Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:330, Did:0, useCase: 3


Netradicionāls skatījums – harmonija caur veģetārismu

Redakcija
Redakcija

Netradicionāls skatījums – harmonija caur veģetārismu
Foto: Iveta Apškrūma, epadomi.lv

Vai mūsu senči ēda gaļu? Nē! Ne tik sen daudzu pētījumu rezultātā zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka mūsu senči bijuši veģetārieši, izņemot ārkārtas krīzes periodus. Vienīgi pēdējā ledus laikmetā, kad ierastā pārtika – rieksti, augļi un dārzeņi – kļuva nepieejama, senajiem cilvēkiem nācās uzturā lietot gaļu, lai izdzīvotu. Diemžēl šis ieradums saglabājās arī pēc ledus laikmeta beigām – dažiem nepieciešamības pēc (kā eskimosiem un ciltīm, kas dzīvo galējos Ziemeļos), citiem tradīciju vai tumsonības pēc. Tomēr cilvēces vēsturē vienmēr bijušas personības un pat cilvēku grupas, kas apzinājās tīras pārtikas svarīgumu vai nu veselības un skaidra prāta labad, vai arī dvēselisku iemeslu dēļ. Šie cilvēki bija veģetārieši.

Vai tad gaļu saturoša barība nav cilvēkam dabiska?

Nē! Speciālisti zina, ka jebkuras dzīvas radības uzturs atbilst viņa fizioloģijai. Gremošanas sistēma, ķermeņa orgānu funkcijas, kā arī cilvēka un gaļēdājdzīvnieku fizioloģija absolūti atšķiras. Pēc barošanās pazīmēm mugurkaulniekus var iedalīt trīs grupās: gaļēdāji, zālēdāji un tie, kuri pārtiek no augļiem.

Zilonis, govs, aita, zirgs, lama u.c. pārtiek no zāles un citiem augiem, t.i. no rupjas un liela tilpuma barības. Šāda veida barības pārstrāde sākas mutē ar amilāzes (siekalās ietilpstoša fermenta) palīdzību. Šādai barībai jābūt labi sagremotai un sajauktai ar amilāzi, kas produktus sašķeļ un padara organismam vieglāk uzņemamus. Šī iemesla dēļ zālēdājiem ir 24 pastāvīgie zobi, un žokļu kustības ir ne tikai augšup – lejup (kā gaļēdājiem), bet arī no vienas puses uz otru. Šiem dzīvniekiem nav ne gaļēdājiem raksturīgo nagu, ne asu zobu; viņi dzer, ūdeni iesūcot mutē (gaļēdājiem tā ir lakšana). Tā kā tie neēd ātri bojājošos produktus (gaļu), sagremošana var ilgt ievērojami garāku laika sprīdi nekā gaļēdājiem, un zarnu trakts tiem ir 10 reizes garāks par ķermeni. Interesanti, ka gaļa uz šiem dzīvniekiem iedarbojas ļoti kaitīgi. Ārsts Viljams Kolinss no Ņujorkas Maimondas medicīnas centra gaļēdājiem atklāja “gandrīz neierobežotu spēju regulēt nepiesātināto tauku un holesterīna daudzumu organismā”. Taču, ja truša barībai pievieno dzīvnieku taukus, jau pēc diviem mēnešiem dzīvniekam asinsvadu sieniņas aizsērēs ar tauku nogulsnēm, izsaucot smagu saslimšanu, kas līdzinās cilvēka aterosklerozei, jo viņa gremošanas sistēma gluži tāpat kā cilvēkam nav paredzēta gaļas pārstrādāšanai. Un, kā mēs lasīsim tālāk, jo vairāk cilvēki ēd gaļu, jo vairāk viņi slimo.

Dzīvnieki, kuri pārtiek no augļiem, pārsvarā ir cilvēkveidīgie pērtiķi, t.i., dzīvnieki, kam ir vistuvākā radniecība ar cilvēkiem. Viņu barība pārsvarā sastāv no augļiem un riekstiem. Šo dzīvnieku ādā ir miljoniem poru, caur kurām izdalās sviedri; viņiem ir pastāvīgie zobi barības sasmalcināšanai; viņu siekalām ir sārmaina reakcija un tajās, tāpat kā zālēdājiem, ir amilāze, kas atvieglo barības sagremošanu. Viņu zarnu trakts ir īpaši garš un līkumots (12 reizes garāks par ķermeni), paredzēts augļu un dārzeņu (nevis ātri pūstošas gaļas) sagremošanai.

Pēc iepriekš aprakstītajām pazīmēm cilvēks ir visradniecīgākais dzīvniekiem, kuri pārtiek no augļiem. Cilvēkam ir daudz kopīga ar zālēdājiem, bet viņš stipri atšķiras no plēsējiem. Cilvēkam tāpat kā cilvēkveidīgajiem pērtiķiem gremošanas sistēma ir 12 reizes garāka par ķermeni; mūsu ādā ir miljoniem poru mitruma iztvaikošanai un ķermeņa dzesēšanai, izdalot sviedrus; mēs dzeram, ūdeni iesūcot, tāpat kā visi dzīvnieki – veģetārieši; arī zobu un žokļu uzbūve ir kā viņiem, mūsu siekalām ir sārmaina reakcija un tā satur amilāzi, kas palīdz sagremot cieti saturošu barību. Cilvēki pēc savas dabas nav gaļēdāji – mūsu anatomija un gremošanas sistēma rāda, ka mūsu organisms ir piemērots pārtikšanai no augļiem, riekstiem un dārzeņiem.

