Vjetnama- gastronomisku izvirtību un motorolleru paradīze, kur par rītdienu ir jādomā rīt!

Mudinājums pabūt Vjetnamā radās netieši apkopojot informāciju no visdažādākajiem avotiem. Piemēram, iedvesma nāca no vēstures grāmatām vēl no studiju laikiem, kā arī nesen lasītajiem žurnāliem „Ilustrētā Vēsture”; no sen redzētās, manuprāt, labākās „Top Gear” sērijās par ceļošanu Vjetnamā un pēdējā laikā arvien biežāk pamanītajām Latvijas tūrisma aģentūru reklāmām utt.. Skaidrs bija viens- ja ir doma izbaudīt vēl tūristu galīgi nesabojātu galamērķi, tad ir laiks sastādīt maršrutu un rīkoties! Tā tika arī izdarīts. Un izvēle noteikti netika nožēlota!

Diemžēl vai pa prieku, bet apraksts nesanāca īss. Laikam jau iespaidu bija daudz un neko negribējās izlaist.

Mājasdarbi

- Svarīgākais bija iepazīt šo valsti pirms nokļūšanas tur ar mērķi pašiem saprast ko redzēt, darīt un izbaudīt. Gribējās, lai katra atvaļinājumam atvēlētā diena būtu pavadīta tā, kā mēs to gribam, nevis kāds ir izdomājis, ka tā būs labāk. Izpētot LV grupu ceļojumu piedāvājumu, neatradām neko savām vajadzībām un interesēm piemērotu, kā arī laikam jau esam pārāk lieli individuālisti, lai spētu apvienot savas vēlmes atvaļinājumā ar vēl padsmit citu vēlmēm un iespējām. Tāpēc mūsdienu www pasaulē nebija problēmu atrast ar labām atsauksmēm apdāvinātu Vjetnamas tūroperātoru, kam palūdzām sastādīt mūsu interesēm atbilstošu programmu, norezervēt viesnīcas pa vietējo cenām, nolīkt gidu un saplānot transfērus! Paldies aģentūrai un Hao ( menedžere), kas visu izdarīja tiptop!

- Lidojumus arī meklējām paši, kas laikam jau mūsdienās ir gana standarta prakse. Mums kopā sanāca pat 10 lidojumi 16 dienās, bet nīkšanām un labi savienoti! Uz Vjetnamu no Eiropas var nokļūt 2 izplatītākajos veidos un mūsējā variantā. Standarta pieeja ir caur Maskavu ar Aeroflot vai caur Parīzi ar Vietnam Airlines. Diemžēl šīs aviokompānijas neizceļas ar biežām labām cenu akcijām; arī nokļūšana uz Maskavu vai Parīzi nav tā lētākā, salīdzinājumā ar citiem Eiropas galamērķiem. Tad nu mēs izlēmām par labu Finnair caur Helsinkiem līdz Shanghai, tad China Southern uz Guangzhou un tad to pašu Vietnam Airlines uz Hanoi, Vjetnamas galvaspilsētu (ar 2013 gada vasaru arī Finnair lidos pa tiešo uz Hanoi). Kopā virs 20 stundām ceļā ar visām pārsēšanām, kas ir gana ok un arī ar 2 savienojumiem laiks ceļā būtu apmēram tāds pats, ja ne ilgāks.

- Iepazināmies ar pēdējā laika atsauksmēm par mums interesējošiem galamērķiem, lai zinātu ko sagaidīt realitātē aiz smukajiem saukļiem un foto izkārtnēm. Paldies TripAdvisor un Booking.com, kas mums ļāva objektīvi novērtēt gan viesnīcas, gan apskates objektus, gan cenu struktūru un piedāvājumu. Taxi cenas uz konkrētām vietām, valūtas kursus, gidu un ekskursiju cenu līmeņus- to visu var uzzināt no citiem objektīviem un marketingā neieinteresētiem ceļotājiem dažu minūšu laikā. Jāņem vērā, ka parasti lielām vietējām tūrfirmām ir savas viesnīcas, kur viņi grib izmitināt savus klientus! Nesaku, ka tās ir sliktas, bet vienmēr ir labāki varianti, tāpēc pārbaudiet un uzstājiet uz to, ko paši gribiet, jo cena tāpat viena un tā pati..

Mūsu maršruts

- Hanoi- Sapa- Hanoi- Halong Bay- Phu Quoc Iceland- Ho Chi Ming City- Shanghai.
Ceļojuma laiks: 05.01.2013. līdz 21.01.2013.

