Apsveic skolotāju ar skaistiem apsveikuma pantiņiem

Un tagad, skolotāj, tu mazliet apsēdies,
Jo tava steiga aizsteigusies. Klusu
Kā circenis tikšķ vecais pulkstenis,
Un bargais skolas zvans ir nolicies uz dusu.

Ir pēkšņi šajā nemierkrastā miers,
It visas rūpju laivas uzvilktas ir malā.
Var atļaut četrdesmit minūtēm
Bez grožiem skriet. Ir svētki galu galā.

Ir svētki, skolotāj, un Tu
Reiz rokas gādīgās nu vari salikt klēpī
Un pavasara saulē pasapņot, un aizmirst par
To paguruma mirkli, ko no visiem slēpi.

Gads no dienas atskalda savu daļu.
Mūžs no cilvēka atskalda savu daļu.
Un Jūs šai vidū kā lepna priede,
Kurai lemts nenoziedēt.

Jūsu prieks un Jūsu sāpes nāk
Ar cilvēkbērniem, kuri savu ceļu sāk.
Caur viņu priekiem un caur viņu sāpēm
Atbilde Jūsu dzīvei: Kāpēc?

It visā, kas ir iemīlams un nīstams,
Ik vārdā, kas ar sirdi jāizjūt,
Ir skolotājam jābūt īstam
Un vienmēr patiesam, cik patiess vien var būt.

Un Tevi jaunas, modras acis vēro, -
Tām nedrīkst melot, nedrīkst slēpt neko,
Ar Tavu dzīvi daudzas dzīves mēro,
No Tevis ņem, bet devējs bagāts top.

Es zinu – Tev jau šūpulī ir dota
Tā valoda, ko dārzā puķes zin
Ar kuru pļavas agru rītu svin,
Tā Tev ir klusi, klusi iešūpota.

Tad atgriežos tai zemē, kuru sauc
Par bērnību. Tai krāsu daudz.
Es eju pasakā pa krāsu taku.
Un dienas steiga vārdus nesajauc,
Ko es no savas bērnības Tev saku.

Vēl vienmēr jūtos bērns es Tavā tuvumā,
Kaut baltiem ziediem apber mani pavasar’s
Bet mana mūža labākajā guvumā
Ir, pirmā skolotāja, arī Tava daļa.

Pat daudzus sveicienus var ikdienišķi sacīt,
Bet pēkšņi atmiņā tev atsmaržo kāds rīts,-
Zilst sili tālumā un tāles bērna acīs,
Kāds pirmoreiz Tev saka: “Skolotāj, labrīt!”

Pat daudzas vēlēšanās pazūd gados garos,
Bet vienu dzīvē var ik asins lāsē just:
Tie zilie plašumi, kas bērna acīs staro,-
Tie nedrīkst krēsloties, tie nedrīkst zust.

Būs dažam dzīvē vieglāk, citam – grūtāk,
Būs vajadzīgs Tavs spēks un mūsu spīts.
Bet labo gaismu, skolas gados gūto,
Mēs paņemam uz visu mūžu līdz.

Gan mati sirmi – tomēr zelta dzirkstis spīd
No sprogām, kā tas jaunās dienās bija,
Un gudrais spožums acu zīlēs vīd,

Kas dzīvē vienmēr skaudri ieskatījās.
Rit valoda kā dzidri spirgtais strauts –
Tā mani mazu kādreiz mundrināja.
Ai, jaukā skolotāja,- prieka daudz
Dod Tava klātbūtne un apgarotais skats.

Sirdī, ja jaunības nemiers un līksme
Tālāk un tālāk pret sauli liek iet,
Mūžs tā kā augoša varavīksne
Zemei un cilvēkiem pāri zied.

Tur nav ko liegties zināms jau,
Ka skolas sols ir reizēm šaurs.
Tad ņigu ņegu vaļā iet,
Bet, skolotāja, nerājiet,-
To apsolāmies Jums šobrīd,
Ka prātīgāki būsim rīt.

No skolas sākas ceļš uz nezināmām tālēm
Un sākas domātājs, kas dzīvi veidos rīt.
Kaut gan nav pieņemts teikt par mīlestību paldies,
Mēs galvas noliecam un sakām paldies Jums.

Mums labas atmiņas būs,
Lai kā kuram gājis.
Mēs atcerēsimies jūs
Skola un skolotāji.
Kad padoms vajadzīgs būs
Un spēks, ko te krājām,
Mēs atcerēsimies jūs
Skola un skolotāji.
Kad darbā viegli mums būs
Iet ceļu, kas jāiet.
Kad darbā grūti mums būs,
Mēs nekļūsim vāji.
Mēs atcerēsimies jūs,
Skola un skolotāji.