Horvātijas un Slovēnijas brīnumainie dabas parki. Ceļojuma dienasgrāmata

Šajā rakstā atspoguļošu šī ceļojuma dienasgrāmatu un dažus fotomirkļus, bet ar pilno ceļojuma foto albūmu variet iepazīties www.lindatravel.lv mājas lapā.

1.diena. 26.06.

Ceļojumā šoreiz dodamies divatā ar dzīvesbiedru, jo vēlamies nedaudz atpūsties no saviem puikām, kurus atstājam gādīgās omītes rokās.

Pēc pārbraucienos un pārlidojumiem pavadītās dienas, ap 20:00 ielidojam Zadaras lidostā un uzreiz dodamies uz Hertz auto nomu, kur bez rindas ļoti ātri tiekam pie jaunas baltas Fiat Punto mašīnītes. Šeit, neierasti Hertzam, uz kredītkartes, auto saņemšanas brīdī, tiek nobloķēta tikai auto nomas summa+ Super Cover apdrošināšana, ko šoreiz paņemam, jo tā jūtamies drošāk vēl neiepazītā zemē. Taču naudiņa par pilnu degvielas bāku un drošības nauda uz kartes netiek bloķēta. Tas, protams, patīkami. Drošības naudiņu neņemot arī tad, ja klients neizvēlas Super Cover. Tā kā ļoti demokrātiski nosacījumi.

Tikuši pie „jaunā drauga” Punto, braucam gar Vidusjūras krastu līdz savām pirmajām naktsmājām Drag ciemā aptuveni 37 km no Zadaras lidostas. Pa ceļam piestājam kādā no kūrortiņu centriem izņemt horvātu naudu no bankomāta (kurss 10 HRK (kunas)= 0.90 Ls), jo spriežam, ka mūsu kabatā esošos eiro jau te neviens pretī droši vien neņemtu, kas vēlāk gan izrādās ne gluži tā (daudzviet iespējams norēķināties arī eiro naudiņās- gan par autobāņiem, gan naktsmītnēm).

Tā nu ar žūksni naudas kabatā (1500 HRK) ierodamies sava jaunajā mājvietā- Vulinka Pension, kas sagaida mūs ar omulīgu vīnogulājiem apaugušu āra restorānu un skaļu cikāžu sisināšanu vēlajā vakara stundā. Tā kā šim ceļojumam centos rezervēt lētākās iespējamās naktsmītnes, tad biju gatava, ka nekādu šiku gaidīt nevaram. Tādēļ, lai arī mums ierādītais numuriņš ir ļoti mazs un solītā skata uz jūru nav, tomēr nejūtamies īpaši apvainojušies, jo par numuriņu maksājam tikai 25 eiro par dienu (brokastis iekļautas cenā).

Numuriņa vienkāršību kompensē arī negaidīti viesmīlīgais viesnīcas un restorāna personāls- kad pavaicāju ceļu līdz jūrai (rezervācijas lapā gan bija minēts, ka līdz jūrai tikai 200 metru), oficiants piesakās mūs līdz jūrai aizvest un visu izrādīt. Tā kā ir jau pavisam tumšs (ap 21:00), tad piekrītam šim laipnajam piedāvājumam un jau pēc 3 min brauciena esam pie romantiska, mēness gaismas apspīdēta jūras līcīša ar jauku pludmales bāru, kura pītie, ar baltu audumu pārklātie zviļņi aicināt aicina tajos atlaisties un baudīt mēness celiņa radīto maģiju jūrā. Sarunājam, ka uz viesnīcu atpakaļ aiziesim paši un, pasūtījuši pa glāzei citrona alus, ļaujamies vakara romantiskajai noskaņai.

2.diena. 27.06.

Rītu sākam ar brokastīm viesnīcas āra krodziņā. Tiekam cienāti ar vītinātu šķiņķi, kazas sieru, svaigu maizi, dažādiem smērsieriem, pastēti un apelsīnu sulu.

Tad braucam uz tuvējo Drag ciema pludmali atklāt peldsezonu Vidusjūrā. Apskatam visas trīs ciema pludmales, tomēr izvēlamies to pašu, kurā vakar vērojām mēness celiņa gaismu spēli priežu ieskautajā jūras līcī. Dienas gaismā pludmale izskatās ne mazāk pievilcīga- tirkīzzilais ūdens vilināt vilina peldēties. Jūras pamatne šeit ir klāta ar grants un nelielu akmeņu segumu. Tā kā pamanām, ka atpūtnieki ūdenī dodas ar speciālajām čībiņām, kas palīdz izvairīties no saduršanās uz jūras ežiem, arī mēs te pat Drag ciemā nopērkam vienu čību pāri (ap 6 Ls) un, izmēģinājuši čības praksē, esam ļoti apmierināti ar savu pirkumu, īpaši tādēļ ka paši pamanām vairākus nelielus jūras ežus pavisam tuvu krastam. Vēlāk atklājam, ka santīma lieluma ezīši ir pat saķērušies mūsu iešļūcenēs, ar kurām staigājām pa krastu.