- Daudz plašāku aprakstu par mūsu maršrutu, pieturvietām un apskates objektiem, ievietošu pašā apraksta nobeigumā. Tā vairāk tomēr ir „sausa faktu” konstatēšana bez plašākas vērtības, bet tomēr var ietaupīt kādam ceļotājām vairākas darba stundas, kas jau pārvēršas izmērāmā un novērtējamā rezultātā ar savu vērtību J

Iespaidi, atziņas un piedzīvotais

Hanoi – komunistiskās Vjetnamas galvaspilsēta

- Hanoi- Vjetnamas ziemeļu galvaspilsēta, kur atdusas šīs valsts galvenais vadonis un līderis Ho Chi Minhs, savā iespaidīgajā mauzolejā pašā pilsētas centrā. Pirms nokļūšanas mauzolejā, viņš arī kārtīgi un ar visu pašatdevi cīnījās par Vjetnamas brīvību un komunisma ideju aizstāvību, līdz panāca savu un apvienoja Vjetnamas tautu ziemeļos un dienvidos. Šim vēstures gana svarīgajam faktam ir būtiska nozīme gan mūsdienu pilsētas attīstībā, gan visas valsts patreizējā struktūrā. Salīdzinot ar dienvidiem, Hanoi ir vājāk attīstīta, ar sliktāku infrastruktūru un bez iespaidīgām augstceltnēm, tomēr ar savu šarmu, vēsturisko un kultūras mantojumu, kāds varbūt dienvidu daļā izpaliek vai izzūd.

- Pho Co jeb vecais kvartāls, kur mēs arī izvēlējāmies apmesties visas 3 naktis, ko pavadījām šajā pilsētā, ir apskates un izbaudīšanas vērts. Uz ielām notiek viss, gan tirdzniecība, gan ēst gatavošana un pati ēšana, gan dzīvošana, bērnu audzināšana un ģimenes saieti, pat kāzas! Noteikti vajag saņemties un pagaršot jebko, kam pietiek drosmes, kaut tik pat skaidrs ir tas, ka nekas negaršos kā pierasts. Kafija, fritētas garneles un pat vista te garšo pilnīgi savādāk, bet tur jau ir tā burvība, izbaudot it kā ierastas lietas pavisam citā noformējumā. PVD dienestu pārstāvji šeit laikam vienkārši padosies un apzināsies sava darba „nejēdzību”, jo arī bez viņiem un bez ideālas alumīnijā ietērptās higiēnas 10 miljonu pilsēta dzīvo gana raitu un normālu dzīvi.

- Vjetnama it īpaši Hanoi ir slavena ar savu haotisko satiksmi! Tajā ir tikai viens noteikums, ka tādu neeksistē! Cik cilvēku tik skuteru, pa retam kāds taxi un tūristu busiņš un pavisam reti kāda, parasti jau gana lepna, vietējā „biezā” auto! Vispār vietējiem patīk izskatīties „bieziem”, tāpēc ikdienas sarunās bieži tiek pārspīlētas summas par lietu vērtībām un katra Hanoi iedzīvotājam ir goda lieta valkāt neīstas D&G drēbes, Gucci saulenes un nopirkt skuteri uz 7 gadiem kredītā! Viltoto brendu veikali ir sastopami ik uz soļa un iegūt Rado vai Rolex pulksteni par pāris desmitu USD nav nekādu problēmu.

- Vjetnamas ekonomika šobrīd ir Top 10 straujāk augošās pasaulē ar vidējo GDP pieaugumu ap 30% gadā, kuru nav ietekmējušas nekādas pēdējo gadu krīzes un kritumi. Tomēr jāapzinās, ka tās sākuma punkts bija ļoti zems un joprojām liela daļa iedzīvotāji iztiek ar 1USD dienā. Vidējā apmācīta strādnieka alga ir ap 100 USD, menedžera ienākumi ap 200-300USD un tas jau ir daudz. Attiecīgi tāda ir arī pirktspēja un pēc tās tiek noteiktas cenas. Tūristi parasti maksā 2x vairāk, bet tāpat tas nav daudz un ikdienas dzīvošana ir lēta. Taxi vidēji 2-3 USD pa pilsētu, labas pusdienas restorānā 5-7 USD no personas tūristiem, uz ielas uzēst var par 1 USD un alus kafejnīcā arī max 1 USD. Tomēr importa preces, kā vīns, šampanietis, snikeri, kolas utt. maksā tik pat cik pie mums, jo tās pērk tikai un vienīgi tūristi. Ja jau grib savu snikerīti, lai maksā un pareizi vien ir. Starp citu- vietējā valūta Dongs ir apmēram 20 800 pret vienu USD un šādu apmaiņas kursu var iegūt gan lidostā, gan visās lielākajās viesnīcās. Uz ielas parasti jebkurš pārdevējs pieņems vai samainīs USD pret 20 000 Dongiem. Visi bijām ar reāliem miljoniem kabatā J

