Piemini Latviju!
Situācija Latvijā mūsu vēsturei tik ļoti nozīmīgajās novembra dienās tālajā 1918.gadā nebūt nebija vienkārša – Rīga toreiz atradās vācu landesvēra rokās, lielākajā Lavijas daļā saimniekoja lielinieki, tauta bija kara un juku laiku nomocīta, un jaunās valsts idejai tā pa īstam neticēja pat tie, kuri paši piedalījās valsts proklamēšanas procesā. Un tomēr – pašā tumšākajā laikā dzima pats pārdrošākais un gaišākais sapnis par brīvu un neatkarīgu Latviju, kas tika iedzīvots realitātē.
Tikai dienu iepriekš pirms valstiskās neatkarības pasludināšanas, 1918.gada 17. novembrī, apvienojoties tā laika progresīvākajiem demokrātiskajiem spēkiem, tika izveidota Tautas Padome, kurai bija vislielākā nozīme mūsu valsts neatkarības pasludināšanā. Lielā mērā tas notika, pateicoties četru ievērojamu personu – Kārļa Ulmaņa, Miķeļa Valtera, Paula Kalniņa un Friča Mendera uzdrīkstes dēļ, jo tieši viņiem vienas nakts laikā izdevās radīt tādejādus neatkarīgas valsts filozofiskus pamatus, kas tobrīd bija pieņemami gandrīz visiem tā laika Latvijas politiskajiem grupējiem.
1918. gada 18. novembrī plkst.16.00 Nacionālajā teātrī uz skatuves bija pulcējušies Tautas Padomes locekļi. Svinīgo sēdi vadīja Gustavs Zemgals, kurš nolasīja iepriekš pieņemto protokolu, ka, pamatojoties uz iepriekš notikušo vienošanās faktu, tiek nodibināta un pasludināta Latvijas suverēna valsts, par pirmo Pagaidu valdības Ministru prezidentu ievēlot Kārli Ulmani, kas savā uzrunā, pasludinot Latvijas valsti par demokrātisku republiku, teica:
'' Darbs nebūs viegls, bet mani stiprina apziņa par Latvijas tautas spēku, izturību un ciešu apņemšanos novest iesākto lietu līdz galam. Šai brīdī atcerēsimies, ka ilgiem gadiem daudzi mūsu tautas locekļi lolojuši šo mūsu cerību, jau agrāk klusībā vai atklāti strādājuši priekš viņas un nesuši domu par brīvo Latviju savās sirdīs. Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. Uzplauks atkal lauksaimniecība, mūsu rūpniecība un tirdzniecība, atjaunosies dzīvība visā mūsu dzimtenē vēl spilgtāk kā agrāk un pārspēs visu, kas līdz šim mums bijis''.
(Izraksts no Tautas Padomes sēdes protokola par Latvijas valsts pasludināšanu - LVVA, 1307.f., 1.apr., 327.l., 40.lpp.)
Pēc šīs uzrunas, lielā patosā un sajūsmā, trīs reizes tika nodziedāta Kārļa Baumaņa dziesma ''Dievs, svētī, Latviju!''. Latvijas valsts bija dzimusi.
Ir pagājuši 92 gadi, un mums atkal par jaunu un joprojām ir sava valsts. Savulaik, jau politiskajā trimdā esot, Jānis Jaunsudrabiņš rakstīja vārdus, kas šobrīd ir noderīgi gan mums visiem te, Latvijā, gan tiem, kas dzīves laimi ir spiesti meklēt citur, svešumā.
''Latvi, lai kurā zemes daļā tu nenonāktu, - piemini Latviju!
Nekad un nekur mūžā tu vairs nedzirdēsi skaistāka vārda par šo vārdu; tāpēc nemities to daudzināt , nebeidz slavēt valsti, kas šo vārdu nes. Ja esi tēvs, paud to saviem bērniem, ja esi māte, dziedi par viņu par savu bērnu un mazbērnu šūpļiem, bet, ja esi bērns, kas dzimis trimdā, - nerimsti taujāt par šo zemi savus vecākus. Latvija lai tavās domās un iedomās ir kā tāla, brīnišķa sala pasaules jūrā, uz kuru vienmēr jāstāv vērstam tavas dzīves priekšgalam. Diena vai nakts, vakars vai rīts, turi viņu prātā, iemīli viņu arvien dedzīgāk!
Piemini Latviju, latvi, ik stundas, ik brīdi, labās un ļaunās dienās; bet jo sevišķi, kad tev labi klājas. Zini, - neviena māte tā neilgojas redzēt savu bērnu, kā ilgojas pēc katra no mums mūsu māte - Latvija.
Dzīvo, kur dzīvodams, bet nesaki nekad, - te es esmu mājās, te es esmu atradis jaunu dzimteni. Jo zini: dzimtene ir tikai viena, kur esi dzimis, kur dzimuši un mūžu nodzīvojuši tavi vecāki, tavi senči, paaudžu paaudzes.
Piemini Latviju!
Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.''