Vēl vairāk – acīmredzams, ka mūsu dabiskie instinkti ir pretēji plēsēju instinktiem. Vairums cilvēku paši nenogalina dzīvniekus un izjūt riebumu pret nogalināšanu. Tā vietā, lai ēstu jēlu gaļu, kā to dara gaļēdāji, cilvēki vāra, sautē un cep to; viņi cenšas mazināt tās garšu ar dažādām mērcēm un garšvielām. Kāds zinātnieks to skaidrojis šādi: “Sajūtot gaļas smaku, kaķim izdalās siekalas, taču tas pats kaķis nekādi nereaģē uz augļu smaržu. Ja cilvēks izjustu baudu, uzklūpot putnam, saplosot vēl silto ķermeni un izsūcot asinis, tad varētu secināt, ka cilvēks pēc savas dabas ir plēsējs. Patiesībā viņam siekalu izdalīšanos rosina sulīgu vīnogu izskats, un, pat nebūdams izsalcis, cilvēks apēdīs augļus, kas iekārdinājuši ar savu patīkamo garšu.”

Zinātnieki un naturālisti, viņu vidū arī Č.Darvins, kurš izvirzīja evolūcijas hipotēzi, ir vienisprātis, ka senie cilvēki bija veģetārieši. Cilvēces vēstures laikā mūsu anatomija nav mainījusies. Zviedru zinātnieks fon Linnejs atzīmēja, ka “cilvēka iekšējā un ārējā uzbūve norāda, ka augļi un sulīgi dārzeņi ir viņa dabiskā barība”. Tādējādi zinātniskie pētījumi apstiprina faktu, ka cilvēka fizioloģija, anatomija un instinktīvā rīcība piemērota diētai, kas sastāv no riekstiem, augļiem, dārzeņiem un graudaugiem.

Veģetārisma vēsture

Seni vēsturiski dokumenti liecina, ka veģetārā diēta mūsu senčiem bija dabiska. Senie grieķi, ēģiptieši un jūdi uzskatīja augļus par pamatbarību. Senās Ēģiptes priesteri nekad neēda gaļu. Tādi senie grieķu filozofi kā Platons, Sokrāts un Pitagors aktīvi aizstāvēja veģetārismu. Dižākajās inku civilizācijās arī bija izplatīts veģetārisms. Buda Indijā saviem mācekļiem arī noteica neēst gaļu. Senās Ķīnas daosieši, pirmie kristieši un jūdi arī bija veģetārieši.

Senie indieši vienmēr aizliedza ēst gaļu; Korāns (musulmaņu svētā grāmata) aizliedza ēst “beigtus dzīvniekus, asinis un gaļu”. Viens no pirmajiem kalifiem pēc Muhameda, viņa radinieks, vairāk attīstītiem mācekļiem ieteica: “Nepadariet savus kuņģus par dzīvnieku kapenēm.” Šie piemēri norāda, ka vēstures gaitā daudzi gudri un saprātīgi cilvēki stingri pieturējušies pie veģetāras diētas un aicinājuši arī citus darīt to pašu.

Kāpēc gaļēdāji biežāk slimo un ātrāk nomirst?

Saindēšanās
Tieši pirms slepkavības, kā arī agonijas laikā šausmu pārņemtā dzīvnieka bioķīmija piedzīvo būtiskas pārmaiņas. Toksiskie bioprodukti izplatās pa visu ķermeni. Tādā veidā notiek līķa saindēšana caur sāpēm. Mūsu ķermenis stipru baiļu vai niknuma brīžos kļūst slims; dzīvnieki ne mazāk kā cilvēki pakļauti šīm emocijām un viņu ķermeņu bioķīmiskais sastāvs ekstremālās situācijās ievērojami mainās. Adrenalīna un hormonu daudzums asinīs palielinās jau laikā, kad dzīvnieks redz savu ciltsbrāļu nāvi un veltīgi cenšas atbrīvoties un saglabāt savu dzīvību. Paaugstinātais hormonu daudzums saglabājas asinīs arī vēlāk un kļūst par iemeslu cilvēka ķermeņa audu saindēšanai. Saskaņā ar amerikāņu Uztura institūta datiem, “pēkšņi nokautu dzīvnieku gaļa pārsātināta ar indīgām asinīm un citiem kaitīgiem bioproduktiem”.

Vēzis
Pētījumi, kas veikti 50 000 veģetāriešu vidū (Septītās Dienas adventisti), deva satriecošus rezultātus. Pārbaudes skaidri parādīja, ka vēža saslimstības līmenis šīs iedzīvotāju grupas vidū ir vairākas reizes zemāks kā vidēji valstī.

Kādēļ gaļas ēšana palielina risku saslimt ar onkoloģiskajām kaitēm? Viens no iemesliem varētu būt tas, ka nogalinātā dzīvnieka gaļa dažas dienas pēc viņa nāves iegūst slimīgu pelēki zaļu nokrāsu. Gaļas rūpniecība rūpīgi cenšas šo krāsas izmaiņu noslēpt, gaļai pievienojot nitrātus, nitrītus un citas konservējošas vielas. Tās saglabā koši sarkano gaļas krāsu, bet pēdējos gados šo vielu lielākā daļa atzīta par kancerogēnām (onkoloģisko saslimšanu ierosinošas vai veicinošas).

Onkoloģisko slimību speciālists doktors Viljams Lidžinskis no Nacionālās onkoloģisko slimību laboratorijas Tenesijas štatā reiz teicis: “Es nekad savu kaķi nebaroju ar produktiem, kas satur nitrātus”.

