrīnojamāka ir Agijas Ozoliņas-Kozlovskas prasme izdabūt savu ieceri cauri ierēdņu skepsei un saliedēt radošo kolektīvu ceļā uz mērķi.
Pēc veiksmīgā iestudējuma noskatīšanās arī jādomā par unikālo sakritību laikā. Opera par skaistas, jaunībā dzīves lutinātas ebrejietes traģiskajiem pārdzīvojumiem – mīļotā vīrieša un citu tuvinieku zaudēšana, slēpšanās vācu okupācijas laikā ir arī atgādinājums par Latvijas vēstures melno lappusi – holokostu, kurā vācu okupācijas varai izdevās iesaistīt arī bariņu zemas morāles latviešu.
“Valentīna” ir arī stāsts par sievietes gara spēku, pēc pārciestajām šausmām rodot spēku jaunam dzīves posmam, padomju okupācijas apstākļos gaismojot Latvijas garīgo dzīvi ar savu dziļo intelektu, stāstot par cilvēces kultūras bagātībām. Valentīna Freimane Latvijas tautas mīlestību vairoja ar savu talantīgo grāmatu “Ardievu, Atlantīda!” Viņa arī pieredzēja Artūra Maskata operas iestudējumu Nacionālajā operā, mūžībā aizejot 2018. gadā deviņdesmit sešu gadu vecumā. Paliekot mūsu nācijas atmiņā mūžam jauna un skaista.
”Valentīnas” unikālais iestudējums aicina arī domāt par ebreju ieguldījumu Latvijas kultūrā un Latvijas ebreju devumu pasaules kultūrai.
Dziļi simbolisks ir jauniestudējuma ievads un noslēgums, kad Valentīna (Sonora Vaice) uz skatuves uzkāpj, izgājusi cauri skatītāju zālei. Nākusi no latviešu nācijas, viņa, izrādei beidzoties, tāpat iziet caur zāli, atgriežoties latviešu nācijā. Spoža pērle latviešu valsts veidolā. Un vēl viens spožs panākums atdzimušā Operetes teātra ģenēzē.
Raksa autors: rakstnieks un publicists Jānis Ūdris
