Sarunāties ar sevi ir vērtīgi
Visticamāk, tev ir gadījies runāt ar sevi - domās vai pat skaļi. Daži to dara regulāri un tas viņiem palīdz, bet citiem rodas jautājums - vai tas ir normāli. Vai tas varētu būt noderīgi? Vai, gluži pretēji, radīt kādu kaitējumu?
Vai sarunāties ar sevi ir psihiskas slimības pazīme? Noteikti nē. "Tas ir pilnīgi normāli," saka psihoterapeite Laura Dabnija. "Patiesībā mēs visi runājam paši ar sevi," piebalso psiholoģe Veronika Tugaļeva, grāmatas "Māksla runāt ar sevi" autore. Jā, kad runājam skaļi, tas izskatās mazliet dīvaini, bet katram no mums gadījies domās risināt sarežģītus, daudzlīmeņu dialogus, mēģinot saprast dzīvē notiekošo.
Atceries ikdienas situācijas, kurās runā ar sevi. Piemēram, dodoties prom no mājām, skaļi uzskaiti nepieciešamās lietas, kuras, iespējams, esi aizmirsis: atslēgas, maks, lietussargs, tālrunis... Vai arī, atgriežoties mājās no darba, atceries nepatīkamo sarunu ar priekšnieku, pie sevis izpaužot sašutumu vai pat lamājoties. "Tas ne tikai ir pavisam normāli, bet arī ļoti svarīgi: mūsu laime un labklājība var būt atkarīgas no mūsu iekšējā dialoga kvalitātes," pārliecināta Veronika Tugaļeva.
"Es vienmēr klientiem un lasītājiem izskaidroju, kā var palīdzēt sev nomierināties, runājot ar sevi laipni un gādīgi - kā māte ar bērnu," saka dzīves trenere Šeri Makgregora. "Tas ir labs veids, kā pārslēgties no satraucošām domām uz ko pozitīvu." Viņa strādā ar pacientiem, kuri zaudējuši kontaktu ar bērniem, taču, pēc viņas teiktā, pozitīva pašiedvesma var palīdzēt ikvienam, kurš nonācis grūtā situācijā.
"Tieši grūtos brīžos mēs visbiežāk sākam sarunāties ar sevi - piemēram, kad emocionāli saspringtā situācijā jāpieņem sarežģīts lēmums vai kad mums grūti tikt galā ar pārlieku spēcīgajām emocijām," skaidro Kembridžas universitātes lingvists Itamars Šatcs.
Noderīgi runāt ar sevi par ikdienišķām lietām
"Skaļi domājot par ikdienas aktivitātēm un problēmām, mēs palīdzam sev neaizmirst par ko svarīgu un atvieglojam dažu tūlītēju uzdevumu izpildi," skaidro Šeri Makgregora.
Piemēram, ja nervozē par gaidāmo prezentāciju, aprunājies ar sevi par savām bailēm, piedāvā konstruktīvus risinājumus, atgādini sev, cik labi esi sagatavojies. Izvairies no negatīvas pašiedvesmas, tā tikai pastiprinās trauksmi.
"Lai padarītu šo vingrinājumu produktīvāku, mēģini sarunāties ar sevi atsvešināti, uzrunājot sevi ar “tu” vai “jūs”," iesaka Itamars Šatcs. Piemēram, ja tevi uztrauc gaidāmā prezentācija, labāk teikt nevis “Kāpēc es esmu tik noraizējies?”, bet “Kāpēc tu tik ļoti uztraucies?” Pētījumi pierādījuši, ka šis formulējums palīdz paskatīties uz situāciju bez emocijām, kas nozīmē, ka būs vieglāk pieņemt racionālu lēmumu.
Sev par labu
Izrādās, ka tieksme runāt ar sevi saistīta ar apzinātības praksi, kas kļuvusi populāra pēdējos gados. "Viss sākas ar apzināšanos - mēs sākam pievērst uzmanību, ja kaut ko pie sevis murminām," skaidro Šeri Makgregora.
Grūtos brīžos mūs bieži pārņem drūmas domas, tāpēc var nebūt vienkārši izveidot pozitīvas pašiedvesmas paradumu (un, iespējams, arī regulāri meditēt), taču vērts papūlēties.
Laura Dabnija iesaka iemācīties runāt ar sevi noteiktā vietā vai noteiktā laikā. Mēģini, piemēram, vakarā pateikt kaut ko uzmundrinošu pēc stresa situācijām visas dienas garumā, un atzīmē, kas palīdzēja un kas nē. Šim nolūkam pat vari rakstīt dienasgrāmatu.
Trauksmes zvans?
Daudzi cilvēki domā, ka ar sevi sarunājas tikai psihiski slimi cilvēki. Parasti tas tā nav, bet dažreiz šādas sarunas patiešām norāda uz saslimšanu, it īpaši, ja tās pavada kaitējuma nodarīšana sev - sitieni vai griezumi. Šādā gadījumā tādus simptomus patiešām var izraisīt emocionāli traucējumi.
Vēl viena brīdinājuma zīme – ja tu visu laiku atkārto noteiktas frāzes, mantras vai ciparus, un jūti, ka nevari apstāties. Tādā gadījumā iespējams vajadzētu konsultēties ar speciālistu.