Britu un amerikāņu zinātnieki, kuri pēta zarnu baktērijas, atklāja, ka pastāv liela atšķirība veģetāriešu un gaļēdāju zarnu trakta bakteriālajā mikroflorā. Baktērijas, ko satur gaļēdāju zarnas, kuņģa sulas klātbūtnē producē ķīmiskas vielas, kas veicina onkoloģisku slimību rašanos. To var uzskatīt par iemeslu tam, ka zarnu trakta vēzis vairāk izplatīts Ziemeļamerikā un Rietumeiropas valstīs, salīdzinot ar tādu veģetāru zemi kā Indija. ASV, piemēram, zarnu vēzis izplatības ziņā ieņem otro vietu (pēc plaušu vēža), bet Skotijā, kur gaļu lieto par 20% vairāk nekā Anglijā, zarnu trakta vēža izplatība ir viena no lielākajām pasaulē.

Ķīmiskā diēta
Gaļas ēšanu bieži dēvē par “noslēdzošo posmu barības ķēdē”. Tā ir visai gara: koki “ēd” saules gaismu, gaisu un ūdeni; zālēdāji ēd zāli un kokus; plēsēji – zālēdājus. Diemžēl šobrīd šajā barības ķēdē, visos tās posmos, pievienojušies indīgas ķimikālijas (minerālmēsli un pesticīdi), kas nokļūst augēdāju organismos. Laukus, piemēram, miglo ar pesticīdiem, tie ar barību nokļūst dzīvnieku (arī zivju) ķermeņos, uzkrājas tur un paliek uz visiem laikiem. Tādējādi govis ēd zāli, sienu un kopā ar to arī tur esošās indes. Kad jūs ēdat govs gaļu, jūs savu organismu piepildāt ar koncentrētām ķimikālijām, kas uzkrātas dzīvnieka dzīves laikā. Ir pierādīts fakts, ka gaļa satur 13 reižu vairāk pesticīdu nekā dārzeņi.

Bet tas nav viss. Dzīvnieku gaļa satur daudz citu ķimikāliju, kuras tiek pievienotas dzīvnieku barībai, lai paātrinātu to augšanu, tauku uzkrāšanu, lai uzlabotu gaļas krāsu u.tml. Lielāka gaļas pieauguma labad dzīvniekus pārbaro, asinīs ievada hormonus, kas paātrina augšanu, dod apetīti stimulējošus preparātus, antibiotikas, nomierinošus līdzekļus un barojošas mikstūras. Vēl lielākas potenciālas briesmas patērētājiem slēpjas iespējā inficēties ar tādām baktērijām kā salmonella. Nitrāti, nitrīti, hormoni, antibiotikas un dažādi pesticīdi un dažādas ķimikālijas ir par iemeslu tam, ka daudzi dzīvnieki nesasniedz paredzēto vecumu. Kopš laika, kad fermeri sāka veidot lopu kombinātus, daudziem dzīvniekiem nācies savu dzīvi nodzīvot nekustīgi, tumšos aizgaldos, ne reizi neieraugot dienas gaismu. Šo ciešanu kulminācija ir cietsirdīga un pretīga slepkavība. Analoģiski tiek turētas arī vistas lielajās putnu fabrikās. Putni dēj olas tieši uz grīdas; vistas tiek stimulētas ar medikamentiem, kā rezultātā tās aptaukojas savos šaurajos būros, kur uzturas gandrīz nekustīgi, bezgaisā. Šāda pretdabiska prakse ne tikai noved pie ķīmiskā disbalansa putnu ķermeņos un dabisko instinktu izzušanas, bet arī izraisa ļaundabīgo audzēju un citu saslimšanu pieaugumu to cilvēku vidū, kuri ēd šo putnu gaļu.

Dzīvnieku slimības
Gaļēdājiem uzglūn arī citas briesmas. Dzīvnieki bieži cieš no dažādām infekcijas slimībām, ko gaļas ražotāji un sanitārie inspektori reizēm pienācīgi nekontrolē vai arī gluži vienkārši ignorē. Bieži gadās, ka dzīvnieks, kurš cieš no kādas ķermeņa daļas vēža, vienalga tiek nogādāts kautuvē, kur inficēto daļu izgriež, bet pārējais aiziet gaļā. Vēl bēdīgāki gadījumi: ar vēzi inficēto dzīvnieku samaļ un pārdod… Un tas notiek laikā, kad zinātnieki pierādījuši, ka zivs, kura apēdusi slima dzīvnieka aknas, pati saslims ar vēzi.

Sirds slimības
Par labu veģetārajai diētai, iespējams, vislabāk liecina visgrūtāk apstrīdamais arguments – daudzu pētījumu apstiprinātā saikne starp gaļas ēšanu un sirds slimībām. Amerikā (kas ieņem pirmo vietu gaļas patēriņa ziņā) katrs otrais cilvēks mirst no sirds slimībām vai asinsspiediena traucējumu dēļ. Tai pat laikā zemēs, kur gaļu nelieto, šādas slimības vispār nav zināmas. Amerikas medicīnas asociācijas žurnāls jau 1961. gadā publicēja paziņojumu, ka “ar veģetāras diētas palīdzību var novērst 90-97% sirds saslimšanu “.

Kas gan padara gaļu tik bīstamu cilvēka asinsrites sistēmai? Dzīvnieku tauki, tādi kā holesterīns, ļoti slikti tiek izvadīti no cilvēka organisma. Šie tauki nogulsnējas uz asinsvadu sieniņām. Ar gadiem asinsvadu atveres kļūst arvien šaurākas un šaurākas, un arvien mazāk asiņu spēj izlaist caur sevi. Tā ir ateroskleroze. Šajā gadījumā sirds tiek šausmīgi pārslogota, jo paredzētā asiņu daudzuma pārsūknēšanai jāpieliek daudz vairāk pūļu. Rezultāts – augsts asinsspiediens, infarkts un sirdslēkmes. Korejas kara laikā tika veiktas aptuveni 200 kritušo amerikāņu un 200 korejiešu karavīru līķu sekcijas. Gandrīz 80% amerikāņu kareivjiem bija gaļas lietošanas rezultātā radušies nogulsnējumi uz artēriju sieniņām. Korejiešiem artērijas bija absolūti tīras, jo viņi galvenokārt bija veģetārieši.

