Mēs esam dvēseles! Mums ir savs gars!

Cik ļoti gan bija pārmainījusies šī Latvija un tauta, kuru es lielākoties pazinu tikai no savas mazās ģimenītes atmiņām un stāstiem un divu citu latviešu ģimeņu paražām un tradīcijām. Uzaugot Ņūdžersijas štatā, reti sanāca iepazīties ar trimdinieku sabiedrību tā, kā to varēja izjust tādās vietās kā Kalamazū, Misūrī; Sietlā, Vašingtonā; Ņujorkā; Čikāgā, Illinoisā; un pat Toronto, Kanādā. Lielākā ietekme mums bija no ASV, kuras sabiedrībā mums bija jāadaptējas.

Esmu Skorpions ar Merkūru Svaros 8. “Bez Tabu” Mājā (kvadratūrā ar Plutonu, bet jauki apsvētīta no Jupitera). Visu mūžu meklēšu izskaidrojumus dziļiem dzīves jautājumiem par Latvijas okupāciju, par mūsu ģimenes trimdinieku stāvokli, par to, ka esmu ieguvusi divu valstu pilsonības. Es atceros tikai vienu reizi, kad Papus ļāvās emocijām manā klātbūtnē. Viņa balsī es dzirdēju izmisumu un viņa acīs es redzēju asaras, viņam pārdzīvojot par to, ka dēls, mans lielais brālis Līgonis, nebūšot ne latvietis, ne patiess amerikānis un ka tas sabojāšot dēla dzīvi!
Kādas gan hibrīdbūtnes mēs esam – īstie un arī neīstie latvieši, kuri ir tikuši iekaroti no visām pusēm un izmētāti pa citiem kontinentiem un pasaules malām?! Mani vajāja vēl būtiskāki jautājumi. Sāku aizrauties ar senās astroloģijas mācības pētīšanu, īpaši grieķu un romiešu mītiem, teoloģiju, tai skaitā ar budismu, Japānas un Korejas cīņas mākslu teorijām (pat 8,5 gadus trenējos karatē un piedalījos to turnīros) un pasaules literatūru un filozofiju.

Man nāk prātā vērtību noskaidrošanas aktivitāte, kurā dalībnieki tiek aicināti bez ilgas domāšanas trijos teikumos izveidot savu profilu, atbildot uz jautājumu – Kas es esmu?

1.________________________________________________________________
2_________________________________________________________________
3._________________________________________________________________

Atbildes ir atkarīgas no dzīves posma, kurā mēs atrodamies, un prioritāte būtu jādod tam, kas mūsu dzīvē ir vissvarīgākais. Interesanti būtu saglabāt atbildes un pēc ilgāka laika, pat gadiem, veikt šo pašu uzdevumu un atbildes salīdzināt.

Dalīšos ar savām šīvakara atbildēm:

1. Esmu dvēsele dzīves līkloču ceļojumā.
2. Trimdiniece, kas ir atgriezusies tur, kur viss sākās.
3. Esmu sieviete, kas mīl.

Kas ir tas, kas no jauna ir radījis šo vēlmi labāk saprast, kā funkcionē Gars un Dvēsele? Vai to ir izsaukuši centieni sakārtot savas domas par karmiskajām un dvēseles radinieku attiecībām? Varbūt mani ietekmēja arī Akvelīnas kalendārs “Garam, Dvēselei, Miesai”, kad Jaunajā Gadā nomainīju kalendārus? Lai arī ikdienā mēs bieži lietojam šos vārdus, tomēr katrs to dara citādāk, tādēļ vispirms mums noderētu dziļāk apskatīt vārdu gars un dvēsele nozīmes.

Piemēram, par dvēseli mēdz teikt:

“…Nu ir dvēsele pestīta/Jo tu dzimis par mums.” – Klusa Nakts

“Dvēsele bez iztēles – tikpat kā observatorija bez teleskopa.” – H. Bičers.

“Laba grāmata ir cilvēka dvēseles vissticamākā būtība.” – T. Kārlails

“Dvēsele tiek sadziedēta bērnu klātbūtnē.” F. Dostojevskis

Viņam nav dvēseles.

Viņa ir mana sirdsdraudzene jeb mana dvēseles māsa (amerikāņu teiciens).

Soulmūzika (burtiski no angļu valodas “dvēseles mūzika”). No afroamerikāņu dzīves pieredzes, sajaudzot gospeli, ritmblūzu un džezu. Termins ir ieviests 20. gadsimta 50. – 60. gados.

