Adventes laika dzejolīši un pantiņi

Advente. Četras baltas sveces

Rīts krēslā deldē melnu nakti,
Kā baltas sveces liesma dakti ~
Ir Pirmā Advente = kluss sākums,
Kad jaušams Ziemas Svētku nākums.

Kūst Adventes vainagā svecīšu pāris,
Un Brīnuma tuvums ir pasauli skāris:
Drīz Ziemsvētki aizskanēs, balti un klusi,
Caur Dvēselēm, Laiku - Mūžības pusi...

Trīs sveču liesmām vainags svētīts,
Gads Adventē tiek svērts un vētīts...
Drīz Ziemas Svētku sudrabzvanos,
Jau četras sveces skujās tvanos...

Mirdz četrās svecēs siltas, gaišas liesmas,
Un Ziemas Svētku zvani, klusas dziesmas,
Caur balto Adventi skan, Laika taktī,
Un Dvēselītēm, Klusā, Svētā Naktī...

( iz “Ontūna Mazpusāna© arChīva” )
............................................................................................................................................................................................
Atkal svecīšu liesmas
Adventa vainagā plīvo,
Un Ziemassvētku dziesmas
Mūsu lūpās dzīvo.
Četras gaišas dvēselītes
Ar mums sarunājas,
Četras baltas dvēselītes
Jautā - kā mums klājas?
Vai patiesā ticībā esam,
Ziemassvētkus gaidot,
Vai mīlu sev sirdīs nesam,
Tuvāko neatraidot,
Vai varam tiešām no sirds
Lūgt Dievam piedot grēkus,
Vai acīs mums mīļums mirdz,
Uzveicot tumšos spēkus?
Četras gaišas dvēselītes
Silda mūs putenī bargā,
Četras baltas dvēselītes
Mūsu cerības sargā.
............................................................................................................................................................................................

Kaut varētu Adventes laikā
Tik daudz gaismas dvēselē sēt,
Viens pret otru, lai mīļumā spētu,
Mēs šai pasaulē uzziedēt.
............................................................................................................................................................................................
Kluss vakars. Advente jau beidzas,
Lai Ziemas Svētku Brīnums sāktos,
Jauns Gads pa Vecā pēdām steidzas ~
Drīz kalendārus mainīt nāktos...

Vērts šķirstīt atmiņas, vēl mirkli,
Par labāko, ko gads šķiet devis ~
Pirms atvērt jaunu Laika šķirkli,
To katrs fiksēt var, priekš sevis...

Gads rudenīgs, vai - iesirms salā,
Kļūst vēsture: tam Jaunais seko:
Rau - katrā Māras Zemes malā,
Ar dāvanmaisiem Rūķi ļeko!

( iz “Ontūna Mazpusāna© arChīva” )
............................................................................................................................................................................................
Dievs, Tu vēlies, lai es Tevi gaidu visu Adventa laiku.
Bet man nepatīk gaidīt.
Man nepatīk stāvēt rindā un gaidīt.
Man nepatīk gaidīt savu kārtu.
Man nepatīk gaidīt vilcienu.
Man nepatīk gaidīt, lai izteiktu spriedumu.
Man nepatīk gaidīt īsto brīdi.
Man nepatīk gaidīt kādu citu dienu.
Man nepatīk gaidīt, jo man nav tam laika, es dzīvoju šim brīdim.
Tu jau zini, ka ir izdarīts viss, lai man nebūtu jāgaida. Maksājumu kartes un pašapkalpošanās, kredīti un bankas automāti, mobilie telefoni un fotogrāfijas minūtes laikā, datoru tīkli, televīzijas un radio viļņi... Man nav jāgaida jaunas ziņas: tās ir vienmēr sasniedzamas.
Bet Tu, Dievs, vēlies, lai es Tevi gaidu visu Adventa laiku. Jo gaidīšanā Tu esi devis vietu sarunai – no­stāties aci pret aci ar To, kas ir apslēpts. Atkal un atkal ņemt no Tā, kura krājumi nav iztukšojami. Gaidīt, tikai gaidīt, mācīties gaidīt, iepazīt savu spēju gaidīt, jo vienīgi gaidot atmostas uzmanība un vienīgi uzmanība spēj mīlēt.
Es gaidu, un viss man tiek dāvāts, un Tev, Dievs, gaidīt kļūst par lūgties.
/Žans Debruīns/
............................................................................................................................................................................................
Es gribu pacelt acis
Un klusu pateikties,
Par jauno, skaisto dienu,
Ko dāvājis man Dievs.

Un solījumu siltu
Es viņam gribu dot,
Ar tīru, skaistu sirdi
Šo dienu nodzivot.
............................................................................................................................................................................................
Ieklausies klusumā -
Klusums korāļus dzied.
Tikai klusuma skaņas skārta,
Dvēsele uzplaukst un zied.
Tā jau pelēkā vientulība,
Kas cilvēku salauzt sāk.
Tikai no vientulības sajūtas
Mums dzīves pagurums nāk.
Klusums - gurušai dvēselei
Dzīvību atdot spēj.
Ar savām maigajām skaņām
Tā prieku kā graudus sēj.
............................................................................................................................................................................................
Gribas aizdegt sveces pretī Ziemassvētkiem,
Lai pār staru laipu viegli atnākt tiem,
Lai pār staru laipu baltas pārslas viz,
Nesot zemei tuvāk klusās debesis.
............................................................................................................................................................................................
Stājies vējš -
Tik baigs,
Kas nemierspārnus sita.
Nāk klusumlaiks,
Nāk Ziemassvētku miers,
Un sirdij gaisma sita.
Nāk aizmirsts prieks.