- Kā jau jebkur, tūristi šeit tiek pamanīti un ik pa laikam kāds cenšas ko pārdot vai uzrunāt, jo tūristiem tak tie miljoni kabatā! Tomēr ubagošana, uzmācība un jebkāda cita veida aizskaroša rīcība pret tūristiem nav. Ceļotāji var justies pavisam droši un brīvi pārvietoties. Hanoi neizceļas ar nakts dzīvi un izskatās, ka visi vietējie iet gulēt reizē ar gaiļiem, lai reizē ar tiem arī celtos. Vēlākais ap 24:00 kafejnīcas un bāri tiek slēgti un ielas paliek pavisam tukšas, lai visi dotos pie miera un jau ap 6 no rīta mostos. Pavisam normāla parādība ir, ka, piemēram, ceļojumu ofiss tiek slēgts 20:00 un visi darbinieki turpat ofisā uz grīdas rindiņā nakšņo, lai lieki netērētu laiku un naudu ceļā, bet gan no rīta uz ielas ko uzkostu un atkal turpinātu savu darbu! Caur mūsdienu stikla sienām gana labi var redzēt guļošos darbiniekus rindās, kas nākamā dienā laipni apkalpos, iespējams, kādu no mums.

- Gardēžu sadaļa: Vecpilsētas iespējas gardēžiem jau aprakstīju, tomēr nepieminēta palika čūskas asiņu un gaļas nobaudīšana Le Mat ciematiņā pie pašas Hanoi, kur taksis mūs aizveda par apmēram 10 USD. Starp nezināmas izcelsmes dīķiem ir izveidots gana lepns restorāns, kur tiek audzētas čūskas un arī citi eksotiski dzīvnieki. Vieta slavena ar to, ka čūskas var pasūtīt apēšanai! Izvēlēto čūsku atnes pie galdiņa, tad acu priekšā ar veiklu naža dūrienu čūska tiek aizsūtīta uz citiem medību laukiem, lai tās sirdi ar siltajām asinīm un rīsu šņabi varētu izbaudīt mēs! Pati čūska arī negāja zudumā, jo tās āda tika pagatavota kā gardi čipsi un gaļa kā mazliet pasīksta vista. Asas izjūtas garantētas!

Sapa- idilliska ieleja tālu prom no modernās pasaules, kur dzīves ritms nav mainījies jau gadsimtiem ilgi.

- Sa Pa kā centrālais ciems un citi mazāki ciemi šajā kalnu reģionā 1 800m virs jūras līmeņa pie pašas Ķīnas robežas tiek pasniegti tūristiem kā savdabīgs rezervāts, kur joprojām dzīvo kalnu ciltis, kuru dzīves ritms mūsdienās īpaši neatšķiras no dzīves 18 gadsimtā. Tomēr tūrisma industrija ir darījusi savu un ne viss ir tiks skaists un perfekts, kā reklāmas bukleti sola. Lielākie mīnusi šai vietai laikam ir gana nelabvēlīgie laika apstākļi kalnos, kā arī vietējo iedzīvotāju atkarība no tūristu labvēlības, kas gana triviālā un klasiskā veidā tiek arī izmantota, cenšoties tūristiem ļoti uzmācīgi un neatlaidīgi pārdot vienalga ko, pat neiedziļinoties kas tiek atbildēts.

- Sapa un tās apkārtne izceļas ar savām nepārspējamajām dabas ainavām, krāšņiem rīsu laikiem, kurus joprojām apstrādā pēc sentēvu metodes. Diemžēl mums ne pārāk paveicās ar laiku, lai neteiktu vēl vairāk. Bija ļoti bieza migla, ka dažreiz nevarēja redzēt pat savu izstiepto roku, nerunājot nemaz par krāšņajiem dabas skatiem no kāda kalna virsotnes. Parunājot ar vietējiem, secinājām, ka ideāli laika apstākļi šajā kalnu reģionā ir retums, tāpēc skaidra saulaina diena Sapā ir kas ļoti vērtīgs. Rēķinājāmies, ka šo reģionu apmeklējam Vjetnamas ziemas laikā, kad būtu jābūt aukstam, bet sausam laikam, tomēr trāpījām uz mitru, miglainu un aukstu laiku.