Pirmo reizi dodoties peldēties, ūdens gan šķiet dzestrs, bet tā kā gaisa temperatūra dienas vidū ir iesilusi vismaz līdz 30 grādiem, tad nepeldēties ir neiespējami- tādēļ, pārvarot pirmo pretestību, ļaujos ūdens veldzējošajai burvībai, vienlaikus baudot priežu ieskautā līcīša un tālumā redzamo salu ainavas skaistumu.

Pēc laiskās priekšpusdienas pludmalē, pēcpusdienā braucam iepazīt Zadaras vecpilsētu, kas priecē ar bruģētām ieliņām, baznīcām, suvenīru bodītēm un āra kafejnīcām, taču vislielāko iespaidu uz mums atstāj Jūras ērģeles- oriģinālais pakāpienu formas veidojums jūras krastā, kurš viļņu nerimstošās kustības rezultātā rada gluži vai meditatīvu mūziku, kas mudina uzkavēties te labu brīdi, lai izbaudītu šo īpašu noskaņu, vienlaikus veldzējot no pilsētas bruģa nogurušās kājas jūras ūdenī.

Secinām, ka te būtu laba vieta saulrieta sagaidīšanai, jo šeit saule rietētu jūrā, nevis aiz kalniem, un sēžot uz Jūras ērģeļu pakāpieniem, saulrieta baudīšana droši vien ir iemīļota nodarbe gan vietējiem gan pilsētas viesiem. Taču, tā kā līdz saulrietam vēl jāgaida pāris stundas, tad, ieturējuši vakariņas krodziņā (5 Ls par 2 picas šķēlēm un dzērieniem), braucam atpakaļ uz savu naktsmītni Drag ciemā, lai vienā no ciema pludmalēm ļautos saulrieta iekrāsotā sārtā debesjuma un promenādes lampiņu saspēles vērošanai. Ir tik skaisti, ka žēl jau rīt pamest jūru, lai turpinātu ceļojumu, dodoties Horvātijas iekšzemē.

3. diena. 28.06.

No rīta pēc bagātīgām brokastīm ar ceptu omleti, sieru, prošuto, svaigu maizi, apelsīnu sulu, dārzeņiem un augļiem, izrakstāmies no Vulinka Pension viesu nama, kurš, paliks mums mīļās atmiņās pateicoties tā saimnieku patiesajai viesmīlībai un ļoti draudzīgajām cenām (par 2 naktīm ar brokastīm kopā samaksājām 50 eiro).

Tad dodamies 160 km garajā ceļā līdz Horvātijas lielākajam lepnumam- Unesco mantojumā iekļautajam Plitvices Nacionālajam Parkam. Daļu ceļa braucam pa maksas autobāni (ap 3.50 Ls par 70 km garu ceļa posmu). Ceļš ved pāri kalnu grēdām un līdzenumiem un pēc 2 stundām mēs jau esam pie Plitvices parka, kur, novietojuši auto maksas stāvvietā pie Parka ieejas Nr.1 (0.70 Ls par stundu), ap 13:00 dodamies iepazīt šo izslavēto dabas brīnumu.

Pakonsultējušies ar informācijas biroja darbiniecēm, noskaidrojam, ka pastaigu pa parku iespējams izvēlēties pa 4 dažādām takām, kas apzīmētas ar burtiem A, B, C un D (atbilstoši 1-2; 2-4; 4-6 un 6-8 stundu gara pastaiga). Izvēlamies C taku, kas paredzēta 4-6 stundu garai pastaiga un ved gar visiem 16 parka teritorijā ar kaskādēm savstarpēji savienotajiem ezeriem.

Pašā takas sākumā varam apbrīnot augstāko no Plitvices teritorijas ūdenskritumiem (ap 75 m augsts). Tad taka aizved līdz lielākajam no ezeriem, kuru šķērsot iespējams ar kuģīti. Tad turpinām ceļu gar ezeriem līdz pat elektrobusiņa 1.pieturai, no kuras gar otru pusi ezeriem braucam atpakaļ uz autosttāvvietu nr.1.

Diena ir skaidra, saulaina un karsta (ap 30 grādu). Zilganzaļie ezeriņi un ūdenskritumu kaskādes, kas gāžas pār klintīm un sūnām apaugušiem akmeņiem, veido patiesi burvīgu dabas radītu gleznu. Traucējoši ir vienīgi milzīgie tūristu pūļi (šeit, kā jau vairumā Unesco mantojuma objektu, ir arī Japāņu un Ķīniešu tūristu grupas), kas lēnām virzās pa parka teritorijas koka laipām, neļaujot pilnībā sajust ūdens un zaļojošo mežu sniegto mieru un enerģiju. Nospriežam, ka vistīkamākā pastaiga varētu būt no paša rīta- 8:00, kas tūristu pūļi vēl nav saradušies.

