Absolvent! Apsveic arī vecākus ar skaistiem vārdiem
Aizsteigušies gadi, un pirmklasnieki ir izauguši, bet vecāku sirdīs ir palicis pirmais smaids, pirmais vārds un pirmais solis.
Šodien gribam pateikties tieši vecākiem par gādību un rūpēm, ko devāt saviem bērniem skolas gaitās. Un vēl vairāk spēka un izturības dodiet līdz pēc skolas beigšanas. Paldies!
Katram lielā dzīves grāmatā
vārds savs jāatstāj, lai zeltā laistās;
Katram sevī jānonāk pie tā,
darbs ar darbu kā lai kopā saistās.
Tā ir ģimene, kas mani vada
Visos grūtos ceļos allaž un arvien,
un kaut dienas man kā gulbji skrien
Rokas šīs joprojām mani balsta tā,
Balstīja kā solī pašā pirmajā.
Mēs bijām vēl bikli un mazi
Kad aicinot skanēja zvans
Un pirmoreiz ceļu uz klasi
te rādīja māmiņa man.
Ik gadus mēs lielāki augām
Ik gadu sauc septembra zvans
un klusi es vaicāju tēvam
„ Vai zini kāds mērķis ir man?”
Sirds tik pilna… Nezinu ko sacīt,
Kādiem vārdiem nu Jūs godināt!
Lūkojieties šobrīd manās acīs-
Tās nu visu, visu pateiks Jums!
Un par jūsu smaidiem, jūsu glāstiem,
un par sauli, ko es ceļā saticis,
Gan par visu savu dzīves stāstu
Šodien pateicos, jums, šodien pateicos!
Jo mājas – svētvieta, kur vienmēr atgriežoties
uz pieres miers un klusums roku liek.
No kuras projām ilgi atrodoties,
Man silta starojuma nepietiek.
Lai nejūtos es bēdās atraidīts
Un nesaprasts, kad rūgtums māc.
Lai manus vakarus un agros rītus
Ar labestīgām rūpēm klājis kāds.
Tu saudzīgiem vārdiem dvēseli glāsti
Un iecel vasarā zudušu sapni,
kad liekas – pazaudēts viss.
Tu tumšākā naktī siltuma avots, kad pavards ir nodzisis
Tu priekos un sāpēs, vienīgā , māt,
No dzīvības sākuma esi mums klāt.
Nu apkārt šalc jau lieli vēji,
sāk Saule jaunas tekas tīt,-
Paldies tev, māt, ka izauklēji
to garu, kas man krūtīs mīt!
Tēt, tu mani mācīji patiesību teikt acīs,
Nedrebēt lielāko priekšā, neliekties liktens, kad lauž.
Tu nejautā nekā. Tik klusi man acīs paskaties
Un zini visu, ko nevar vārdos izsacīt.
Paldies jums vecāki,
jo, kamēr mūsu gaitām būsit klāt,
mēs nekļūsim par neauglīgu vēju,
bet izbriduši dziļus sniegputeņus
no jauna domāsim par pavasara sēju.
To dažkārt grūti saprast mums,
bet tā tas ir arvienu:
Kāds niecīgs prieka atspīdums
var pārvērst visu dienu.
Un kad brīdis šis ir izbeidzies,
negaidīti aizgājis kā nācis,-
Jūties tu kā augstāk pacēlies,
kādu jaunu gaišu ceļu sācis.