- Aukstajam un drēgnajam laikam vietējie bija gatavojušies, kaut viesnīcas aprīkot ar apsildi gan nebija pacentušies. Elektriskā „saulīte”, elektriskā sega gultā un ugunskurs viesnīcas vestibilā bija ļoti pieprasītas un mums pēkšņi visnotaļ mīļas lietas. Arī gandrīz katra otrā ēstuve vai kafejnīca reklamēja sevi ar kamīna pieejamību telpās vai silto kondicionieri. Drēgnās SPA un masāžu studijas gan neizbaudīja lielu tūristu labvēlību, jo nespēja pārliecināt izlepušos tūristus novilkt biezās drēbes.

- Ar mūsu gida palīdzību devāmies vairākos kalnu pārgājienos uz tuvajiem ciemiem, lai apskatītu vietējo cilšu ikdienu. Pēc šiem pārgājieniem mūsu sūdzības par auksto, nemīlīgo viesnīcu un siltā ūdens trūkumu istabās likās kā izlutinātu prinču vai princešu ņurdēšana, jo gana droši var apgalvot, ka elementāra apkure, duša vai wc mūsu izpratnē nevienā no ciema mājām nav un tuvākos pārdesmit gadus arī nebūs. Tomēr pat elementāru ērtību trūkums nelika vietējiem būt drūmiem un nelaipniem, sūdzoties par dzīves netaisnībām. Dzīve ritēja savu gaitu un diez vai kāds no viņiem apzinās, ka var būt arī savādāk. Sievietes Sapas reģionā parasti precas līdz 15 gadu vecumam, kad viņām arī piedzimst bēri un sākas pieaugušo dzīve. Jāstrādā ir visiem, arī maziem bērniem, lai izdzīvotu. Vidējais cilvēku mūža ilgums 40-45 gadi liek dzīvi dzīvot intensīvi un ātri bez liekām ilūzijām un plašiem mērķiem.

- Gan Sapā, gan visā Vjetnamā mūs pārsteidza skolu pieejamība! Jebkurā mazā ciemā, pat kalnu ielejās, bija vismaz viena, ja ne pat divas skolas! Jaunieši tiek mudināti apmeklēt skolu, viņiem tiek piešķirtas bezmaksas formas un grāmatas. Daudziem pat nebija apavu kājās, bet solīda forma un visiem vienādas mugursomas gan! Valsts politika ir tāda, lai arī pašos tālākajos nostūros izglītība būtu pieejama un varbūt beidzot ļautu kādam izsisties no apburtā bezcerības loka. Ko diez domā Latvijas politiķi, slēdzot lauku skolas???

- Atsevišķa stāsta vērts ir veids, kā var nokļūt šajos kalnu ciemos. Ceļi ir līkumaini un gari, tāpēc ērtākais veids ir nakts vilciens, kas atiet ap 21:00 no Hanoi un ap 5:00 pa nakti pienāk Ķīnas Vjetnamas robežpilsētā Lao Cai. Tālāk apmēram stundu ar mikriņu pa kalnu ceļiem tikai uz augšu. Nakts vilciens ir izbaudīšanas vērts un tūristu vagoni ir salīdzinoši ok. Viskija pudeli miega zāļu vietā ļoti labi noder un kalnos jau galva nekad nesāp J

- Gardēžu sadaļa- gids mums solīja, ka aizvedīs uz īsto vietējo vietu un savu solījumu pildīja! Tieši šeit mēs nobaudījām izslavēto Vjetnamas kalniešu zupu, kas taisīta no zirgu un citu kalnu dzīvnieku iekšējiem orgāniem! Pat vietējiem gana „ciets rieksts”, ko ēd ne katrs! Lai visu labi noskalotu, bez rīsu pašbrūvētā šņabja iztikt nevārējamām. Ja Hanoi ielās suņa gaļu varbūt manījām, bet varbūt tas bija kas cits, tad Sapā suņu gaļu varēja brīvi nopirkt tirgū un dažviet puscepts suns bija redzams pat ielas malā pie mājām. Šai ekstrai gan drosmes nepietika, kaut teorētiski tāda doma tika apsvērta. Praksē viss izrādījās savādāk! Jau pieminētāja restorānā pat bez īsta nosaukuma, varēja izpausties jebkurš, kam patīk izbaudīt visu jauno- saldēta rīsu žurka ( ziemā tās nav uzbarojušās, tāpēc jāglabā no rudens rīsu laikiem nomedītās) un dažādie čūsku dziras uzlējumi arī palika tā arī nenobaudīti.

