Svārsti, rāmīši un magnēti- vienkārši biolokācijas instrumenti informācijas iegūšanai, diagnostikai un dziedniecībai
Savos centienos un praktiskajā darbībā tīra un godīga cilvēka prasmīgajās rokās svārsti, rāmīši un magnēti ir neaizstājami palīgi daudzos jautājumos. Regulārs darbs ar svārstu un rāmīšiem ļauj izzināt cilvēka raksturu, uzzināt par viņa slimībām, atrast apkārtējās vides negatīvā starojuma avotus. Svārsts un rāmīši kā biolokācijas indikatori ir neaizstājami, meklējot noslāptus vai pazaudētus priekšmetus, senus apbedījumus, derīgo izrakteņu un ūdens atrašanās vietas. Tas nebūt nav pilnīgs saraksts visam, ko ne vien speciāli sagatavots cilvēks, bet arī ikviens var uzzināt ar parasta svārsta un rāmīša palīdzību, izmantojot gan tīri fizikālās dabas informāciju, gan sazinoties ar "astrālu".
Svārstus un rāmīšus cilvēki izmanto jau vairākus tūkstošus gadu. Atrasti ļoti seni alu zīmējumi, kuros redzams cilvēks turam rokās kādu priekšmetu, kas ļoti atgādina svārstu. Senajā Ķīnā ar svārsta palīdzību izdzina ļaunos garus un noskaidroja vietu, no kurienes tie ierodas.
Senie ēģiptieši ar svārstu noteica vietas, kurās var iegūt labāku ražu. Daži zinātnieki uzskata, ka seno ēģiptiešu maģiskais dzīvības simbols un tagad izplatītais amulets ankhs reiz bijis kaut kas līdzīgs biolokācijas rāmītim vai sārstam, kalpojis arī kā instruments, ar kuru mēra ūdens līmeni Nīlā.
Romiešu vēsturnieks Amians Marcelins (dzīvojis ap 330.- 495.gadu) raksta par kādu trijkāji, kas bijis bagātīgi izrotāts ar čūsku un citu dzīvnieku attēliem, kuri simbolizēja maģiju un pareģošanu. Gredzenam, kas iekārts trijkāja centrā, vajadzēja atbildēt uz jaut[ājumiem. Senajā Romā cilvēkam, kas izmantoja svārstu, draudēja nāve, šķiet, tāpēc, ka to bieži izmantoja atentātospret imperatoru.
326.gadā pāvests Jānis XXII ar speciālu bullu nosodīja "gredzena izmantošanu, lai saņemtu atbildes tik sātaniskā veidā". Tas liecina, ka tajā laikā svārsts tika izmntots galvenokārt buršanai.
Saglabājušās liecības, ka svārsta dažādām ajadzībām izmantots arī Babilonā, Mezopotāmijā, Asīrijā, Indijā.
Marko Ppolo, kas Ķīnā 13.gadsimtā nodzīvoja 17 gadu, liecina, ka ķīnieši plaši izmantojuši rīkstīti, meklējot derīgos izrakteņus, ūdeni un pazudušus cilvēkus.
Sengrieķu ēsturnieks Hērodots (ap 490- 425 g pirms Kristus) raksta, ka senie skiti ar rīkstītes palīdzību meklējuši noziedzniekus un atpazinuši viņus starp pārējiem cilvēkiem.
1556.gadā Bāzelē tika izdota rokasgrāmata par kalnrūpniecību. Grāmatas autors faktiski lika pamatus tā laika biolokācijai. Grāmatu augstu novērtēja Lomonosovs.
Ceļotājs Jans Maliss (1600.g.) raksta, ka vācieši izmantojot rīkstīti rūdas meklēšanai. Rīkstīte tikusi izgatavota no lazdas noteiktā gadalaikā, dienā un stundā, konkrētas planētas zīmē. Viņi apgalvojuši, ka ar šādu rīkstīti protot atrast dažādu rūdu slāņus, lai cik dziļi zemē tie slēptos.
Interesantas ziņas saglabājušās par laulātu pāri Aufenbahiem. No 1601. līdz 1640.gadam viņi strādāja par rūdu meklētājiem vairākās Eiropas valstīs- Ungārijā, Tirolē, Bavārijā. Trīsdesmit gados viņi krustām šķērsām izstaigāja arī visu Franciju un ar rīkstītes palīdzību atklāja daudzu rūdu atradnes.
1791.gadā itālis Renets spēja noteikt gan ūdens, gan metāla rūdu atrašanās vietas zem zemes. Viņa rīkstītes galotne bija veidota V burta veidā, kas atšķirīgi reaģēja uz dažādu rūdu klātbūtni.
Zinātnieki līdz pat 18.gadsimtam neinteresējās par darbu ar svārstu un rāmīšiem. Strasburgas medicīnas skolas profesors Žerbua 1808.gadā publicēja savu pētījumu rezultātus. Itālijas Nacionālā institūta sekretārs abats Fortiss par svārstu sāka interesēties apmēram tajā pašā laikā un publicēja ziņas par saviem pētījumiem.
