Seno latviešu Lieldienu tradīcijas
Lieldienas ir laiks, kad latvieša klētij ir jābūt iztukšotai, un laiks, kad sākas pavasara darbi. Ar Lieldienām saistās arī laika pareģošana. Ja Pirmajās Lieldienās līst, tad govis dos daudz piena un katru svētdienu līdz Vasarassvētkiem būs lietains laiks. Ja vardes Lieldienās iet pāri ceļam, būs gaidāma lietaina vasara. Lieldienās pastāv neskaitāmas tradīcijas, kuras tiek piekoptas jau kopš seniem laikiem. Dažas no tām tiek ievērotas arī mūsdienās.
Lieldienu rītā ir agri jāceļās. Tas garantēs možumu un laimi visu gadu.
Kurš pirms saules lēkta paspēs nomazgāties skaidrā avota ūdenī, tas visu gadu būs mundrs un jautrs. Mazgāšanās tekošā ūdenī, kas tek pret sauli, ir sens un maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu.
Neatņemama Lieldienu tradīcija ir pēršanās ar pūpoliem vai izplaucētiem bērza zariem, sakot "apaļš kā pūpols, lunkans kā žagars" vai "veselība iekšā, slimība ārā". Agrākos laikos saimnieks Lieldienu rītā devās ar pūpoliem nopērt arī zirgus, bet saimniece - uz laidaru pie govīm un citiem kustoņiem, lai tie vasarā nebizotu.
Lieldienās olas vārot nedrīkst pūst uguni, jo tad olas plīsīs.
Olu krāsošanā dominē dabiskie materiāli - sīpolu mizas, vilnas dzijas dzīpari, bērzu lapas, alkšņu pumpuri, kumelītes. Jo vairāk olu saimniecei, jo vairāk nākamajā gadā vairojās lopi.
Arī olu ēšanai šajā dienā piemīt sava zināšana: apēdot nepāra olu skaitu, cilvēku varēja piemeklēt kāda nelaime. Kas olas ēd bez sāls, tas melos visu gadu. Nemiers un nesaticība valda tajās mājās, kur olu čaumalas nesargā un samin. Ja Lieldienās zog olas, tad zaglis paliek tikpat pliks kā ola. Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas.
Atsevišķi arī saimniecībā tika piekoptas dažas tradīcijas.
Lai vistas labi olas dētu, tad tās Lieldienas rītā jāsabarojot ar sakapātām pupiņām un sakapātiem kartupeļiem un lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksīm, tad vārnas cāļus neēdīs.
Lieldienās ar olām jāiet sisties, kam stiprāka ola, tas ilgāk dzīvos. Pirmajās Lieldienās sitas ar olas tievo galu, Otrajās Lieldienās - ar olas resno galu.
Lieldienās vajag kārtīgi izšūpoties, tad vasarā dunduri, odi un čūskas nekož, būs brangas aitas un gari lini. Šūpuļu kārēji un šūpotāji bija puiši, bet meitas par šūpošanu maksāja vai nu ar olām, vai ar cimdu pāri. Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai ko tamlīdzīgu. Agrāk šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem nebūšot olu un vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties.
Mainīšanās ar olām un to dāvināšana Lieldienās ir jāveic ar visdziļāko jēgu - tas kalpo labvēlības un simpātiju radīšanai.
Senie latvieši Lieldienām posās un gatavojās īpaši rūpīgi. Folkloras materiālos ir fiksēts, ka Alsungā saimnieki esot cūku vilkuši atmuguriski uz dīķi mazgāt, lai visu gadu mājās būtu tīrība un zirnekļi neaustu tīmekļus. Cilvēki Lieldienu rītā vilka mugurā tīras un jaunas drēbes.
Lejaskurzemē sastopama īpatnēja Lieldienu tradīcija - putnu dzīšanu. Simboliskā putnu dzīšana notikusi tādēļ, lai putni neknābātu sējumu sēklas.
Latgalē mazliet atšķiras Lieldienu tradīcijas; tās vairāk balstās uz baznīcas tradīcijām. Lieldienu rītā visi steidzas uz baznīcu, mājās paliek tikai bērni, veci un slimi cilvēki. Brokastis neviens nedrīkst ēst, kamēr saimnieks no baznīcas nepārved "svētību" (olas, gaļu, sāli, sviestu un maizi). Šīs Lieldienu brokastis Latgalē sauc par atgavēšanos. Baznīcēni sacentās savā starpā: kurš pirmais pārbrauca no baznīcas, tas visu gadu būs pirmais darbā un turībā.
[+] [-]