Dvēseles pārtika (burtiski no angļu valodas “soul food”): afroamerikāņu ēdiens (lai gan katrai tautai ir savs soul food) , kas 20. gadsimta 60. gados kļuva populārs ASV līdz ar afroamerikāņu ilgām pēc saviem ASV Dienvidu štatu ēdieniem pēc tam, kad viņi aizceļoja uz ASV Ziemeļu pilsētām. Piemēram, sautēts Collard dārza kāposts jeb Šveices mangolds ar bekona gabaliņiem, kuriem pannā nedaudz pievienots etiķis; makaroni ar sieru; pekanriekstu pīrāgs; saldo kartupeļu pīrāgs; vai dūmos kūpinātas cūku kājas ar kukurūzas maizi.

Savukārt par garu saka:

Svētais Gars.
“Gars ir stūrmanis, kas glābj mūs no bojāejas.”
“Ne miesa, bet gars dara cilvēku par cilvēku.”
Garīgā mūzika.
Alkoholiskie dzērieni (angliski – alcoholic spirits)

“Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu ko nespēju ietekmēt...” – R. Nīburs

Saprast atšķirību starp garu un dvēseli un to, kā tur iekļūst miesa, man palīdzēja vienkārša ilustrācija (atrodama kristiešu emuārā “Holding to truth in love”, Tom Smith). Sāksim ar trim apļiem, lai gan darbībā šīs robežas nav patiesas. Pašā iekšējā kodolā atrastos Gars, nākamā kārta būtu Dvēsele, un pēdīgi apkārt abiem būtu Miesa:

Gars (latīņu val. spiritus jeb elpa/ vējš; grieķu val. pneuma) ir mūsu enerģijas avots un mūsu kanāls. Mums ir gars, bet mēs nēsam gari. Dievs jeb Augstākais spēks ir Gars; un gars, īpaši Svētais Gars, ja esam kristieši, dvēselēm dod spēju veidot attiecības/savienoties ar Viņu (citi to sauktu par Visumu jeb savu augstāko apziņu).

Gars kā dinamika izraisa mūsu kustības, kuras izpilda miesa, un tas ir vajadzīgs arī dvēseles attīstīšanai – jo gars ir svarīgais kanāls, kas ieklausās/izjūt augstāko iedvesmas avotu. Tomēr Dieva vēlmes ir viena lieta, bet mūsu vēlmes – pavisam cita. Garam pieder brīvā griba, un tas var pieņemt vai arī atteikties no attiecībām ar Dievu jeb Augstāko spēku un aizraidīt prom tam sniegto iedvesmu. Tātad gars var būt labs un ļauns.
Gars iespaido intelektu, jūtas, bailes, kaislības un radošās spējas.

Pasaulē ir arī citi gari: fauna jeb dzīvnieki un flora jeb augi, arī enģeļi ir gari, un, ja tam tic, tad gari ir arī laumiņas, rūķīši utt. Taču tiem trūkst brīvās gribas. Kad mēs sastopamies ar nāvi, gars mūs atstāj ar pēdējo sirds pukstu un elpu, un miesa nomirst.

Daži tic, ka gars dodas uz debesīm kopā ar dvēseli, citi – ka, atstājot mirušo ķermeni, gars neiet tālāk. Dievturībā (1930) un latviešu gadskartā (svētku un svīnamo dienu kalendārā) gars ir velis, kas pie mums atgriežas novembra mēnesī “veļu laikā.” Gars var parādīties kā rēgs, ja par agru ir atstājis šo pasauli vai arī ja savu miesu ir atstājis vardarbībā. Nemiera dēļ vai izjūtot samulsumu, daži gari vēl kādu laiku paliek šai pasaules lokā. Un arī enģeļī un citi labvēlīgie gari var atnākt, lai sniegtu palīdzību cilvēkam īpašos viņa dzīves gadījumos.

Dvēsele: grieķu val. psyche, no kā ir radies vārds psiholoģija; tāpat arī no anglosakšu vārda sea jeb “jūra”, jo viņi ticēja, ka mirušo dvēseles guļ jūras dzelmē. Katrs cilvēks ir dvēsele, un tāpat kā gars tā ir nemirstīga. Arī citiem, piemēram, dzīvniekiem ir dvēseles, jo arī tie ir Dieva radīti.