Halong Bay- UNESCO mantojums, ko dāvinājis mums pūķis, aizstāvot Vjetnamas tautu no naidīgās Ķīnas.

- Halong Bay ir laikam viens no tiem „must see in Vietnam”. Mēs arī gribējām redzēt šo pasaules dabas brīnumu, kas sen jau iekļauts UNESCO sarakstos. No otras puses apzinājāmies, ka tur mūs atkal sagaidīs tipiska tūristu apstrādāšanas industrija. Tomēr serviss bija pat labāks, nekā cerējām un dabas krāšņums un vienreizējās ainavas neatkārtojami skaistas!

- Mūsu iepriekš nolīgtā aģentūra bija saplānojusi mums šo maršrutu no Hanoi vecpilsētas viesnīcas ar apmēram 4 stundu transfēru uz Dienvidķinas jūras piekrasti. Izrādījās, ka aģentūrai pieder arī savs kuģis Halong Bay, kaut kopā līcī operē ap 300 kuģu ar kajītēm un vēl tikpat vienas dienas izbraucienu laivas. Mūsu izbrauciena laikā laikam jau lielākā daļa šo kuģu arī bija izbraucienos un izskatījās, ka darbs viņiem ir un vēl ilgi būs! Tūristu te tiešām netrūkst no tādiem populārākajiem galamērķiem kā Austrālija, Francija, Anglija, Malaizija, Singapūra.

- Uz kuģa bijām mēs 4 latvieši un viena Austrāliešu ģimene. Laikam apkalpojošais personāls bija plašāks nekā tūristu skaits uz kuģa, kaut tas Vjetnamā ir tikai normāli un arī šis gana lielais kuģis bija tikai ar 5 istabām, tātad daudz vairāk tūristu arī nemaz uzņemt neplānoja.

- Izbrauciens ilga 2 dienas un vienu nakti, ar rāpšanos alā un kāpšanu klints smailē, kā arī kajaku izbraucieniem pa vidu. Laiks pagāja ātri un nevarēt teikt, ka apnika. Programmā bija iekļauta 3reizeja ēdināšana ar gana gardām jūras veltīm, kas esot pirktas turpat no vietējiem zvejniekiem. Ticamības moments šim apgalvojumam bija.

- Zinājām, ka dzērieni uz kuģa ir par papildus gana augstu samaksu, tāpēc bijām sagatavojušies. Tomēr atkal aukstais laiks mūs mudināja meklēt ko stiprāku par alu un vīnu, tāpēc nolēmām iepriecināt apkalpojošo personālu, pasūtot kādu labu viskiju! Tie laikam nebija tik gatavi, lai uzreiz apmierinātu mūsu vēlmes, kaut iztrūkums kuģa bārā ātri tika labots, piegādājot mums vajadzīgo no vietējiem vien zināmām noliktavām ( mazas laivas starp daudzajiem kuģiem kursē kā nelieli veikaliņi, piegādājot vajadzīgo, gan kuģa apkalpei, gan arī tūristiem) . Viskijs bija ok, laikam īstais un cenā nedaudz dārgāks kā mūsu lielveikalos.

- Gardēžu sadaļa- laikam izpaliks šoreiz, jo šī sadaļa tomēr ir gana „tūristificēta”, kaut pavārs uz kuģa bija ok un jūras veltis interesantas tūristu vēderiem pielāgotas. Izcelt tomēr vēlos īpaši ātro laba viskija piegādi nekurienes vidū uz kuģa un tas bija gards un ar ledu!

Phu Quoc Iceland- sala, kur saule, smiltis, jūra un akmeņi spīguļo perfektā harmonijā.