Secinām, ka pašās C takas beigās, gandrīz pirms paša pagrieziena uz 1. stāvlaukumu, ir visskaistākie panorāmas skati uz ūdenskritumu kaskādēm un ezeriņiem, taču ap 17:00, kad esam šeit nonākuši, ūdenskritumu kaskādes lejā ielejā jau ir ēnās. Spriežam, ka uz šo vietu būtu vajadzējis atnākt pastaigas sākumā. Tā kā negribas vēl doties uz viesnīcu, noejam vēlreiz lejā pie ūdenskritumu kaskādēm, lai vēl stundiņu paklaiņotu pa parka koka laipiņām. Tagad pēcpusdienā cilvēku ir daudz mazāk un pastaigai ir pavisam cits „garša”. Sēžot uz laipiņas, vērojam neskaitāmos zivju barus, kas nepavisam nebaidās no cilvēkiem un peld laipām pavisam tuvu. Ūdens ir tik dzidrs, ka tā vien gribētos tajā ienirt, taču peldēt te nav ļauts. Arī zivis neviens nemakšķerē- tādēļ jau tās tik mierīgi tuvojas cilvēkiem.

Nejauši uzejam alu labirintu, kas paceļas virs ezeriņiem un caur klinšu arkām izved mūs atpakaļ pie izejas Nr. 1. Tad nu arī dodamies prom no parka teritorijas, kaut arī ir mazliet žēl pamest šo maģisko vietu.

Līdz mūsu šīs nakts mītnei- Apartments Poljanak 3, ir tikai 5 minūšu brauciens. Saimniece Anna ir ļoti laipna un arī mums ierādītā istaba ir tīra un mājīga. Nedaudz pietrūkst balkona, toties apartamentu ēkai ir plaša terase, no kuras paveras skats uz mežiem apaugušajiem pakalniem un ieleju.

Saimniece iesaka mums labu restorānu Degenija 2 km attālumā no apartamentiem. Pieņemam viņas ieteikumu un restorāns tiešām izrādās ļoti iecienīts- āra terasē un arī iekštelpās gandrīz nav brīvu galdiņu. Tomēr mēs tiekam pie galdiņa ar ziedošiem puķu groziem rotātajā āra terasē, kur, pēc viesmīļa ieteikuma, pasūtu tradicionālu horvātu ēdienu- krāsnī, māla traukā sutināti teļa gaļas medaljoni, kas ir tik mīksti un sulīgi, ka kopā ar kartupelīšiem garšo nudien fantastiski. Klāt malkojam jau iecienīto šejienes citrona alu.
Pēc tik sātīgām vakariņām, dodamies nelielā pastaigā pa apkārtni un tad jau arī nemanot ir piezadzies vakars.

4.diena. 29.06.

Rītu iesākam ar brokastīm apartamentu Poljanak ēdamzālē. Saimniece Anna cienā mūs ar maizi, vārītām olām, šķiņķi, sieru, jogurtiem, cepumiem, augļiem, džemiem, medu, kā arī tēju un sulu. Ņemot vērā draudzīgo cenu, ko maksājam par 1 nakti šajos apartamentos (44 eiro), brokastis šķiet gluži vai karaliskas.

Atvadījušies no saimnieces, uzsākam 3 stundu ilgo braucienu (180 km) līdz Horvātijas/Slovēnijas robežai, kur Slovēnijas pusē uz pāris stundām apstājamies Čatežas kūrorta Termālajos baseinos, lai pēcpusdienā turpinātu vēl 2 stundu braucienu līdz Bohinjas ezeram Jūlija Alpos Slovēnijā.

Pie robežas degvielas uzpildes stacijā nopērkam Vinjeti (uz auto priekšējā stikla uzlīmējamu zīmi), kas Slovēnijā nepieciešama autobāņu izmantošanai (15 eiro par vieglās kategorijas auto ceļojumam līdz 7 dienām).
Čatežas Termālie baseini ir izslavēti kā Slovēnijas lielākais baseinu komplekss ar padsmit baseiniem, ūdens slidkalniņiem, džakuzi baseiniem, „slinko upi” u.t.t. Tad nu vēlamies šo izslavēto baseinu kompleksu izmēģināt, kā arī atpūsties no garā priekšpusdienas pārbrauciena.

Sākotnēji, iegājuši baseinu teritorijā (11 eiro par personu par dienas biļeti āra baseinos- Summer Thermal Rivjiera), jūtamies nedaudz vīlušies, jo gan baseini, gan ēkas ap tiem, izskatās nedaudz noplukuši- te sen nav bijis remonts…. Pie tam klusumu un mieru te neatrast, jo daudzās ūdens slidkalniņu iespējas pievilina spiedzošos pusaudžus, kas sataisa pamatīgu troksni. Tomēr, aizgājuši līdz teritorijas otram galam, atrodam kādu baseinu, kas vairāk piemērots mūsu gaumei- te nav slidkalniņu, bet toties ir džakuzi baseiniņi, pretstraumes, ūdens strūklu kaskādes un pietiekoši daudz vietas mierīgai peldei siltajos baseina ūdeņos (33 grādi).
Tā kā diena ir karsta (30 grādi), tad ūdens pat varētu būt nedaudz veldzējošāks, tomēr tīkamās ir šāds, nekā pirms dažām dienām iemēģinātais Vidusjūras ūdens, kurā ielīst vajadzēja krietnu brīdi saņemties.