Šodien zinātnieki atzinuši, ka veģetārā diēta spējīga ievērojami pazemināt holesterīna daudzumu asinīs. Kalifornijas universitātes pārtikas nodaļā veikti pētījumi, kuros diēta, kas bijusi bagāta ar pupiņām un zirņiem, palīdzējusi samazināt holesterīna līmeni, kaut arī eksperimenta dalībnieki turpinājuši lietot ievērojami daudz sviesta.

Pūšana
Uzreiz pēc dzīvnieka nāves olbaltumvielas viņa ķermenī sāk recēt, sākas enzīmu pašiznīcināšanās process. Šis olbaltumvielu bojāšanās process spēcīgi atšķiras, piemēram, no koksnes lēnās pūšanas. Uzreiz pēc dzīvnieka nāves sāk veidoties substance, kas ātri sadalās un kas atrodama gan gaļā, gan zivīs, gan olās. Šiem produktiem ir kopīga īpašība – maksimāli ātra sadalīšanās un pūšana. Neilgi pēc nokaušanas dzīvnieku ķermeņus novieto saldētavās “glabāšanai”, tad pārvieto uz gaļas veikaliem un pārdod. Tad gaļa nonāk pircēja ledusskapī, kur glabājas, kamēr no tās tiek pagatavota maltīte. Bet vai pircējs var iedomāties, kāda gaļa (kādā pūšanas stadijā) ietilpst viņa pusdienās?

Gaļa caur cilvēka gremošanas sistēmu pārvietojas ļoti lēni, jo tā nav piemērota gaļas pārstrādāšanai. Šajā laikā gaļas pūšanas produkti, kas izraisa dažādas saslimšanas, nepārtraukti kontaktē ar gremošanas orgāniem. Indīgās vielas, kas kuņģī rodas gaļas produktu pūšanas rezultātā, pamazām noved pie priekšlaicīgas visa organisma nolietošanās un saindēšanās, kā arī kuņģa-zarnu trakta problēmām.

Jēla gaļa, kas ir pūšanas stadijā, var nosmērēt pavāra rokas un visu, ar ko viņš kontaktējas. Britu sabiedriskās veselības inspektori pēc saindēšanās gadījumiem ar pārtiku, kuru cēlonis bija lopkautuves, brīdināja mājsaimnieces, ka “raugoties no higiēnas viedokļa, ņemt ar rokām jēlu gaļu ir tas pats, kas ņemt rokās govju mēslus”. Bieži indīgās pūšanas baktērijas neiet bojā pat gaļas pagatavošanas laikā, īpaši, ja to pienācīgi neizcep vai neizvāra. Tas ir nopietns infekciju drauds.

Aknu slimības, podagra, artrīts
Starp bīstamākajām indēm un šlakvielām, ar kurām gaļēdāji piesārņo savu ķermeni, ir urīnskabe un citi slāpekļa savienojumi. Piemēram, vienā bifšteka mārciņā ir 14 grami urīnskābes. Amerikāņu ārsti, kuri pētījuši veģetāriešu un gaļēdāju nieres, atklājuši, ka, lai attīrītu gaļēdāju organismu no slāpekļa savienojumiem, kas ietilpst gaļas sastāvā, viņu nierēm jāstrādā trīs reizes vairāk nekā veģetāriešu nierēm. Kamēr cilvēki ir jauni, viņi parasti nemana šo pārslodzi, bet ar gadiem, kad organisms noveco, parādās dažādas aknu slimības.

Kad nieres vairs nespēj nodrošināt gaļēdāju organisma attīrīšanu, neizvadītā urīnskābe izplatās pa visu ķermeni. Visbiežāk to absorbē muskuļi; ar laiku urīnskābe muskuļos kristalizējas. Kad šāda nogulsnēšanās noris locītavās, rodas sāpīga podagras sajūta, artrīts un reimatisms. Kad urīnskābe uzkrājas nervu pinumos, rezultāts ir neirīti un išiass. Tagad daudzi ārsti saviem pacientiem, kuri sirgst ar šīm slimībām, iesaka atteikties no gaļas vai vismaz ierobežot tās patēriņu.

Pilnīga attīrīšanās
Lielākais kaitējums no gaļas rodas tieši tādēļ, ka tā mūsu ķermenī atrodas pārāk ilgi (4 reizes ilgāk nekā piena vai veģetārie produkti). Tā rezultātā rodas hroniski vēdera aizcietējumi – mūsu sabiedrības vispārēja slimība. Pēdējo gadu pētījumi pilnībā apstiprinājuši, ka zarnu veselīga attīrīšana iespējama tikai ar pareizu veģetāru diētu.

Veģetāra barība satur lielu daudzumu šķiedrvielu, kas nodrošina zarnu normālu darbu. Dabīgās augu šķiedras ir vienīgais līdzeklis apendicīta, divertikulīta, sirdskaišu un liekā svara novēršanai.