- Šī nelielā sala, ko Vjetnama gadu desmitus atpakaļ bija atkarojusi no Kambodžas, un kuras daļu vel joprojām sedz paliela armijas bāze, mums ieteica jau vairakkārt pieminētā tūrisma aģentūra. Un viņi noteikti nekļūdījās! Laikam jau arī Vjetnamas valdība ir nolēmusi nostiprināt visas savas tiesības uz šo dabas krāšņumiem apdāvināto salu, ieguldot būtiskus līdzekļus infrastruktūras sakārtošanā! Mēs ielidojām modernā un plašā lidostā, kas strādā tikai 20 dienas un apmetāmies viesnīcā, kura atvēra durvis saviem pirmajiem viesiem tikai 22 dienas pirms mūsu ierašanās, nokļūstot tur par pilnīgi jaunu plašu asfaltētu šoseju! Sala tiešām attīstās un drīz noteikti uzņems lielos Boingus ar daudz tūristiem!

- Atpūta Phu Quoc salā bija mūsu plānos kā galvenā rozīnīte un īstas sliņķu atpūtas izbaudīšanas vieta, kur palikām 6 naktis! Ļoti jau gribējām arī sasildīties saulē pēc mūsu aukstās ziemas un arī ne tik mīlīgā laika Vjetnamas ziemeļos! Laiks uz salas bija ideāls; vienmēr vairāk vai mazāk saulains un noteikti virs + 30, zinot, ka Latvijā bija vismaz noteikti zem – 20! Smilšainās pludmales un +25 grādus siltais ūdens.

- Slaistīšanās pludmalē mums izdevās tikai daļēji, jo sala piedāvāja pārāk daudz vilinošu lietu, ko apskatīt! It kā jau nekā īpaša- zvejnieku ciemati, ūdenskritumi, Duong Dong pilsēta ar saviem tirgiem un veikaliņiem, dabas takas, ciemi uz ūdens un īpaši krāšņas vēl tūristu neapgūtas pastkartīšu pludmales. Tomēr tas viss izskatījās un bija pat ļoti īpašs vismaz mums parastiem Eiropas tūristiem un laikam jau tieši šādas dabiskas, ikdienišķas un reizē arī krāšņas lietas ir tās, kas vilina ceļot uz Āziju! Iesaku salu izbaudīt, nomājot motorollerus, kur lepnākais maksā 10 USD diennaktī, bet var dabūt vienkāršāku arī par 6USD.

- Īpašas pieminēšanas vērta ir viesnīca, kurā apmetāmies. Ja citās vietās izvēlējāmies vairāk vai mazāk Eiropas izpratnē standarta viesnīcas, tad uz salas gribējām izbaudīt ko īpašu un palutināt sevi. Serviss bija tiešām ideāls un laikam jau atkal uz katru viesi bija vismaz viens darbinieks. Plašas istabas, labākās brokastis kādas jebkad ir bijušas, kur pat var cerēt iegūt apbrūninātu pīli un 6 veidu svaigas sulas, neiztrūkstošā kūciņas piegāde uz istabu pēcpusdienā un tā var turpināt ilgi.

- Gardēžu sadaļa. Sala ir tiešām jūras velšu baudītāju idille, kaut arī gaļas ēdienu izvēle bija gana plaša. Šeit noteikti var braukt gastronomiskā tūrisma cienītāji, lai par vismaz 50% zemāku cenu kā Eiropā, izbaudītu labas kvalitātes restorānu ēdienu un pat servisu. Salas politika, ka viesnīcas nepiedāvā „all inclusive”, tikai un vienīgi sekmē visas salas tūrisma industrijas un it īpaši ēstuvju attīstību, jo tūristi kustas ārpus viesnīcām un izvēlas labāko. Šeit palīdz Tripadvisor ar savām atsauksmēm! Īpaši vēlos izcelt sekojošās vietas:

- Itaca Resto Lounge- bijām pat divreiz! Restorānu vada spāņi un piedāvā spāņu un vietējo virtuves krustojumu. Ideāls serviss visaugstākā līmenī. Iesaku Tapas un steikus! Cenas gan padārgas, salīdzinot ar salas vidējo līmeni

- Mondo Restaurant- super vieta kur uzkost kādas Tapas pa dienu, ja ir tāda vēlme.

- Sokura- tā arī neizbaudījām, jo bija tālu no mūsu viesnīcas, bet ieguvām daudz labas atsauksmes, kā arī parunājām ar saimnieci, kas pārliecināja!