Kad jau esam pietiekami relaksējušies burbuļojošajos džakuzi un nopeldējuši „olimpisko baseinu” cienīgus attālumus, dodamies saņemt nelielu adrenalīna devu ūdens slidkalniņos, kas rada vēlmi pēc tam palaiskoties „slinkajā upē”, kurā iesēdušies piepūšamajos riņķos, kopā ar citiem atpūtniekiem, lēnām plūstam pa straumi un sauļojam savas bālās miesas .

Tā nu esam atpūtušies un varam braukt tālāk- vēl 2 stundas līdz Bohinjas ezeram, kur Ukanc ciemā atrodam turpmākajām 3 naktīm norezervēto istabu Apartments Lake Bohinj viesu namā (32 eiro par nakti bez brokastīm).

Pansijas saimnieks, kurš visai labi runā angliski, uzvezdams mūs pa čīkstošajām kāpnēm uz otro stāvu, laipni izrāda mūsu istabu, kuras interjers šķiet nav atjaunots gadus divdesmit un nedaudz atgādina manas vecmāmiņas māju. Bet noteicošais arī šajā gadījumā bija cena, tādēļ esam mierā ar visu. Saimnieks piedāvā izmantot arī mājas pagrabstāvā esošo virtuvi, kā arī uzzinām vērīgu informāciju par pastaigu taku iespējām kalnos, kā arī labākajiem apkārtnes krodziņiem.

Vispirms dodamies 10 min pastaigā līdz Savicas upes ietekai Bohninjas ezerā. Ir jau ap 21:00 vakarā un pie ezera, izņemot mūs, pastaigājas vien pīles. Aiz kalniem ezera rietumu pusē vērojam saulrieta sārto atblāzmu, bet virs klaniem dienvidu pusē- mēness pusapli.

Ezers šajā vakara stundā ir tik kluss, tik mierīgs- ne vītero putni, ne sisina cikādes, vien pīles pēkšķinot „pārrunā” dienas notikumus.

Aizstaigājam arī līdz netālu esošā Zlatorog kempinga teritorijas pludmalei. Šeit pašā ezera krastā atpūtnieki saslējuši ģimenes teltis un vakariņo pie saviem galdiņiem. Arī kempingā valda patīkams miers un klusums. Noskaidrojam, ka nakšņošana ar telti ezera krastā 2 personām izmaksātu gandrīz tikpat kā mūsu istaba 10 min pastaigas attālumā no ezera un secinām, ka mīkstā gultā tomēr ērtāk.

Tā nu pietiekami izstaigājušies spirdzinošajā ezera un apkārtējo kalnu gaisā, sajūtam izsalkumu un dodamies uz saimnieka ieteikto restorānu Erlah te pat pie mūsu naktsmītnes. Taču, izrādās, ka restorāns strādā tikai līdz 22:00. Labi, ka mums vēl ir sauso zupiņu rezerves čemodānos. Tad nu sarīkojam sev romantiskas vakariņas uz apartamenta balkona ar skatu uz tumšajām kalnu virsotnēm un spožo mēnesi virs tām. Un šādā noskaņā makaronu zupiņa ar saimnieka iedāvāto viņu ģimenes ražoto sieru, garšo lieliski.

5.diena. 30.06.

Rītu sāku ar skrējienu līdz Bohinjas ezera kempinga pludmalei un veldzējošu peldi ezera dzidrajos ūdeņos, kuros atspoguļojas visapkārt esošās kalnu grēdas. Kopā ar mani te peldas arī bariņš zivju un pāris pīles. Kaut arī tepat ir kempings, apkārt valda burvīgs miers. Pamazām ierodas vēl pa kādam peldēt gribētājam, kas skurinoties, iebrien ūdenī. Ūdens nav silts, taču pēc skriešanas tas šķiet tieši piemērots rīta mundrumu sniedzošai peldei.

Ap 11:00 braucam uz pretējā ezera krastā esošo Ribčev Laz ciematiņu, lai iegādātu pārtiku piknikam (10 eiro par maizi, sieru, šķiņķi, sulu, ūdeni un vīnogām), apskatām ciematiņa pastkartītes cienīgo skatu ar baznīcu un akmens tiltu ezera krastā un tad braucam uz Vogel trošu gondolu, lai paceltos 1550 m augstumā virs Bohinjas ezera kalnos, no kurienes skatam paveras panorāma ar Triglava trim virsotnēm, apkārtesošajiem kalniem, kā arī Bohinjas ezeru.

Dodamies stundu garā pastaigā augšup pa līkumoto grants ceļu virzienā uz Šija virsotni. Tā kā virsotne ir ietinusies mākonī, tad līdz pašai augšai neejam, jo solīto skatu uz visām četrām debess pusēm šodien no virsotnes neredzēsim (ļoti skaidrā laikā varot redzēt pat jūras līci pie Triestes.