Veģetāriešu veselība ir ievērojami labāka nekā gaļēdājiem

Ekonomisko krīžu laikā, kad cilvēki bija spiesti turēties pie veģetāras diētas, viņu veselība strauji uzlabojās. Dānijā pirmā pasaules kara laikā britu blokādes dēļ radās produktu nepietiekamības draudi. Dāņu valdība vērsās pie nacionālās veģetāriešu biedrības ar lūgumu izveidot iztikas raciona programmu. Visas blokādes laikā dāņi bija spiesti iztikt ar graudaugiem, dārzeņiem, augļiem un piena produktiem. Gada laikā mirstība samazinājās par 17%. Kad arī Norvēģijas iedzīvotāji produktu trūkuma dēļ pirmā pasaules kara laikā kļuva par veģetāriešiem, viņu vidū krasi samazinājās mirstība asinsrites sistēmas slimību dēļ. Kad pēc kara dāņi un norvēģi atgriezās pie gaļas diētas, mirstība un sirds slimību izplatība atgriezās iepriekšējā līmenī.

Britu ģenerālis un ārsts Robs McHarisons pētīja veģetāriešu ilgdzīvotāju hunzu ciltis Ziemeļindijā un Pakistānā. Viņu diēta sastāv no veseliem graudiem, svaigiem augļiem un kazas piena. Anglis rakstīja: “Nekad neesmu redzējis kādu apendicīta, kolīta vai vēža gadījumu.” Hārvardas ārstu un zinātnieku grupa apmeklēja nomaļu ciematu Ekvadoras kalnos. Viņi bija pārsteigti, ka daudzi no ciemata 400 iedzīvotājiem sasnieguši ievērojamu vecumu. Viens bija 121 gadu vecs, vairāki citi – vecāki par 100 gadiem. Tika izmeklēti visi 75 gadīgie iedzīvotāji, un tikai diviem atklājās sirds slimību simptomi. Analoģiskas vecuma grupas cilvēku apskate ASV uzrādīja sirds slimības 95 procentos gadījumu. Kā apgalvo statistika, ASV veģetārieši ir vidēji par 20 mārciņām vieglāki par tautiešiem gaļēdājiem. 50 000 veģetāriešu izpēte ļāva secināt, ka viņi dzīvo ilgāk un daudz mazāk pakļauti sirds un onkoloģiskajām slimībām.

Anglijā veģetāriešiem ir daudz mazāka apdrošināšanas maksa, jo viņi retāk slimo ar sirds slimībām, tādējādi samazinot apdrošināšanas kompāniju risku. Veģetārie restorāni apdrošināšanas policijai arī maksā mazāk par saindēšanos ar pārtiku, jo tur šādu gadījumu ir daudz mazāk nekā tajos restorānos, kur izmanto gaļu. Hārvarda universitātes ārsti pierādījuši, ka veģetārā diēta samazina arī saaukstēšanās un alerģiju gadījumus.

Veģetārieši ir fiziski spēcīgāki nekā cilvēki, kas ēd gaļu

Lielākie maldi veģetārās diētas sakarā ir uzskats, ka veģetārieši ir nespēcīgi, bāli un slimīgi. Nekas nav tālāk no patiesības. Beļģijas universitātē tika veikti pētījumi ar mērķi noskaidrot izturības, spēka un reakcijas ātruma līmeni veģetāriešu un gaļēdāju vidū. Rezultāti parādīja veģetāriešu pārākumu visos veidos. Arī Jēlas universitātē veica izturības testus starp atlētiem, instruktoriem, doktoriem un medicīnas māsām. Rezultāti nāca kā pārsteigums visiem – izrādījās, ka veģetārieši ir divas reizes izturīgāki par gaļēdājiem.

Beļģijā pēc izturības pārbaudēm veģetāriešiem bija nepieciešams uz pusi īsāks laiks spēku atjaunošanai nekā gaļēdājiem.

Stiprākie un ilgāk dzīvojošie dzīvnieki ir veģetārieši. Zirgam, briedim, bifelim un zilonim ir stiprs ķermenis; viņi ir izturīgi un nenogurdināmi, viņu kolosālais spēks ļauj tiem celt milzu smagumus un veikt visgrūtākos darbus cilvēka labā. Neviens dzīvnieks, kurš ēd gaļu, nespēj ar viņiem sacensties izturības un spēka ziņā.

Velosipēdisti-veģetārieši guvuši procentuāli vairāk uzvaras nekā gaļēdāji. Daudzi pasaulē pazīstami atlēti pārgājuši uz veģetāru diētu, lai uzlabotu savus sportiskos rezultātus.

Vai mans ķermenis saņems pienācīgi daudz barības vielu, ja neēdīšu gaļu?

Tas ir galvenais jautājums cilvēkam, kurš grasās pāriet uz veģetāro diētu. Vai saņemšu vajadzīgo olbaltumvielu daudzumu? Par to nav jāraizējas, neskatoties uz vispārējo gaļas produktu propagandu. Veģetārā diēta apmierina visas ķermeņa prasības uztura ziņā. Zinātniski pierādīts, ka veģetārie produkti satur daudz vairāk bioloģiskās enerģijas nekā gaļa. Mūs vienkārši piespieduši noticēt, ka gaļas lietošana ir organismam nepieciešama (XX gs. 50. gados gaļas olbaltums tika klasificēts kā “1. klases” produkts, bet augu olbaltumu ierindoja otrajā).

Olbaltuma daudzums veģetārajos produktos svārstās sākot no 8 līdz 12% graudaugos beidzot ar 40% sojas pupiņās, kas ir divreiz vairāk nekā gaļā. (pat bifšteka liesā daļa satur ne vairāk kā 20% uzņemamā olbaltuma). Daudzi rieksti, sēkliņas un pupiņas satur 30% olbaltuma. Mums nepieciešamajās olbaltumvielās ir 8 pamata aminoskābes. Gaļas uzturvērtība tik bieži tiek uzsvērta tādēļ, ka tajā ir visas astoņas aminoskābes. Bet lielākā daļa cilvēku nenojauš, ka šīs pašas aminoskābes satur arī sojas pupiņas un piens, pie tam vislabākajās proporcijās. Vēl nomierinošāks ir fakts, ka visas nepieciešamās aminoskābes vislabākajā kvalitātē var iegūt, ja uzturā kombinē rīsus ar pākšaugiem – nabadzīgākā cilvēces daļa to dara pastāvīgi.

