Viedoklis: apsnigušais strēlnieku stāsts Barikāžu atceres laikā
Portāla Epadomi redakcija saņēma pazīstamā publicista un rakstnieka, vairāku vēsturisku romānu autora Jāņa Ūdra Barikāžu atceres laika pārdomas par latviešu strēlnieku izvēlēm. Publicējam Jāņa Ūdra pārdomas pilnā apjomā
Šajās dienās daudzi Feisbukā pārpublicējuši šo lielisko fotogrāfiju, par ko paldies autoram Egonam Lācim (Egonslacis mobile photograph is at Strēlnieku Laukums). Taču zīmīgi ir ļoti dažādie komentāri pie šīs fotogrāfijas. Vairumā profilu – sirsnīgi, pat dvēseliski, bet netrūkst arī cinisku apvainojumu mūsu vēstures ļoti sarežģītajai lappusei. .
Esmu vēl kopš padomju okupācijas laika centies paust strēlnieku stāstu maksimāli tuvu patiesībai, Man vēl bija iespēja tikties ar pēdējiem dzīvajiem strēlniekiem, ne reizi vien ar leģendāro Ēvaldu Valteru, kurš padomju okupācijas laikā uzrakstīja pretpadomju poēmu “Russiāde”, kas, slepeni nogādāta ārzemēs, tika tur nodrukāta. Paguvu tikties arī ar Daiņa Īvāna veconkuli Pēteri Lapaini, kurš sarkano strēlnieku pulkā bija saņēmis Sarkanā karoga ordeni, bet pēc tam Latvijas armijā par Brīvības cīņām tika apbalvots ar Lāčplēša ordeni. Abi šie godavīri apglabāti Brāļu kapos, līdzās daudziem citiem latviešu patriotiem.
Runājot ar šiem vīriem, es jau pirms četriem gadu desmitiem sapratu: te nu galīgi nav vietā runāt par komunistisku pārliecību, ja nu vien tiem apsēstajiem, kas no strēlnieku pulkiem pārgāja augstos padomijas amatos un tika nošauti staļiniskajās represijās. Kā tagadējā Krievijas miljardiera Avena vectēvs. Bet neba jau šie īpatņi saistāmi ar vēsturisko jēdzienu “latviešu strēlnieks”. Savā laikā, kad franču ģenerālim Žanēnam vaicāja, cik vērtīgs ir latviešu strēlnieks, izcilais militārais speciālists atbildēja: “Tikpat, cik ja viņš būtu no zelta.”
Kā liktenis tūkstošiem latviešu karavīrus noveda Ļeņina sardzē – tas ir garāks stāsts par vairāku apstākļu sakritību. Taču strēlnieku izvēles imperatīvs bija neapšaubāmais vēstures fakts: Ļeņina valdība bija vienīgā vara Krievijā, kas solīja latviešiem tiesības uz savu suverēnu valsti. Tāpēc arī latvieši nostājās šīs valdības sardzē un 1918. gada nogalē veda uz Latviju Pētera Stučkas valdību. Kad Stučka ar sarkano teroru parādīja lielinieku varas būtību, strēlnieki masveidā pameta Sarkano armiju. un daudzi pievienojoties mūsu nacionālajai armijai.
Vēl ļoti būtisks strēlnieku izvēles aspekts, ko man apliecināja daudzi strēlnieki, bijis naids pret cara valdību un ģenerāļiem, - radies zēna gados pēc soda ekspedīciju trakošanas, tas pieauga pēc cara ģenerāļu nodevības Ziemassvētku kaujās. Nožēlojami, ka šī epizode netiek pienācīgi mācīta skolās un aplami parādīta pat citādi izcilajā filmā “Dvēseļu putenis” – it kā krievu daļas nebūtu devušās strēlnieku izcīnītajā frontes pārrāvumā boļševiku propagandas rezultātā. Nē, strēlnieki man viennozīmīgi liecināja, ka tā bija cara ģenerāļu nemākulība vai cara galma nodevība pret latviešiem. Un ja reiz Ļeņins bija pret cara patvaldību, tad “mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans sabiedrotais”.
1986. gadā es sarunas ar strēlniekiem apkopoju dokumentāli muzikālā audio kompozīcijā ar strēlnieku dziesmām, Gorbačova atklātības gaisotnē izdevās panākt tās izdošanu divu skaņuplašu albumā. Zīmīgi., ka apvākā redzamā strēlnieka cepure ir bez sarkanās zvaigznes, ar cara laika kokardi, kā Ziemassvētku kaujās.
Manā romānā ”Meierovics. Trīs Annas” ir epizode., kurā Z.A.Meierovics 1918. gada 1. maijā Maskavā sarunājas ar diviem strēlniekiem: viens no viņiem ir Ēvalds Valters, tolaik Sarkanās armijas komandiera Jukuma Vācieša sekretārs. Bet manā jaunākajā romānā “Belkanto ešafota ēnā” aprakstītas 19. gadsimta nogalē dzimušo latviešu zēnu alkas apgūt kara mākslu, lai atriebtos par krievu asiņaino teroru pēc 1905. gada revolūcijas. Savukārt romānā “Ivande Kaija. Sievietes dzelme” aprakstīts lielinieku sarkanais terors Latvijā, kas tūkstošiem strēlnieku parādīja pareizo ceļu – uz Latvijas armiju.
Taču latviešu strēlnieku fenomena pilnīgai izpratnei acīmredzot nepieciešams visaptverošs fundamentāls pētījums, kas atklātu līdz šim tikpat kā nepieminēto un daudziem nezināmo vēsturisko patiesību, ja vēlaties, vēsturisko paradoksu, ka tieši latviešu temporālā iestāšanās par padomju varu brūkošajā Krievijas impērijā bija viens no Latvijas valstiskuma stūrakmeņiem. Jo cara patvaldības laikā latvieši par savu valsti varētu vien sapņot, un vēl 1917. gada septembrī Krievijas pagaidu valdības vadītājs Kerenskis, tiekoties ar Latviešu pagaidu nacionālas padomes delegāciju, negribēja pat dzirdēt par Latvijas autonomiju.
Ilgus gadus, mainoties okupācijas varām, latviešu strēlnieku stāsts tika pielāgots vadošajai ideoloģijai vai, kā Atmodas sākumā, bija arguments prasībai pēc mūsu nācijas interesēm atbilstošas iekšpolitikas republikā. Bet kas gan tagad, jau vairāk kā trīs gadus dzīvojot pašiem savā suverēnā, demokrātiskā valstī, liedzis apkopot šādu pilnīgu, vēsturiski patiesu latviešu strēlnieku epopeju? Apkopjot šķietami pretrunīgās strēlnieku stāsta lappuses objektīvā veselumā?
Acīmredzot tā vispirms ir mūsu vēsturnieku atbildība. Un vēl jo vairāk – mūsu Izglītības sistēmas bezjēgā politizētās vadības tuvredzība.
Kāds ir apsarmojušā strēlnieku pieminekļa vēstījums Janvāra barikāžu atceres dienās? Esmu pārliecināts, ka šie baltie vīri sauc pēc karstām sirdīm – ar kādām pirms 33 gadiem stāvējām Barikāžu sardzē!
Raksta autors: Jānis Ūdris