Taču augsto kalnu izjūtu esam „noķēruši”, jo skati uz Triglava gandrīz 3000 augsto virsotni un apkārtējiem kalniem ir diezgan iespaidīgi. Žēl tikai, ka skatu uz Alpu pļaviņām te izbojā slēpošanas kūrorta vajadzībām izveidotās trases un pacēlāji (arī vasarā iespējams izmantot ne tikai Vogel gondolu, kas 5 minūšu laikā paceļ līdz 1550 m augstumam par 13.50 eiro par personu par braucienu abos virzienos, bet iespējams pacelties vēl nedaudz augstāk ar sēdekļu liftu par 2 eiro vienā virzienā). Pēdējo mēs gan neizmantojam, jo vajadzīga taču arī kāda fiziskā slodzīte.

Tā nu kādas 3 stundas pavadām staigājot pa kalnu takām. Pirms došanās atpakaļ lejā uz ciemu, krodziņā pie Vogel pacēlāja nobaudām Slovēņiem tradicionālo ēdienu- Juta zupu (7 eiro par personu). Tā ir sātīga skābo kāpostu, pupiņu un žāvētas gaļas zupa, kas, pēc fizisko slodzi prasošās pastaigas, garšo lieliski.

Tā kā pulkstenis ir tikai 16:00 un laika mums vēl ir gana, tad izlemjam šodien vēl apskatīt Savicas ūdenskritumu turpat netālu no Bohinja ezera. Vadāmies pēc paziņas ieteikuma un dodamies uz ūdenskritumu nevis ar auto, bet gan pastaigā gar upes labo krastu (pretēji upes tecējumam). Taču, izrādās, ka taka patiesībā ved pa grants ceļu cauri mežam un tikai pašā beigu posmā pēc stundu ilga gājiena, ceļš pietuvojas Savicas upei un tepat ir arī stāvlaukums, kurā iespējams novietot auto tiem, kas uz ūdenskritumu atbrauc ar savu spēkratu. Tad nu secinām, ka šajā gadījumā racionālāk būtu bijis braukt ar auto, jo pastaiga cauri mežam pa grants ceļu nešķita īpaši interesanta.

No autostāvvietas nonākam pie kases (izrādās, ka par ūdenskrituma apmeklējumu jāmaksā 2.50 eiro par personu). Aiz biļešu kases sākas grūtākais takas posms, jo 20 minūtes ir jākāpj augšup kalnā pa taku, kas lielākoties sastāv no pakāpieniem. Pa ceļam gan ir iekārtotas pāris piknika vietas, kur, no kāpiena nogurušajiem, atvilkt elpu. Tomēr mēs varonīgi turpinām ceļu un tad jau aiz līkuma mūs pārsteidz ap 80 m augstais skaistulis- Savicas ūdenskritums, kura kaskāde gāžas lejup pa stāvām klinšu sienām. Žēl, ka netiek ļauts pieiet pavisam tuvu ūdenskritumam un tā izveidotajiem smaragdkrāsas ezeriņiem, jo takas priekšā ir dzelzs vārti. Acīmredzot iet tuvāk ūdenskritumam varētu būt bīstami slideno akmeņu dēļ.

Atpakaļ dodamies pa to pašu meža ceļu, kurš izved mūs pie Savicas upes ietekas Bohinjas ezerā. Tā kā esam gājuši ļoti raitā solī, tad izmetos peldkostīmā un dodos ezerā peldēt, taču visai ārti izlecu no ūdens ārā- brrrrrr…..auksts kā kalnu upē (ap +5 grādi). Daudz aukstāks nekā šī paša ezera peldvietā pie kempinga. Acīmredzot tas tādēļ, ka šeit ezerā ieteik tā pati kalnu upe, kuras ūdenskritumu pirms stundas apbrīnojām. Pavērojot citus šajā pludmalē gulšņājošos atpūtniekus, secinu, ka te nepeldas neviens. Daži gan spiegdami mēģina aši ūdenī ielīst, bet tikpat ātri no tā izskrien ārā. Tātad rīt no rīta atkal jāskrien uz kempinga pludmali, lai varētu izbaudīt relaksējošo peldi šajā gleznainajā ezerā.

Sagaidījuši saulrietu aiz kalniem, dodamies tepat uz ciema krodziņu- Erlah, kas izslavēts ar grillētām forelēm, kas tiek nozvejotas tepat Bohinjas ezerā. Tad nu vienu šādu sulīgu un labi izceptu zivi arī nogaršojam. Mani gan neatstāj vainas izjūta par to, ka vēl no rīta es, iespējams, ar šo pašu zivtiņu kopā peldējos ezera ūdeņos…..
Vēl glāze vietējā alus un tad jau nemanot iestājas tumsa. Vēl viena iespaidiem bagāta diena ir aizvadīta.

6.diena. 1.07.