1972. gadā doktors F.Stārs no Hārvarda universitātes veica plašus pētījumus veģetāriešu vidū – ieskaitot pieaugušus vīriešus un sievietes, jauniešus un jaunietes. Viņš atklāja, ka visas pētāmās grupas saņēma pat vairāk nekā divkārtīgu olbaltuma normu. Jau agrāk Hārvarda universitātes zinātnieki bija noskaidrojuši, ka, dažādi kombinējot dārzeņus, graudaugus un piena produktus, cilvēka organisms vienmēr ir nodrošināts ar nepieciešamajām olbaltumvielām; nevienā kombinācijā nebija novērojams olbaltuma trūkums. Speciālisti secināja, ka ir ļoti grūti pagatavot veģetāras pusdienas, kurās nebūtu visas vajadzīgās olbaltumvielas.

Laikrakstos bieži lasām par cilvēkiem, kas cieš badu un pat mirst no olbaltuma trūkuma, pie tā vainojot veģetāro diētu. Bet zinātnieki noskaidroja, kas tas notiek elementāra barības trūkuma dēļ. Patiešām, diēta, kas sastāv vienīgi no rīsiem (kuru arī trūkst visai bieži) vai saldajiem kartupeļiem, novājina un ir priekšlaicīgas nāves iemesls. Bet tur, kur veģetārieši saņem gan kvalitātes, gan daudzuma ziņā pietiekamu veģetāru pārtiku, mēs redzam spēcīgus, veselus un veiksmīgus cilvēkus. Mēs darām pareizi, ja mēģinām noskaidrot, kā tas noticis, ka esam noticējuši mītam par liela gaļas daudzuma nepieciešamību uzturā, kaut arī tas nepavisam neatbilst īstenībai.

Vai ir kāds sakars starp badu pasaulē un cilvēku paradumu ēst gaļu?

Jā! Ja tā vietā, lai barotu ar graudiem lopus, mēs tos atdotu nabagiem un badacietējiem, mēs visā pasaulē viegli pabarotu visus, kuri hroniski cieš no pārtikas trūkuma.

Uztura jautājumu speciālisti aprēķinājuši, ka gaļas patēriņa samazināšana ASV par 10% ļautu atlicināt graudu daudzumu, ar ko pietiktu 60 miljonu cilvēku paēdināšanai. Traģiska un šokējoša patiesība ir, ka 80-90% ASV izaudzēto graudu tiek izbaroti lopiem. Reālo faktu izpēte ir pamats izpratnei, kā mēs varam pareizi izmantot pasaules resursus. Arvien vairāk zinātnieku un ekonomistu aizstāv veģetārismu, kā līdzekli bada problēmas risināšanai uz mūsu planētas.

Gaļa ir visneekonomiskākā un neefektīvākā barība, kādu vien mēs varam lietot. Vienas mārciņas gaļas olbaltuma cena ir divpadsmit (!) reizes augstāka nekā tāda pat augu olbaltuma daudzuma cena. Tikai 10% no gaļā esošā olbaltuma un kalorijām var tikt izmantoti organismā, pārējie 90% ir nelietojami sārņi.

Milzīgas zemes platības tiek izmantotas lopbarības audzēšanai. Daudz produktīvāk būtu audzēt graudus, pupas vai citus pākšaugus. Piemēram, audzējot buļļus, vienas olbaltuma mārciņas iegūšanai vajadzīga lopbarība, ko var izaudzēt vienā akrā zemes. Ja šo pašu platību apsēj ar sojas pupiņām, var iegūt 17 mārciņas olbaltuma. Citiem vārdiem, gaļas ražošanai nepieciešams 17 reizes vairāk zemes nekā lai pārtiktu no sojas pupām. Bez tam sojas pupas satur mazāk tauku un tajās nav holesterīna un gaļas toksīnu.

Laikā, kad miljoniem cilvēku mirst badu, daži bagātnieki nelietderīgi izmanto auglīgas augsnes, ūdeni un labību ar vienu vienīgu mērķi – baroties ar gaļu, kas pakāpeniski sagrauj cilvēka veselību. Pateicoties gaļas lopu audzēšanai, amerikāņi gadā izlieto vairāk nekā tonnu graudu uz vienu cilvēku, kamēr vidēji pasaulē uz vienu cilvēku šis skaitlis ir ap 200 kg. Mahatma Gandijs ir teicis: “Zemes pilnīgi pietiek, lai apmierinātu katra vajadzības, bet nepietiek, lai apmierinātu katra alkatību.”

Bada politika

Saskaņā ar plaši izplatītu mītu par bada iemesliem uz mūsu planētas, zeme kļuvusi par šauru saviem iedzīvotājiem. “Šeit vienkārši nav kur spert kāju. Izsalkušie nabagi strauji vairojas, un, ja mēs gribam novērst katastrofu, mums jāvērš visas pūles iedzīvotāju pieauguma kontroles ieviešanai.”