- Rory’s Bar- pārvalda austrāliešu pāris. Labākās Pina Coladas un brīnišķīgs saulriets. Kā arī „beer for free tomorrow” :)

- Night market- vieta, kas jāizbauda, jo ir tik īpaša! Plašs nakts tirgus ar noformējumu kā tirgum pienākas. Tirgo tikai un vienīgi svaigas zivis un varbūt kādam dumjam tūristam jau arī ko iemarinētu vai saceptu. Izvēle kā krāšņās Discovery filmās par zemūdens valstību par tiešām labām cenām! Nopērc dzīvu lopsteri vai milzu garneles un tās tavu acu priekša pagatavos tieši tev! Vīni gan te draņķīgi un šo vietu pa dienu labāk neskatīt, jo nakts gaismiņās tai ir sava burvība.

- Ocean Bar& Grill- pēc skata pagaidām vēl necila vieta, kur strādā salas labākais pavārs un kuru pārvalda salas viesmīlīgākā saimniece! Tāpēc jau laikam te bijām veselas 3 reizes!!! Ēdienkarte ir priekš tiem, kam nav izdomas! Ar pavāru droši var sarunāt, lai uz nākamo vakaru pagatavo kādu eksotisku milzīgu gliemezi, ko bijām nofotografējuši pa dienu zivju tirgū, vai arī vismaz desmit lielākās tīģergarneles bez piedevām! Paldies saimniecei Michelle par lielisko ielūgumu uz saulrieta vērošanu viņas vēl būvniecības stadijā esošajā villā un lieliskajiem šampaniešiem un vīniem, ko mēs varējām baudīt par draudzīgo cenu! Lielisks iemesls lai atgrieztos!

Ho Chi Ming City- dienvidu galvaspilsēta exSaigona ar vēstures un attīstības pieskaņu.

- Saplānojām savus avio ar virzienu mājup tā, lai pa ceļam vēl šo to apskatītu. Phu Quoc saulaino un viesmīlīgo salu izlēmām pamest pēc iespējas agrāk, lai jau ap 10:00 no rīta būtu Ho Chi Ming City lidostā, gatavi doties uz izslavētajiem kara „Chu Chi” tuneļiem un pēc tam arī paspētu izbaudīt pašu pilsētu līdz vēlam vakaram, kad atgriezāmies lidostā, lai ar nakts riesu dotos jau uz Shanghai Ķīnā. Mazliet nogurdinoši, toties daudz ko apskatījām un lidmašīnu izmantojām kā viesnīcu nakšņošanai.

- „Chu Chi” kara tuneļus devāmies apskatīt ar taksi, nolīgstot to pie lidostas par 50 USD, kas tiešām bija lēti. Jābrauc ir ap 70 km vienā virzienā un tas aizņem vismaz 2 stundas, slikto ceļu un briesmīgās satiksmes dēļ. Tomēr arī pats brauciens ir kā laba ekskursija, jo ļauj ieskatīties Dienvidu Vjetnamas ikdienas dzīvē. Nolīgstot taxi, stingri vienojieties par cenu un pie tā arī palieciet, jo ļoti iespējams, ka šoferītis centīsies cenu mainīt uz augšu, izdomājot dažāds ticamus un mazāk ticamus iemeslus.

- „Chu Chi” tuneļi ir atkal gana triviāls pasākums klasiskiem tūristiem, bet tomēr dod savu ieskatu vēsturē, protams, tikai un vienīgi no Vjetnamiešu skata punkta. Tomēr lai cik jocīgi nebūtu, šo muzeji vairumā apmeklē tūristu, pat studentu grupas, no ASV un Vjetnamiešiem nav nekāda naida vai aizvainojuma pret viņiem. Izmēģināt uz savas ādas šauros kara tuneļus vairāku metru dziļumā, kā arī apskatīt un pat par papildus samaksu pamēģināt iespaidīgo ieroču arsenālu bija saistoši un apmeklēt šo vietu noteikti ir tā vērts. Salaspils koncentrācijas nometņu apsaimniekotājiem Latvijā noteikti būtu ko pamācīties no Vjetnamiešiem, lai saprastu, kā no vēstures nepatīkamajiem mirkļiem radīt interesi tūristos un izglītot visus tā, lai nekas tāds neatkārtotos.

- Pēcpusdienā, atgriežoties no kara tuneļiem, izlēmām izbaudīt pilsētu, tās slaveno Ben Thanh tirgu, greznās valdības ēkas un parkus, kā arī promenādi, kur pulcējas skaisti izgaismotie kuģīši, kas gatavi vest tūristus uz dažādiem galamērķiem pa Mekongas Deltu vai vienkārši pavizināt pa upi romantiskā gaisotnē. Tirgus bija neliela vilšanās, pārpildīta ar pakaļdarinājumiem, toties ļoti žēl, ka nesanāca izbraukt par Mekongas deltu, kas pēc aprakstos secinātā, varētu būt atkal kas nepieredzēts un savādāks.