Pēc rīta skrējiena un peldes Bohinja ezerā, braucam pusstundu līdz Bledas ezeram un tad vēl aptuveni pusstundu līdz Aļjažev Dom, kas ir viens no sākumposmiem takām uz Triglava masīvu un arī pašu Triglava virsotni. Pēdējais ceļa posms no automaģistrāles līdz Aļjažev Dom ved pa šauru līkumotu un ļoti stāvu kalnu ceļu. Skaitu lūgšanas, lai pretī nebrauktu kāds autobuss, jo samainīties tādā situācijā būtu neiespējami un nāktos braukt atpakaļ gaitā no kalna lejup….Tomēr veiksmīgi uzbraucam līdz ceļa galapunktam, pa ceļam apskatot Peričnik ūdenskritumu.

Samaksājam 3.50 eiro par maksas stāvvietu un dodamies 2.5 st. garā pastaigā līdz Lukinja Dom, kas ir tuvākais iespējamais pastaigas galamērķis šajā ielejā, kuru ieskauj ap 1000 m augstās Triglava Ziemeļu Sienas klintis.

Tā kā kāpienam uz pašu Triglava virsotni būtu vajadzīgas 2 dienas un mans ceļabiedrs nevēlas rāpties pa šaurām taciņām bezdibeņu malā, tad Triglava virsotnes iekarošanu atstāju uz kādu citu reizi. Taču izjust īstas kalnu pastaigas garšu gribas un šeit tas tiešām arī izdodas, jo te nav pacēlāju un arī tūristu ir salīdzinoši maz, bet tie, ko satiekam savā ceļā, ir pamatīgi nodrošinājušies ar virsotņu iekarošanai nepieciešamo ekipējumu- ķiveres, sistēmas, virves.

Diena ir ļoti karsta (ap 32 grādiem) un dienas vidū saule cepina bez žēlastības, tādēļ iet pa taku augšup kalnos nav viegli. Ik pēc brītiņā apstājamies, lai patvertos no saules koku vai lielāku akmeņu pavēnī.

Sākumā taka ved gar kalnu upīti, tad pāri akmeņainai pļavai, kurā ar alpu puķēm omulīgi barojas gotiņas. Pēc 2.,5 stundu kāpiena, sasniedzam Lukinja kalnu būdu. No šejienas vēl pēc stundas kāpiena varētu sasniegt Lukinja pāreju, bet tā kā ceļā nebūtu iespējams patverties no saules un kāpiens būtu stāvs un vietām pa nobirām, tad, atpūtušies kalnu būdiņas pavēnī un aprunājušies ar šeit satikto Itāļu kāpēju kompāniju, dodamies pa citu taku atpakaļ uz Aļjažev Dom stāvvietu. Šeit ceļš ved cauri lapu koku mežam un lai arī lejup iznāk kāpt pa visai stāvu taku, tomēr pastaiga ir vieglāka, jo necepina karstā saule. Tādēļ jau pēc stundas esam pie auto. Piekusuši ļoti, taču dabūjuši nepieciešamo kalnu pārgājiena devu.

Tagad tieši laikā būtu pelde Bledas ezerā, taču, izrādās, ka to noorganizēt nemaz nav tik vienkārši, jo auto kustība gar Bledas ezeru ir ļoti lēna sastrēgumu dēļ, kā arī visas auto stāvvietas ir aizņemtas. Tad nu braucam līdz ezera rietumu galam, kur Bledas ezera kempingā par 5 eiro varam novietot savu Punto. Šeit pludmale ir bez maksas- atšķirībā no pludmales, kas atrodas pie Bledas pils (tajā par atpūtu pie ezera būtu jāmaksā 7 eiro par personu).

Pludmale un ezers ir ļaužu pārpildīts. Sekojoši ūdens arī nešķiet īpaši tīrs, taču silts gan (ap 24 grādiem). Ūdenī šķiet siltāks, nekā izlienot no tā. Tā nu nododos peldei un priecājos par gleznainajiem skatiem uz ezeru, Bledas pili un saliņu ar baznīcu ezera rietumu galā pavisam netālu no kempinga pludmales. Tomēr Bohinjas ezers mani ir savaldzinājis vairāk kā tā populārākais „brālis”, jo Bohninjas ezers ļauj sajusties tuvāk dabai- tā krastos nav viesnīcu, restorānu u.t.t. Visapkārt tikai klintis un meži. Savukārt Bledas ezera krasts pretī pilij ir apbūvēts ar daudzstāvu viesnīcām un restorāniem, kas bojā kopējo ainavu un rada pilsētvides noskaņu.

Taču, kad vēlāk, saulrieta stundā, kādā no restorāniņiem ar skatu uz ezeru un Bledas pili nobaudām izslavēto Bledas krēmšnites kūciņu (4 eiro)., novērtēju arī šī ezera sniegto baudu izsmalcinātību. Kūciņa ir veidota no divām plānas kārtainās mīklas kārtām un pa vidu pildīta ar gaisīgu vārīto krēmu un putukrējumu, greznota ar pūdercukuru un zemeni. Un garšo tiešām dievīgi. Arī vietējais dzēriens- Cocta, kas ir nedaudz līdzīgs Coca Colai, tikai ar skābenu garšu (citrons), bez kofeīna un ne tik gāzēts, kastajā dienā garšo lieliski.

