Kādas jaunas sievietes personīgais laimes stāsts

Es esmu laimīgs cilvēks. Par spīti visam. Par spīti bērnībai, kur vecāki strīdējās, kāvās un šķīrās. Par spīti tēvam, kurš nekad tā arī ar mani neaprunājās un nomira neatvadījies. Par spīti mammai, kura studēja, strādāja, meklēja mīlestību (vai vismaz kaut ko, kas pēc tās izskatījās) un tāpēc ne vienmēr varēja man pievērst uzmanību. Par spīti slimošanai visu bērnību un regulāriem slimnīcas apmeklējumiem. Par spīti pirmajai mīlestībai, kuram izrādījās paralēli ir citas attiecības. Par spīti otrajai mīlestībai, kuram vienkārši paslīdēja kāja ar manu draudzeni. Par spīti trešajai mīlestībai, kurš izrādījās ir narciss un attiecību beigās atstāja mani izsūktu un pilnu ar vainas apziņu par visu to, ko es nekad nebiju izdarījusi. Par spīti visam man ir lieliski draugi, talanti, esmu daudz ceļojusi, es daudz smejos, man patīk humors. Par spīti visam man ir divas augstākās izglītības un diezgan vērā ņemams CV, es varu dabūt pieklājīgu amatu jebkurā brīdī. Tā ir. Cilvēkiem es patīku, viņi saka, ka man ir pozitīva domāšana. Skaista, gudra, patstāvīga. Es visu varu pati. Mamma bērnībā man vienmēr teica, ka man jāmāk par sevi parūpēties, jo neviens cits to manā vietā nedarīs. Tikai loģiska izvēle šķita nodoties karjerai. Sapnis par balto kleitu šķita muļķīgs, neticams un sāpīgs, to es noraku tālākā zemapziņas nostūrī, nejūtot kā tas lēnām apaug ar cietu, tumšu cinisma slāni. Apgrozoties inteliģentā un modernā sabiedrībā, šim cinismam atradu atbalstu, dzīvot ar to bija ērti.

Par spīti. Es esmu laimīgs cilvēks par spīti. Vai vismaz tā bija līdz šim….

Kad ieguvu ilgi kāroto amatu, biju ļoti priecīga. Beidzot es sasniedzu to, pie kā biju tik ilgi strādājusi! Pirmajās dienās jaunajā darbā man gāja grūti, taču sev teicu, ka tas ir tikai normāli. Man taču vienmēr patikuši izaicinājumi, lauzt sevi, sasniegt mērķus, pārvarēt grūtības, iziet no komforta zonas. Iegūt jaunu grādu, jaunu CV ierakstu, jebko, kas man neliktu domāt par balto kleitu.

Pēc kārtējās grūtās darba dienas man piezvanīja draudzene un uzaicināja uz pasākumu Dzīves Mākslas Akadēmijā. Tur esot atvērto durvju diena, būšot interesanti, ka man jāiet un viss. Neko daudz par to nedomājot un nezinot, ātri piekritu, jo vēlējos mazliet nomainīt vidi, relaksēties un iziet cilvēkos. Kad ierados norādītajā vietā, sākumā ļoti apmulsu - gaiss patīkami smaržoja pēc liliju ziediem, kāda skaista dāma mani aicina iedzert garšīgu kafiju un cienāties no bagātīgi klāta uzkodu galda. Deg sveces, skan relaksējoša mūzika un visapkārt virmo pacilājums. Draudzene kavējas, nevienu nepazīstu, bet jūtos kā atgriezusies mājās un prom nesteidzos. Atlaižos mīkstos pēļos un vēroju. Tikai pēc kāda laiciņa pamanu, ka šajā vietā ir tikai sievietes. Hmm, pareizi, mana draudzene taču apmeklēja kaut kādus kursus, par kuriem nekad negribēju klausīties, jo man nebija laika - jāstrādā taču.

Tajā dienā draudzene mani ieveda jaunā pasaulē un es vienmēr viņai par to būšu pateicīga. Dzīves Mākslas Akadēmijā es satiku sievietes, kādas nekad nesatiku savā darba vai draugu vidē - gaišas, smaidīgas, apmierinātas, skaistas. No visām izpušķotajām reklāmām sieviešu žurnālos man vienmēr palika šķebīgi.