- Ho Chi Ming City jeb senāk saukta kā Saigona ir vieta kur atgriezties, lai izbaudītu pilsētas nakts dzīvi, kā arī sāktu ceļojumu caur Mekongs deltu uz Kambodžas piekrasti. Noteikti kaut kad vēlāk...

- Gardēžu sadaļa- šeit laikam bez lieliem atklājumiem, kaut nejauši ieklīdām kā izrādās gana augstu vērtētā Vjetnamas virtuves restorānā Nha Hang Ngon ir kā lieliska izstāde visiem vietējiem ēdieniem. Ēdienu var pasūtīt pēc ēdienkartes vai arī iet gar tādu kā garu „zviedru galdu” un izvēlēties ko vēders kāro! Interesanti un arī gardi!

Shanghai- modernā Ķīna pa ceļam mājup.

- Šajā pilsētā nesen jau bija būts darba vajadzību dēļ. Iepatikās un nolēmām dienu pavadīt šeit atkal, lai izbaudītu The Bund rajonu, it īpaši piekrasti ar visu nākotnes pastkartītes skatu cienīgu panorāmu. Atradām laiku, lai beidzot uzbrauktu pasaules nesen vēl augstākās ēkas statusā esošajā „Shanghai Worl Financial Center”- noteikti iesaku un ir to apmēram 15ls vērts! Reāls 22. gadsimts J Vēl lielais paldies Howard Johnson viesnīcai, kas ļāva mums „iečekoties” istabās jau 10 no rīta! Pēc iepriekšējās garās dienas Ho Chi Ming City un nakts lidojuma tas tiešām bija tā vērts.

- Iesaku no lidostas uz centru doties ar „Shanghai Meglev” jeb ātrgaitas vilcienu, kas dažreiz sasniedz pat 400km/h! Diemžēl šis vilciens apstājas nekurienes vidienē un izmaksā tik pat cik brauciens ar taksi, bet nu ne jau tik bieži sanāk pavizināties ar tādu ātrumu.

- Paspējām pabūt arī Shanghai Ocean Aquarium. Noteikti tā vērts, jo esot viens no pasaulē lielākajiem un diez vai Eiropa ir kas līdzīgs apskatāms. Haizivis un milzu rajas reti kad virs galvām mums var peldēt, bet te tā bija realitāte un ne vienā vietā vien! Izskatījās, ka visa zemūdens pasaule ir savākta vienuviet!

- Vēl uzmanieties, ja jums jānokļūst no viesnīcas uz lidostu agrā rītā ar taksi! Mūsējais reāli bija laikam visu nakti pie viesnīcas vaktējis „izdevīgo klientu” un pirms tam vēl 3 dienas bez gulēšanas strādājis! Viņš pamanījās pa ceļam uz autobāņa ar 5 joslām aizmigt!!! Visa šī ceļojuma laikā šis brauciens ar Ķīnieša taksi agrā rīta stundā pa plašu ceļu bija noteikti pats ekstrēmākais! Turēju taksista stūri, pāris reizes pamodināju, atļāvu viņam pīpēt un turēt visus logus vaļā, kaut ārā bija pavēss! Tas tāpat nelīdzēja, bet nu kaut kā ar daudzām avārijas situācijām līdz lidostai tikām!!!

- Gardēžu sadaļa: Mūsu īpašais atklājums bija Pekinas pīle Šanhajā!!! Jā, sen gribēju nobaudīt un atradām ideālu vietu, kur tiek gatavota īstā Pekinas pīle pēc senās Imperatora receptes ar medus saldo un kraukšķīgo ādu, kas tiek pasniegta atbilstošā veidā, pavāram sadalot pīli pie mūsu galdiņa! Viena pīle uz diviem bija pa spēkam! Iesaku „Old Beijing, The Bund Branch” Xing Teng Building, South Henan Road- būs katra iztērētā Yuona vērta J

Tas arī viss par šo ceļojumu, kas kopumā noteikti bija izdevies un radīja daudz jo daudz mirkļu un piedzīvojumu, ko atcerēties vēl ilgi!

Kaspars Cimermanis