Kā strādā Labdaris.lv? Neredzīga zēna mammas stāsts
Dažas dienas pēc tam, kad Latvijas Televīzijas raidījumā De Facto bija skatāms sižets, kurā apšaubīja labdarības fonda Labdaris.lv darbu, ar fonda pārstāvjiem sazinājās neredzīga zēna Valtera Kristapsona māmiņa Gerda Kristapsone. Arī viņa vēlējās izteikt savu viedokli par sadarbību ar fondu. Līdz šim viņa to pauda tikai interneta komentāros.
Tikšanā dienā Valtera ārstēšanai pietrūka vēl 2600 eiro, bet nedēļu vēlāk ziedojumu vākšanu pabeidza. Tas nozīmē, ka Valteram ir sarūpēta visskaistākā Ziemassvētku dāvana pasaulē – iespēja atgūt redzi . Viss gan varēja izvērsties pavisam citādi…
DV: Jūs pati sazinājāties ar Labdaris.lv pārstāvjiem, lai sniegtu savu skatījumu uz notiekošo saistībā ar informāciju, kas izskanējusi par fondu Labdaris.lv. Kā jūs vērtējat esošo situāciju?
GK: Nu, es labāk pastāstīšu, kā es vispār nonācu līdz šejienei. Tā būtu pareizāk.
Kad uzzinājām, ka Valterītim ir jādodas uz Krieviju uz operācijām, vērsāmies pie cita fonda. Viņi mums bija palīdzējuši iepriekš. Tur saņēmām atteikumu, jo politiskās situācijas dēļ šīs fonds nesadarbojas ar medicīnas iestādēm Krievijā. Vienu reizi aizbraucu par saviem līdzekļiem, bet vairāk nevarēju atļauties. Sāku meklēt citas iespējas. Neatceros, ar ko tieši sazinājos, bet man ieteica doties uz organizāciju Labdaris.lv. Mani nointervēja, visu izskaidroja, uzsāka ziedojumu vākšanu. Oktobrī sazvanīja ārstu, bijām uz konsultāciju. Sākumā nezinājām, cik tieši izmaksās ceļš, bet visus iztērētos līdzekļus man atmaksāja atpakaļ.
DV: Vai ir bijušas kaut kādas problēmas, sadarbojoties ar fondu?
GK: Nē, vispār nav bijušas. Arī iepriekš ar citiem fondiem nav bijuši nekādi kreņķi. Atskaites tāpat ir jāsniedz par visu un tā ir saprotama lieta. Labdaris.lv ļoti labi ir tas, ka man apmaksā ne tikai operācijas, bet arī zāļu kursu pēc tām. Tas nav mazsvarīgi. Latos tās zāles maksāja 120 eiro. Neviens nezina, kas kurā brīdī var notikt. Man ir prieks, ka tiešām ir vieta, kur var vērsties. Neviens vecāks, kas audzina bērniņu ar invaliditāti, nedzīvo labi. Viņi nav miljonāri.
Man ļoti patika tā attieksme, kad vērsāmies Labdaris.lv. Viss tā viegli bija. Man pat ieteica, kādu vēl palīdzību varētu saņemt, piedāvāja lietas, kurām man bija kauns prasīt. Kaut vai tām pašām zālēm. Ļoti nāca pretī. Tas DV: Valtera redzes atgūšana ir komplekss darbs, kurā var ietilpt daudzas lietas.
DV: Valters arī piedalījās video, kura mērķis bija Ziemassvētku laikā savākt līdzekļus konkrētu cilvēku ārstēšanai. Kā jūs vērtējat dēla piedalīšanos video?
Man liekas, ka Valters bija visur redzams, es biju pārsteigta par to. Man ļoti patika, ka viņš ir atpazīstams. Valters to ir pelnījis. Es aizdomājos arī par to, kā būtu, ja tāda Labdaris.lv nebūtu. Mums ir tik mazs solītis palicis, lai sasniegtu mērķi, kas jau vienubrīd likās neaizsniedzams. Labi, kas es ņemos un ķēpājos un nokļūstu parādos. Pirmo reizi, kad braucām uz klīniku nokļuvu parādos. Es aizvakar skatījos, ka Valteram tik maz atlicis. No tiem astoņiem tūkstošiem divi tūkstoši laikam. Pirmajā dienā, kad ielika informāciju, bija 650 eiro savākti, es atceros. Ir tāds gandarījums būt tuvāk mērķim. Atbalsts ir svarīgs. Citādāk tu paliec viens pats bez naudas. Mazums kas gadās – vecāki jau ir gatavi visam.