Dvēsele atsķiras no sirds un prāta, taču tie ir dvēseles pakļautībā, lai izrādītu dievišķo. Dvēsele ir mūsu garīgais virzītājspēks, kas atmodina, mudina un uztur mūs modrus, lai mēs varētu spert pareizo soli dzīvē. Katoļticīgie uzskata, ka dvēseles pēc nomiršanas aiziet uz debesīm, elli vai šķistītavu.

Katrai dvēselei piemīt sava filozofija, piemēram, darma jeb pareizais veids, kā dzīvot. Tai ir jāpieņem sava karma un tā jāuzlabo. Mūsu horoskopa kārtis šajā dzīvē parāda mūsu potenciālu un dod iespēju attīstīties un tikt pāri savām kļūdām.

Filozofiski runājot, dvēseli neietekmē tādi pretstati kā bagātība un nabadzība, laime un nelaime, karstums un aukstums, jaunība un vecums – arī laiks tai nav svarīgs. Dievs jeb Visums ir ideāls, un viss ir vienotībā. Tāpat dvēselei nepiemīt negatīvās īpašības. Ja kāds rīkojas amorāli, tad par viņu mēdz teikt “viņam nav dvēseles”.
Tad, kad mēs kaut ko radām, tas nāk no mūsu gara, kurš iedvesmo dvēseli. Tai pat laikā Dvēsele ir kā filtrs, kas izjūt to, vai mēs esam uz pareizā ceļa vai arī nomaldījušies. Dvēsele atklāj sevi caur radošo – vai nu cilvēks kļūst par māti/ tēvu, vai ar nodarbojas dziedāšanu, ārstēšanu, skološanu, rakstīšanu. No nekā jeb tā, kas vēl nav, kaut kas tiek radīts, un mēs izpaužamies!

Pastāv arī iespēja, ka pēc nāves kaut kas dzīvē līdz galam nepabeigts liek dvēselēm uzkavēties mūsu apziņas lokā. Kopumā Ivars Vīks skaidro, ka dvēsele piedzimst šai pasaulē, bet nomirstot iet cauri viņsaulei un tad nokļūst aizsaulē, pēc kā atkal dvēsele atgriežās pasaulē.

Miesa: caur mūsu ķermeni, kurā ir arī sirds un prāts, lietodami savas piecas maņas, mēs sadarbojamies viens ar otru un ar pasauli. Mūsu miesa ir mūsu templis, ko mums vajadzētu cienīt un mīlet, jo esam radīti pēc paša Dieva gara. Tikai mīlot un pienācīgi rūpējoties pašiem par sevi, mēs varam patiesi mīlēt savu kaimiņu, kā tas ir teikts Bībelē.

Ne jau visi ir piedzimuši ar veselu un stipru ķermeni, un arī tas ir saistīts ar garīgo dzīvi un dvēseli, iespējams, arī kādā citā mūsu dzīvē. Kad mūsu gars ir stiprs un dvēsele ir labestīga, tas var ietekmēt miesas atveseļošanos jeb ļaut dzīvot ilgāk un bez ciešanām. Slimība un ciešanas nav nekāds grēka jeb karmisks sods, kā daži domā, jo, pieņemot to kā vērtīgu pieredzi, mēs varam mācīties no savām kļūdām un pat atpestīt citus no viņējām – varbūt pat tādā veidā mēs esam uz sevi uzņēmušies cita sāpes.

Astroloģijas zinātne var palīdzēt saglabāt labu veselību. Katra zodiaka zīme un arī planētas, un kontakti ne tikai ietekmē konkrētas ķermeņa daļas, bet arī spēj prognozēt laiku, kad jāpiebremzē, lai pasargātu savu veselību. Ne velti pirms lielā Viduslaiku strīda starp reliģiju un zinātni, mediķi savas prasmes bija saistījuši arī ar astroloģiju. Taču strīda sekas bija sabojāts priekšstats par astroloģiju. It sevišķi, zinot čakras, ir iespējams noteikt, kur konkrētajā brīdī mēs esam vāji jeb netīri un kā līdzsvarot sevi.

Pasaule, koncentrējoties uz augstām tehnoloģiskām iespējām, mēdz atsvešināt cilvēkus no dabas, un no tā cieš mūsu miesa, liekot psiholoģiski ciest arī mums. Visai pasaulei kopā ir jāglābj ne tikai zemeslode, bet arī katram atsevišķi ir jāpadomā, no kā var atteikties (mikroviļņu krāsns, pārmērīga datora lietošana un TV skatīšanās, utt.) un kā sevi pieradināt vingrot, sportot, baudīt dabu, lai uzturētu savu veselību kārtībā.