Tomēr pieaug to pazīstamo zinātnieku, ekonomistu un lauksaimniecības ekspertu skaits, kuri pretojas šim viedoklim. “Tie ir klaji meli,” viņi saka, – “patiesībā ir kur kāju spert un arī doties tālāk. Bada cēloņi dažās valstīs ir resursu izšķērdēšana un neracionāla sadale.” Zemes resursu pietiek, lai ar pārtiku, apģērbu un dzīvokļiem apgādātu katru zemes iedzīvotāju vidējā amerikāņa līmenī. Pētījumi parādījuši, ka jebkura planētas valsts spēj savus iedzīvotājus apgādāt ar dzīvei nepieciešamo pārtiku. Tas norāda uz to, ka nav saiknes starp iedzīvotāju blīvumu un badu. Indija un Ķīna parasti tiek minētas kā pārapdzīvotu valstu piemēri, bet šajās valstīs principā bada problēmas nav. Taivānā uz vienu apstrādājamās zemes akru ir divreiz vairāk cilvēku nekā Bangladešā. Taivānā bada nav, kamēr Bangladešai salīdzinājumā ar citām pasaules valstīm ir vislielākais badacietēju procents. Fakts, ka šobrīd visblīvāk apdzīvotās valstis ir nevis Indija vai Bangladeša, bet gan Holande un Japāna. Protams, pasaulei ir apdzīvotības robežas, bet šis skaitlis ir 40 miljardi. Taču jau šodien vairāk nekā puse planētas iedzīvotāju cieš badu.

Pavērosim, kas kontrolē pārtikas resursus, un kā šī kontrole tiek īstenota. Pārtikas rūpniecība ir lielākais rūpnieciskais komplekss pasaulē, kura ikgadējie ienākumi pārsniedz 150 miljardus dolāru. Šīs rūpniecības saimnieki ir tikai dažas gigantiskas starptautiskas korporācijas. Tās ir atzītas un tām ir politiska ietekme. Tas savukārt nozīmē, ka šīs korporācijas kontrolē un regulē pārtikas piegādi miljardiem cilvēku. Kā tas iespējams? Viens no paņēmieniem, kas dod korporācijām šo iespēju, ir visu pārtikas rūpniecības fāzu pārņemšana savās rokās. Piemēram, viena gigantiska korporācija ražo lauksaimniecības tehniku, pārtikas produktus, mēslojumu, degvielu, pārvadājumu konteinerus; šajā ķēdē iekļauti visi posmi, sākot no augu audzēšanas un beidzot ar tirdzniecību un lielveikaliem. Mazie fermeri nespēj pretoties tādēļ, ka korporācijas var strauji pazemināt savas produkcijas cenas un pēc mazo fermeru bankrota atkal tās pacelt vēl augstākā līmenī. Kaut arī ASV lauksaimniecības departaments pierādījis, ka mazās saimniecības savu produkciju spēj ražot efektīvāk un ātrāk par agrobiznesa gigantiem, katru nedēļu simtiem fermeru pamet savas fermas.

Starptautiskās korporācijas iepērk arvien vairāk un vairāk zemes. Pētījumi 83 valstīs apstiprināja faktu, ka aptuveni 3% zemes īpašnieku pieder 80% lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Runājot tieši, tieksme kļūt bagātam, ekspluatējot citus, ir trakuma veids.

Centrālamerikā, kur līdz pat 70% bērnu cieš badu, 50% zemes tiek izmantota komerckultūru (piemēram, ziedu) audzēšanai. Kafijas, tējas, tabakas un eksotiskas pārtikas audzēšanai atvēlētas labākās platības. Korporāciju kapitāla pieaugums ļāvis apūdeņot tuksnesi Senegālā. Tur var audzēt baklažānus un mandarīnus, un saražoto ar aviāciju nogādāt uz Eiropas smalkākajiem galdiem. Haiti zemnieki apstrādā zemi pat 45 grādu leņķī – no auglīgajām tēvu tēvu zemēm viņi ir padzīti. Tur tagad ganās liellopi, kurus eksportē uz ASV privileģētajiem restorāniem. Meksikā tradicionālajos kukurūzas audzēšanas apvidos tagad audzē produkciju ASV tirgum – tas dod divdesmitkārtīgu peļņu. Bet simtiem tūkstoši fermeru palikuši bez zemes, jo nav spējuši konkurēt ar lielajiem zemes īpašniekiem. Sākumā viņi par grašiem atdeva savu zemi, tad strādāja lielajās fermās, bet vēlāk pameta dzimtās vietas un devās darba meklējumos, lai nodrošinātu iztiku savām ģimenēm. Kolumbijā sarkano neļķu audzēšana dod 80 reižu lielāku peļņu nekā maizes labības audzēšana.

Vai iespējams izkļūt no šī apburtā loka? Grūti. Labākās zemes un resursi tiek izmantoti tādas produkcijas ražošanai, kas dod maksimālu peļņu. Šāds standarts atšķirīgos variantos atkārtojas gandrīz visās pasaules zemēs. Lauksaimniecība, kas bija zemnieku dzīves pamats, pārvērtusies par nozari, kas ražo augsti ienesīgu, bet ne tik nepieciešamu produkciju, kas apmierina mazas bagātnieku saujiņas iegribas.

Gaļas rūpniecība ir šīs plaši izplatītās sistēmas modelis. “Nabagu maize pārvēršas par liellopu gaļu bagātniekiem,” – teica ASV olbaltuma nodrošinājuma izpētes grupas direktors. Jo vairāk attīstās gaļas ražošana, jo vairāk labības attīstītās valstis iepērk cūku un liellopu nobarošanai.