“Iemīli sevi, atrodi sevi, esi tu pati!” Ko tas vispār nozīmē? Vai kāds var pateikt konkrētus soļus, kā to izdarīt? Es tam nekad neticēju, bet izrādās, ka var. Aprunājoties ar sievietēm, kuras šeit bija nākušas uz nodarbībām, uzzināju par lielajām pārmaiņām viņu dzīvēs. Reālas, dzīvas sievietes man stāstīja savu pieredzi un man nebija vietas šaubām un cinismam. Tas mani satrieca. Pēc pāris lekciju noklausīšanās visa dzīve apgriezās kājām gaisā. Izrādās var arī citādāk - Tu vari būt laimīga tāpēc, ka tāda esi, nevis par spīti kādam. Emocijas bija tik ļoti savādas, it kā manī iekšā būtu pamodināta maza meitenīte, kas tik ilgi tikusi ignorēta, apvainojies bērns, kas konfliktē ar pieaugušo ciniķi racionālajā smadzeņu daļā. Viss mans ķermenis pretojās, biju pat mazliet skumja, jo tagad man jāiet savā dzīvē un jādara tas, ko vienmēr esmu darījusi, ar milzīgu pretrunu sevī.

Kad devos mājās pie miera, nevarēju aizmigt visu nakti. No zemapziņas kambariem lauzās ārā visas cerības, vēlmes, vajadzības, sāpes, aizvainojumi un noliegtie sapņi. Nākamajā dienā darbā jutos briesmīgi, it kā iepriekšējā dienā būtu izdzērusi pudeli ruma. Vairākas stundas vēroju līgumu, kas man tajā dienā bija jāparaksta. Galvā bija absolūts tukšums, tikai krūtīs, kaut kur nekad pirms tam nesajustā vietā, kņudēja viegls satraukums.
Pusdienu starpbrīdī piezvanīju uz Dzīves Mākslas Akadēmiju un sarunāju tikšanos ar guru vārdā Antra. Antra iedod pārliecību, ka būt sievietei ir brīnišķīgi. Un skaisti. Atklājot Antrai savu stāstu, šaubas un apjukumu, viņa man sniedza milzīgu atbalstu. Ja ar šādu pašu krīzes sajūtu būtu devusies pie kādas no savām kolēģēm vai tā laika draudzenēm, viņas mani sapurinātu, es aizietu atpakaļ uz darbu, pierastu pie grūtuma sajūtas un, kas zina, cik ilgi darītu visu to, ko darīju uz baiļu un emocionālo važu pamata. Antra man deva jaunas iespējas. Tajā dienā es neparakstīju “sapņu amata” līgumu, pievienojos jaunajam gada kursam “Laimīgas attiecības” Dzīves Mākslas Akadēmijā un tagad soli pa solītim mācos to, ko neviens man nekad nebija mācījis - mīlēt sevi. Tas nemaz nav tik viegli, tas prasa drosmi, treniņu, ieguldījumu un uzmanību. Bet es esmu pārliecināta, ka tas viss ir tā vērts.

Ar šo es noteikti necenšos kādai ieteikt aiziet no darba, citai noteikti arī nav bijusi grūta bērnība un attiecībās šķiet, ka viss ir labi. Tas, protams, ir tikai mans individuālais stāsts. Un tomēr, vai katra no mums var tiešām 100% pārliecināti atbildēt, ka zina, ko nozīmē būt sievietei, ka zina savu ķermeni, savu misiju, savu enerģijas avotu? Vai ir kaut viena meitene, kurai dziļi sirsniņā šad un tad neiezogas šaubas un bailes par laimīgākajām beigām līdz mūža galam? Bailes, kas destruktīvi saēd mūsu attiecības un dzīves, jo mēs nesapratām, no kurienes tās nāk, vai arī nezinājām, kā tās atrisināt. Ir ļoti viegli cēloņus meklēt ārpus sevis, vainot līdzcilvēkus vai politiķus, kas nu kuram. Ir ļoti viegli nekad nemainīt sevi. Ir viegli kļūt nelaimīgam. Bet var arī citādāk….

Es izvēlos paņemt laimi savās rokās. Es izvēlos iemācīties mīlēt un dzīvot mīlestībā. Un Tu?