Kā radās kalendārs. Interesanti fakti
Vārds 'kalendārs" cēlies no latīņu vārda "calenda", kas apzīmē katra mēneša pirmo dienu. Par kalendāru tiek saukta laika skaitīšanas sistēma, kas pamatojas uz dažādu dabas parādību atkārtošanos.
Jau Senajā Romā Jūlijs Cēzars noteica, ka gadā ir 365 dienas, izņemot garo gadu, kas atkārtojas ik pēc četriem gadiem, kad dienu skaits gadā ir 366. Līdzīgs kalendārs joprojām darbojas daudzās valstīs, tai skaitā Latvijā.
Taču bez tā mūsdienu pasaulē pastāv arī vēl citas laika skaitīšanas sistēmas: musulmaņu, izraēliešu, ķīniešu, indiešu un budisma kalendāri.
Vārds "kalendārs" (calendarium) burtiskā tulkojumā no latīņu valodas nozīmē- parādu grāmata. Lieta tāda, ka Senajā Romā bija pieņemts savus parādus atdot mēneša pirmajās dienās jeb tā saucamajās kalendās. No šejienes arī nāk mūsdienu kalendāra nosaukums.
Savukārt, grieķiem kalendu nebija. Tāpēc par parādu nemaksātājiem grieķi mēdza ironizēt, ka tie savus parādus atdos grieķu kalendās, jeb citiem vārdiem sakot,- sazin kad. Šis izteiciens kļuva par spārnotu frāzi daudzām pasaules tautām.
Mūsdienu 12 mēnešu kalendārs parādījās, pateicoties imperatoram Jūlijam Cēzaram, kuram izdevās panākt atbilstību starp kalendāru un laiku, kurā Zeme apriņķo Sauli. Pirms tam lietošanā bija 10 mēnešu kalendārs.
Taču vēl ilgi pirms tam, tālā senatnē, kad cilvēki sāka audzēt labību un cept maizi, viņi pamanīja, ka sējas laiks iestājas pēc noteikta perioda vienā un tajā pat laikā. Cilvēki sāka skaitīt, cik daudz laika paiet starp iepriekšējo un nākamo sējas reizi, un tas bija pirmais cilvēka mēģinājums saskaitīt dienas gadā.
Senie ēģiptieši pirmie noteica gada garumu ar diezgan augstu precizitāti. Viņi zināja, ka labākais laiks labības sēšanai ir laiks pēc ikgadējās Nīlas upes iziešanas no krastiem. Ēģiptiešu priesteri pamanīja, ka starp plūdiem paiet 12 pilnmēneši. Tātad, atskaitot 12 "mēnešus", varēja noteikt jaunu plūdu sākumu.
Viņi arī pamanīja, ka katru gadu, apmēram vienā un tajā pašā laikā pirms saullēkta debesjumā parādās spoža zvaigzne (Sīriuss). Saskaitot dienas starp šīm parādībām, izrādījās, ka tās ir 365. Tas notika apmēram 6000 gadus atpakaļ un līdz tam neviens nebija noteicis dienu skaitu gadā.
Ēģiptieši sadalīja gadu 12 mēnešos, katrā pa 30 dienām, gada beigās pievienojot 5 atlikušās dienas. Tādā veidā radās pirmais kalendārs.
Protams, šāda laika skaitīšana nebija īsti precīza.
Ar laiku par pamatu kalendāram sāka izmantot nevis Mēness fāzes (mēness kalendāru), bet gan dienu skaitu- 365,25-, kas nepieciešamas, lai Zeme pilnībā apriņķotu Saulei (saules kalendārs). Pamazām liekā diennakts ceturtdaļa sāka arvien vairāk traucēt, kamēr beidzot Jūlijs Cēzars nolēma visu labot. Viņš pavēlēja uzskatīt, ka 46. gads pirms mūsu ēras sastāvēs no 445 dienām (lai piedzītu ilgākā laika posmā iekrājušās dienas), bet katram nākamajam gadam bija jāsastāv no 365 dienām, izņemot katru ceturto gadu, kas būs garais gads un sastāvēs no 366 dienām, ņemot vērā iekrātās diennakts ceturtdaļas no iepriekšējiem trim gadiem.
Ar laiku cilvēki aptvēra, ka reliģiozie svētki, tādi kā, piemēram, Lieldienas nesakrīt pa dienām katrā nākošajā gadā. Atkal bija pievienojies pārāk daudz "lieko" dienu. Tāpēc 1582 gadā Romas pāvests Gregors XIII izdeva pavēli, kurā bija teikts, ka šis gads būs īsāks par 10 dienām. Precīzākai laika skaitīšanai tika noteikts, ka nākotnē katrs garais gads, kas būs konkrētā gadsimta pēdējais gads, tikai tādā gadījumā būs garais, ja tas dalīsies ar 400. Tieši šī iemesla dēļ 1700, 1800 un 1900 gadi nebija garie gadi, bet 2000 gads bija garais gads.
Šo laika skaitīšanas sistēmu sauc par gregoriāņu kalendāru un tas tiek lietots daudzās pasaules valstīs vēl šodien, taču ir arī valstis, kurās pastāv cita laika skaitīšanas sistēma.