Ahimsa – nevardarbība pret dzīvajām būtnēm

Visi iepriekšminētie praktiskie apsvērumi (veselība, ekonomika u.c.) nav vienīgie iemesli, lai atteiktos no gaļas. Viens no svarīgākajiem iemesliem ir tas, ka bez īpašas nepieciešamības mums nav tiesību rīkoties ar svešu dzīvību – arī dzīvnieku. Daudzi zinātnieki un garīgās grupas aizstāv veģetārismu, jo visu dzīvo būtņu dzīvību uzskata par svētu un neaizskaramu. Viņi jūt nepieciešamību dzīvot, neradot ciešanas citām būtnēm. Saskaņā ar viņu pārliecību godīgam cilvēkam dzīvniekā jāredz nevis vergs vai barības produkts, bet gan jaunākais brālis vai māsa, un jājūt, ka mēs nedrīkstam tiem nest ciešanas vai nāvi, kad tas neiespaido mūsu eksistenci. Ja mums ir iespēja dzīvot veselīgāku dzīvi, nelietojot gaļu, saprātīgi būs jautāt, vai gaļas ēšana ir tikumīgs un humāns paradums. Skaidrs, ka dzīvniekiem nav jāziedo sava dzīvība, lai mēs apmierinātu savu iekāri pēc gaļas produktiem. Katrs, kurš bijis lopkautuvē, var apstiprināt faktu, ka dzīvnieki briesmīgi cieš pirms nāves un arī nāves brīdī.

Pirmie kristieši un arī dažu jūdu sektu dalībnieki noraidīja gaļas ēšanu kā dārgu un nežēlīgu greznību. Visā cilvēces attīstības gaitā kā gudrie, tā arī garīgie skolotāji runā par to, ka mēs nesasniegsim augstākos apziņas līmeņus un neizveidosim sabiedrību, kas balstās mīlestībā, kamēr saglabāsim briesmīgo gaļas ēšanas paradumu.

Kas ir “dzīvības dzīvais pirmiemesls”?

Dzīvības spēks jeb prāna atšķirīgā daudzumā atrodama visos pārtikas veidos. Arī Pitagors pirms 2500 gadiem uzsvēris dzīvības spēka nozīmi, teikdams: “Tikai dzīva, svaiga barība dod cilvēkam spējas uztvert patiesību.” Krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs sacīja: “Barojoties ar nogalinātu dzīvnieku līķiem, cilvēki no tiem saņem visu to sliktāko.”

Mēs zinām, ka dzīvība eksistē, pateicoties Saules enerģijai, un šī enerģija uzkrājas zaļajos augos, riekstos, augļos, graudos un dārzeņos. Citiem vārdiem, mēs pārtiekam no “dzīvās pārtikas”, kurā dzīvības enerģija saglabājas neskarta. Daudzi augi savu dzīvinošo enerģiju saglabā vēl ilgu laiku pēc to noplūkšanas vai novākšanas; sēklas savu dīgtspēju saglabā pat vairākus gadus. No otras puses, gaļa sāk sadalīties jau dažas stundas pēc dzīvnieka nāves. Jau pirms gadu tūkstošiem jogas un gudrie mācījuši, ka gan ķermenis, gan prāts atrodas tiešā atkarībā no apēstās pārtikas. “Mēs esam tie, ko mēs ēdam,” – teiktais attiecas gan uz ķermeni, gan prātu.

Man vēl arvien patīk gaļas garša – ko man darīt?

Iesakņojušos sliktos paradumus joga piedāvā nevis “izraut ar saknēm”, kas ir praktiski neizpildāms uzdevums, bet gan tā vietā ieaudzināt un kultivēt jaunu paradumu, izpaužot rūpes, mīlestību un uzmanību (līdzīgi kā audzinot mentālu rožu krūmu) un izmantojot iedvesmu. Pavisam drīz šis jaunais paradums taps stiprs, skaists un izspiedīs veco nezāli (paradumu ēst gaļu), kas novītīs un pazudīs.

Eksistē tūkstošiem garšīgu un vērtīgu recepšu, kuras neveģetāriešiem nav bijis iespēju novērtēt paradumu, apstākļu un informācijas trūkuma dēļ. Daudzi brīnās, sev atklājot ēdienus no agrāk nepazītiem produktiem. Iepazīt veģetāro virtuvi ir pavisam viegli. Izrādīsies, ka veģetārai virtuvei ir liela priekšrocība – pēc dažu pamatprincipu apgūšanas (kurus varat atrast pavārgrāmatā) jūs viegli spēsiet pagatavot visdažādākos ēdienus no plaša graudaugu, pākšaugu, dārzeņu, augļu un riekstu klāsta.

Tam, kurš vēl nav pietiekami nobriedis kļūt par veģetārieti, kādā pēcpusdienā der apmeklēt lopkautuvi – tas var palīdzēt pārvarēt pēdējās šaubas. Sākumā iespējamas kādas nebūt grūtības, kas saistītas ar diētas maiņu, bet ne tik spēcīgas kā atmetot smēķēšanu. Liela cilvēku daļa jau pašā diētas sākumā tiek apbalvota ar tādu enerģētiskā līmeņa pacēlumu, gremošanas trakta attīrīšanos, apziņas noskaidrošanos un ķermeņa vieglumu, ka pārejas periods izraisa gluži patīkamas sajūtas. Atnāk pilnīga veselība – ne tikai fiziska, bet arī garīga. Jūs sajutīsiet prieku no tā, ka īstenojat dzīvē laimes un humānisma principus. Jūs izjutīsiet uz sevis visas planētas dzīvo būtņu mīlestību. Tie, kuri turas pie veģetārās diētas, nodara vismazāko ļaunumu planētas dzīvajām būtnēm. Viņi palīdz mums arvien vairāk un vairāk apzināties dzīvības vienību un realizēt Vienoto Bezrobežu Apziņu, kas ir visa pamatā.
Tulkojis Māris Šverns