Vakara noslēgumā dodamies laiskā pastaigā pa promenādi gar ezera krastu. Vērojam gulbju pārus ezerā un atpūtnieku pārīšus, kas sapucējušies izgājuši ielās. Pamazām saule aizslīd aiz kalniem un ezers iegūst palēcīgas nokrāsas. Ir pienācis laiks braukt uz Bohinjas ezeru, lai vēl vakara krēslā nokļūstam „mājās”.

7.diena. 2.07.

No rīta izrakstāmies no Bohinjas ezera pansijas un atvadāmies no viesmīlīgā saimnieka, lai dotos ap 300 km garajā ceļā līdz pēdējas naktsmītnes vietai Pjaščana Uvala ciemā Istrijas pussalā Pulas lidostas tuvumā. Lielāko daļu ceļa nobraucam pa autobāņiem. Pa ceļam pabraucam garām Postoijnas alām, kas esot vienas no apmeklētākajām Eiropā. Taču, tā kā alās esam bijuši jau daudzviet, tad šoreiz to apmeklējumu izlaižam un braucam tālāk līdz Slovēnijas piekrastes pilsētiņai – Piranai, kas atrodas pie pašas Istrijas pussalas pa ceļam uz Pulu.

Ap 10 km pirms Piranas, Koperas pilsētas tuvumā pamanām lielu iepirkšanās centru ar C&A un H&M reklāmām un piestājam un pāris stundu šopingu- iegādājam dažas vasaras drēbes sev un suvenīrus bērniem. Tad braucam tālāk līdz Piranai, kur novietojam auto lielā daudzstāvu parkingā pirms iebraukšanas pilsētā (1.50 eiro par stundu + bezmaksas autobuss līdz pilsētas centram; lai iebrauktu pilsētas centrā, būtu jāmaksā 5 eiro par stundu pa auto novietošanu).

Izkāpuši no auto, sajūtam pamatīgu tveici (ap 33 grādiem). Tūristi un vietējie peldas tepat pilsētas „pludmalēs”, kas lielākoties ir noeja pa kāpnītēm jūrā no betonētās promenādes malas. Dodamies aplūkot pilsētas lepnumu- galveno laukumu, kur kādreiz bijusi dabiska osta ieloka formā. Tad tā aizbērta un tagad veido ar marmora plāksnēm klātu pilsētas galveno laukumu, kuram visapkārt slejas Venēciešu stila daudzkrāsaini nami ar slēģiem un pa kādam greznam, ar kolonnām rotātam balkoniņam.

Aiz laukuma pakalnā redzam baznīcas torni, kas nedaudz atgādina līdzinieku Svētā Marka laukumā Venēcijā. Laikā no 11:00- 13:00 un no 18:00-20:00 iespējams uzkāpt tornī, lai aplūkotu pilsētas panorāmu. Tā kā esam ietrāpījuši laikā, kad tornis slēgts, dodamies pa promenādi restorāna meklējumos, lai patvertos no karstās saules un ieturētu pusdienu maltīti. Izvēlamies restorānu Riva, kur es nobaudu Riva salātus ar ceptām garnelēm, kazas sieru, turku zirņiem, tomātiem, sīpoliem, papriku un lielu kaudzi ar rukolas salātlapām, kas manuprāt tur varēja arī nebūt, jo ir tik stipras, ka es vairāk par dažām lapiņām nemaz nevaru apēst (6 eiro par salātu bļodu un 6.50 eiro par lielu picu). Pusdienojot vērojam, kā tūristi iekārtojušies ar saviem saulessardziņiem tepat promenādes malā uz lielajiem akmeņiem, kas veido stiprinājuma joslu. Izrādās, ka ne visiem vajadzīgas smilšu pludmales, lai labi atpūstos pie jūras.

Pēc maltītes dodamies vēlreiz uz Zvanu torni, kur par 1 eiro katrs nopirkuši biļeti, kāpjam augšā tornī. Te gan jāpiebilst, ka esmu visai šokēta, ieraugot, kādas ir kāpnes, pa kurām jāmēro vairākus desmit metrus augstais kāpiens- vecas koka, čīkstošas trepes šaurā torņa iekšpusē, kuras šķiet te atrodas jau vismaz simts gadu. Izjūtas asas- īpaši tiem, kam bail no augstuma vai šaurām telpām. Tomēr torņa augšā veiksmīgi tiekam un, apraduši ar izjūtu, ka tornis šķietami šūpojas, izbaudām skatus, kas no un caur torņa atvērtā zvanu laukumiņa kolonādēm paveras uz Piranas vecpilsētas dakstiņu jumtiem, ar marmoru klāto galveno laukumu un sidrabā vizuļojošo jūru. Par spīti bailīgajam kāpienam augšup, skati no torņa laikam arī ir iespaidīgākais Piranas pilsētiņas skats.
Ap 18:00 vakarā braucam tālāk līdz 100 km attālajam Pješčana Uvala kūrortiņam, kur, iekārtojušies viesu namā, vēl paspējam doties uz vietējo pludmali (7 min pastaigas attālumā no naktsmītnes) lai izbaudītu peldi saulrieta stundā. Ūdens šķiet daudz siltāks nekā pirms nedēļas Zadaras tuvumā baudītais.