Saistībā ar ķermeni un veselību mans lēmums atceļot uz Latviju un pirmie divi gadi šeit, pārdzīvojot savu otro kultūršoku (pirmais bija adaptējoties Amerikā), norisinājās tipiskā Saturna ietekmē (atgriešanās pie Saules un pretpozicijā pašas Saturnam). Tas nozīmēja, ka maniem kauliem, visam mugurkaulam un locītavām tiks uzlikts pārbaudījums – tā arī notika. Un tā iepazinos ar vairākiem izciliem ārstiem un fizioterapeitiem. No viņu pieredzes es iemācījos, cik svarīgs ir mūsu gars un gribasspēks atveseļoties. Sapratu, ka ne jau cilvēks, kurš pārdzīvo vissmagāko traumu, būs tas, ko šī pasaule pazaudēs. Reiz pieci jaunieši, četri zēni un viena meitenīte, cieta smagā avārijā – meitenītei uz galvas uzgāzās cements no kravas mašīnas, un šķita neticami, ka viņa spēs atveseļoties. Diemžēl cits pēc cita puiši tika pazaudēti, taču meitenīte cīnijās, un viņai laimējas. Fizioterapeite apgalvoja, ka pārliecība par atveseļošanos neizriet no burtiskas smagi cietušā ķermeņa novērtēšanas, bet gan no kaut kā cita.

Tie kas dzīvē ir piedzīvojuši pārdzīvojumus, varētu saprast, cik svarīgs gan ir stiprais dzīvības spēks jeb gars, īpaši tas, kurš liek vecākiem pasargāt savus mazuļus. Tas ir gars, kas lika manai mammai Lūcei pārvarēt savas bailes Otrajā Pasaules karā, kad visapkārt krita bumbas, jo viņai bija jātiek pie veida, kā dabūtu pienu un maizi, lai pabarotu mūs, savus bērnus.

Un, kā lai izskaidro ļaunumu pasaulē? Ja patur prātā šos trīs stūrakmeņus (gars dvēsele, miesa), tad ir vieglāk izprast dzīves grūti izprotamo. Tādas personības kā Hitlers, Staļins, Huseins, Osama bin Ladens savas dzīves sākumā izrādīja lielu potenciālu un veiksmi. Viņu horoskopa kartēs pat var ieraudzīt varu un laimi, taču viss ir atkarīgs no lēmumiem, kādus šīs personības pieņēma, nonākot krustcelēs. To dvēseles neuztvēra bīstamo un ļauno, un gari neatteicās no pretrunām, kas atrisinātas būtu virzijušas viņus uz augstāka līmeņa attiecībām ar savām tautām un citām nācijām. Re, kā mēs vēl joprojām cīnāmies šajā cīņā, lai gan mēs visi esam vienoti! Paradokss!

Šī meditācija par garu, dvēseli un miesu nomierināja manu sirdi. Vienmēr neilgi pēc pirmās tikšanās ar kādu jaunu paziņu man tiek vaicāts, kādēļ atgriezos Latvijā. Es jau sāku nogurt, un izvairīties no dziļākas, patiesas atbildes. Taču tagad man atbilde ir uz mēles: Sirds un dvēsele grib to, ko tie grib.

Lai gan es atstāju dzimteni, būdama mazs bērns, un vairākus gadus vēlāk atgriezos, lai no jauna iepazītos ar savu Latviju un līdzpilsoņiem, tomēr, kad nonācu dzīves krustcelēs, mana dvēsele ilgojās pēc “mājām”. Rīgas ikdiena nav vieglāka kā otrā pasaules malā, taču daudz vairāk es sevi ieguldu šeit, jo es piederu šejienei. Kāds pazīstams ekstrasenss Rīgā man pēc atgriešanās pavēstija, ka man vienmēr ir bijis lemts atgriezties – tas esot mans liktenis, ko biju pavisam aizmirsusi. Arī mans brālis, kurš dzīvo Klusā okeāna otrā ASV krastā, iepriekš manu nodomu nezinājis, apbrīnojot izteicās: “Tas, ka tu aizceļoji un apmeties tur, kur viss sākās, ir kaut kā ļoti pareizi”.

Un par jautājumu, par kuru var daudz diskutēt – vai trimdinieki un represētie ir vai nav īsti latvieši, es varu atbildēt: “Mēs visi esam radinieki un varam kļūt arī par vistuvākajiem draugiem, kas vēl pie tam nāk no tā paša ciltskoka!”

Teksta autore: Maija Kolinsa