19.gadsimta sākumā arī itālis Frančesko Kampeti sāka izmantot svārstu pazemes ūdens un derīgo izrakteņu meklēšanai, par ko ieinteresējās visai plaša sabiedrība. Radās visdažādākās teorijas, lai izskaidrotu svārsta kustības. Drīz vien svārstu sāka izmantot medicīnā, lai diagnosticētu dažādas slimības. Tas izraisīja daudzas negatīvas publikācijas presē. Kāds Minhenes žurnālists indīgi piezīmēja, ka pētnieka mājās svārsts šūpojas vēlu naktī "virs kailas sievietes ķermeņa delikātām vietām".
Viens no pazīstamākajiem svārsta darbības vērtētājiem bija Mišels Eižens Ševrels. Par garīgo pasauli viņš sāka interesēties 1830.gadā, strādājot par Parīzes nacionālā vēstures muzeja direktoru. Viņš sajūsminājās par svārstu un vairākus gadus pētīja tā darbību. 1834.gadā viņš secināja, ka tieši svārsta izmantotāja neapzināta reakcija izraisa svārsta kustības. Ševrels ievēroja, ka ļoti sasprindzinoti lūkojoties uz svārstu, viņš nokļūst transam līdzīgā stāvoklī. Tāpēc viņš secināja, ka pastāv iekšēja sakarība starp noteiktām svārsta kustībām un cilvēka neapzinātām domām, pat ja šīs domas nedod nekādas pavēles muskuļiem.
Austroungārijas imperators Francis Jozefs, aizrāvies ar biolokāciju, 1914.- 1915. gadā lika pārbaudīt šo metodi arī militāros nolūkos, lai atrastu mīnas, un rezultāti bija pozitīvi.
Otrā pasaules kara laikā biolokāciju sāka izmantot arī militāristi. Berlīnē tika izveidots speciāls dienests, kas pārbaudīja sava izlūkdienesta ziņojumus par jūras kauju rezultātiem. Ziņas par nogremdētajiem pretinieka kuģiem tika pārbaudītas ar svārsta kustībām virs atbilstošā līnijkuģa vai kreisera fotogrāfijas, kas uzlikta uz jūras kartes. Arī amerikāņu karavīriem Afganistānas kara laikā izsniedza biolokācijas rāmīšus, lai viņi spētu atrast mīnas un ieroču noliktavas.
Arheoloģisko izrakumu laikā Sanktpēterburgā Valsts universitātes tuvumā biolokācijas operatori atklāja 1192.gadā celta tempļa pamatus.
Saūda Arābijā tieši biolokācijas operatori atrada ūdens avotus Arābijas tuksnesī, tādējādi nodrošinot tuksnešaino rajonu apgādi ar ūdeni.
Noteiktos apstākļos svārsts pārvēršas par īpašu instrumentu, kas palīdz iegūt informāciju no cilvēka zemapziņas un pat no Visuma enerģijas.
Vēsturē saglabājušās ziņas par kādu gadījumu Senajā Romā, kad tika sodīti ar nāvi divi grieķu magi, kas ar svārsta palīdzību centās noteikt imperatora pēcteci. Magi izmantoja kausu ar 24 tā malās iegravētiem burtiem un smalku diegu, kura galā bija piestiprināts gredzens. Magi uzdeva jautājumu, un gredzens pēc kārtas apstājās pie šādiem burtiem: T, E, O, D. Magi paziņoja, ka imperatora pēctecis bū sTeodors. Imperators, to uzzinājis, piesprieda magiem nāessodu. Īstenībā magi bija izdarījuši pārsteidzīgu secinājumu, jo par imperatora pēcteci kļuva Teodosijs.
Agrāk ar svārstu vai rīkstīti (rāmīti) meklēja galvenokārt ūdeni, taču tagad ar šiem instrumentiem meklē pat nogrimušus kuģus un zivju barus jūrā. Ar svārsta palīdzību meklē cilvēkus aizgruvušās šahtās un zem sniega lavīnām. Meklē un atrod!
Šo metodi izmanto tautas medicīnā, ar svārsta palīdzību izvēlas piemērotākos ārstniecības līdzekļus, mēra arteriālo asinsspiedienu, izvēlas piemērotākos pārtikas produktus, kā arī nosaka konkrētam cilvēkam piemērotākos rotājumus, apģērbu.
Svārstu un rāmīšus izmanto arī ezotērikā, parapsiholoģijā, spiritismā, gaišredzības un zīlēšanas seansos utt.
ļoti bieži tiek izmantota informatīvās bilokācijas metode. Operators domās vai skaļi uzdod jautājumu, un svārsts ai rāmīša kustība sniedz atbildi visdažādākajās jomās. Svārsts sniedz atbildi par toksisko vielu daudzumu ūdenī vai pārtikas produktos, par ārstniecības līdzekļa un ēdiena savstarpējo saderību konkrētam cilvēkam utt.
Cilvēki, kas sitemātiski izmanto biolokācijas metodes, jūt, kā pakāpeniski uzlabojas viņu intuīcija. Viņi labāk iepazīst visu ap sevi, visu savā pasaulē notiekošo. Tas jūtami paaugstina cilvēka pārliecību un ticību sev, saiem spēkiem un iespējām.
Ja arī jūs vēlaties apgūt biolokācijas metodi, iemācīties izgatavot svārstu un saprast, kā ar to strādāt, kā arī uzzināt visu par magnētiem un to dziedinošo spēku, lielisks palīgs jums būs izdevniecībā "Avots" nupat iznākusī grāmata "Svārsti, rāmīši un magnēti", ko sastādījis Kārlis Riekstiņš.