Pēc peldes tepat restorānā Villa Margarita promenādes malā nobaudu oficianta ieteikto tagliate (platie spageti) ar trifeļu mērci (80 HRH jeb ap 8 Ls par porciju), kas esot Istrijas pussalas tradicionālais ēdiens un īpašs viņu lepnums. Tā kā trifeles nekad iepriekš neesmu garšojusi, tad jūtos saintriģēta, kas tad to garšā varētu būt tik īpašs. Taču gaidīto debešķīgo garšas buķeti tomēr neizjūtu. Tā kā neesmu lietpratējs trifeļu jautājumā, tad man jau šķiet, ka neko īpaši no makaroniem ar saldkrējuma sīpolu mērci šis ēdiens neatšķiras (lai man piedod trifeļu cienītāji).

Pēc tumsas iestāšanās, atgriezušies Villa Canaria, kur pavadām ceļojuma pēdējo nakti, secinām, ka šī ir labākā (un arī dārgākā naktsmītne šajā ceļojumā- 60 eiro par divvietīgu numuriņu). Nummuriņš mūs patīkami pārsteidz ar modernu un svaigu interjeru, augstu King Size gultu, sarkanu/baltu sienu krāsojumu, Kamasutra foto grāmatām un pikantām filmām pieaugušajiem+ bagātīgu romantiskas mūzikas disku izvēli, kā arī ar plašo pompozo klasiskā stila balkonu ar marmora apdari un 180 grādu skatu uz pilsētiņu. Noskaņu vēl romantiskāku padara pilnmēness un cikāžu sisināšana…..

8.diena. 2.07.

Rītu sāku ar pastaigu uz kūrortiņa pludmalēm. Apskatu galveno pludmali pie promenādes, kuru, tās mierīgo ūdeņu un sīko olīšu seguma dēļ iecienījušas ģimenes ar bērniem. Ūdens gan te nav īpaši tīrs, un skats visapkārt paveras uz apartamentu ēkām un noenkurotajām jahtām.

Tālāk, ejot gar līča kreiso krastu, nonāku līdz otrai pludmalei, kurā iespējams izbaudīt viļņu rotaļas, un sajusties nedaudz nostāk no pilsētvides, jo pludmali no vienas puses ieskauj priežu mežs. Taču peldēties te grūtāk, jo te jāiet ūdenī pa ūdens noapaļotiem akmeņiem.

Meklējot savu ideālo pludmali, dodos vēl tālāk gar kreiso krastu cauri priežu mežam un, apejot ragam otrā pusē, atrodu civilizācijas neskartu līci, kur starp lielajiem akmeņiem vietumis sauļojas nūdistu pārīši. Peldoties vēroju, kā līcī laiku pa laikam cēli iepeld pa kādai jahtai. Visapkārt tāds miers un klusums, tikai jūra un es……
Paturu šo mierpilno sajūtu sevī, lai ar saules siltumu un mani ieskaujošās dabas skaistumu piepildīta, jau šovakar atgrieztos mājās pie saviem mīļajiem.

Tēriņi abiem kopā:

Aviobiļetes- 196 Ls.
Auto noma- 182 Ls.
Naktsmītnes: 177 Ls
Degviela- 78 Ls
Autobāņi, maksas stāvvietas: 37 Ls
Kauņas lidostas stāvvieta- 21 Ls.
Ieejas biļetes: 60 Ls
Krodziņos un ielas ēstuvēs: 108 Ls.
Pārtika: 66 Ls
Suvenīri: 12 Ls.

Kopā par 2 personām: 937 Ls

Raksta autore: Linda Balode

www.lindatravel.lv

Ieskaties! Noderīgi!

Dodoties ceļkojumā, ļoti noderīgs būs ceļvedis. Tajā sniegtā detalizētā informācija palīdzēs pilnīgāk iepazīt Horvātijas zemi. Ievada nodaļā “Horvātijas iepazīšana” ir sniegts valsts teritorijas, tās vēstures un kultūras apraksts.

Nodaļas “Horvātija – novads pie novada” sešās iedaļās, viena no kurām veltīta Zagrebai, ir raksturotas nozīmīgākās skatu vietas. To aprakstus papildina kartes, fotogrāfijas un ilustrācijas.

Nodaļā “Ieteikumi tūristiem” jūs atradīsiet restorānu un viesnīcu, kā arī veikalu un izklaides vietu aprakstu, savukārt nodaļā “Praktiskais ceļvedis” sniegti derīgi padomi dažādās jomās, sākot ar transportu un beidzot ar tālruņa pakalpojumiem.

Meklējiet ceļvedi Apgāda Zvaigzne ABC grāmatnīcās