Es gribētu parunāt par to, kāpēc šādi fondi vispār rodas. Tāpēc, ka tos vajag. Valteram ir nepieciešama stunda un 40 minūtes, lai nokļūtu līdz skolai, bet valsts asistenta pakalpojumu apmaksā tikai vienai stundai. Tāpat ir ar citām lietām. Tāpēc ir fondi, kas palīdz.
DV: Gribēju pavaicāt par to sižetu, kāpēc sazinājāties ar fondu. Jūs skatījāties raidījumu De Facto 6. decembrī?
Nē, man pateica, es neskatījos sižetu. Sižets arī bija, ja? Es tikai komentārus, kas bija interneta portālos, lasīju. Tur bija anonīms cilvēks, kas tur stāstīja, ja? Kā es tagad pateikšu Valterītim: “bērniņ, man neizdevās tev operāciju uztaisīt, jo kāds kaut ko anonīmi pateica”? Pirmkārt, kur ir pierādījumi teiktajam? Atskaites taču visas ir iesniegtas. Viens negatīvs komentārs, kas visu sabojā. Es varētu salīdzināt ar vienu zināmu personu, kas nepārtraukti staigā no vienas iestādes uz otru, lai sūdzētos, visu dienu tur sēž, jo kaut kas nepatīk. Tā taču ir slimība, saprotiet? Ir cilvēki, kas māk atrast negatīvo jebkur.
Es nesaprotu, kāpēc nav apskatīta otra puse, tas, cik daudz laba izdarīts? Kāpēc neintervēja tos, kam ir izdarīts labi? Tāpēc, ka ziņas vienmēr ir interesantākas, ja kaut kur ir katastrofa notikusi.
DV: Un jums, kā cilvēkam, kas saņem palīdzību, nav nekādu pretenziju pret fondu? Vai piekrītat, ka Labdaris.lv izturas neētiski pret cilvēkiem, kam nepieciešama palīdzība?
Protams, līgumam ir jābūt līdzsvarā. Es mājās pēc šī komentāra izlasīšanas pārlasīju līgumu. Abām pusēm ir pienākumi, atbildība un saistības. Tas viss ir līdzsvarā. Šis līgums ir saistošs abām pusēm un, manuprāt, tas ir ļoti pareizs. Es nevarētu teikt to pašu par līgumu ar savu mājas saimnieku. Nevar taču būt tikai ņēmējs, ir jādot kaut kas atpakaļ! Fonds man materiāli palīdz un es varu vismaz labas domas raidīt. (iesmejas).
DV: Vai jūs pasekojāt līdzi tam, kā mainījās ziedojumu apjoms Valteram pēc sižeta nonākšanas ēterā?
GK: Nē, bet noteikti ir sliktāk. Tas vienkārši ir slikti. Mēs jau varam priecāties. Mums ir ļoti maz palicis, bet citiem? Viņiem vienkārši tagad ir liegta iespēja saņemt palīdzību. Ja jau viņiem nevajadzētu, viņi nenāku, nevērstos fondā. Tas bija šausmīgi neglīti no kāda cilvēka. Es ceru, ka viņš sapratīs, ko ir izdarījis, un viss būs labi. Iespējams, viņš nesaprot, kas notiek un ka kaut kāda untuma dēļ ir sabojājis dzīvi ļoti daudziem cilvēkiem. Šie cilvēki, kam vajag palīdzību, jau nav vieni. Valters arī nav viens. Es dzīvoju ar viņu, ir vecmāmiņas, kas domā par mums un raud, ja kaut kas nav tā. Un vēl jau ir tie, kas gribēja lūgt palīdzību, bet tagad to nedarīs, lai arī reāli ir iespēja palīdzēt. Viņi paliks dzīvot savā nelaimē.
