Vadima mamma lūdz palīdzību dot dēlam vēl vienu iespēju
Man vairs nav spēka klusēt! Es varu pazaudēt visvērtīgāko, kas manā dzīvē ir. Vienīgo dēlu… Mani sauc Tatjana, bet dēlu Vadims, kuram šobrīd ir 11 gadi. Viņš ir mans jaungada brīnums, jo piedzima 2003. gada 3. janvārī un bija pilnīgi vesels puisītis. Pieaugot kļuva par jautru un labsirdīgu zēnu, viss šajā pasaulē viņam likās tik aizraujošs un interesants, viņš gaidīja brīdi, kad pieugs un spēs realizēt visus savus sapņus. Tā nu ir sanācis, ka esam tikai divi vien, bet tas mūs nekad nesarūgtināja, jo ticējām, ka viss būs labi.
Tāpat kā visi bērni viņš gāja dārziņā, spēlēja futbolu. Sāka iet skolā, normāli attīstījās un ļoti centās labi mācīties. Viņš ir ļoti atsaucīgs un aktīvi piedalījās skolas dzīvē. Nekad nepagāja garām, ja redzēja, ka kāds apbižoja meitenes, jo ir ļoti labsirdīgs. Vienmēr biju lepna par savu dēlu!
2013. gada maijā būsu dzīve sabruka. Nelaime notika, kad Vadims mācījās trešajā klasē. Fizkultūras nodarbībā viņš guva traumu un ilgu laiku man par to neko neteica. Viņš vispār nekad nežēlojās un ir ļoti pacietīgs. Tomēr no tās dienas viņam sākās regulāras galvas sāpes un kustību koordinācijas problēmas, tādēļ griezāmies pie ģimenes ārsta un te sākas mūsu neskaitāmās vizītes pie dažnedažādākajiem speciālistiem, bet veselība kļuva arvien sliktāka.
Vizītes laikā pie neiropatologa mēs aizbraucām ar ātro palīdzību uz slimnīcu, bet nākamās dienas rītā Vadimam tika veikta operācija. To visu atceros kā miglā, nekādi nevarēju aptvert, ka trauma fizkultūras stundas laikā var atstāt tik graujošas sekas.
Pēc operācijas ārsts, pilnīgi mierīgi, it kā tas būtu banāls, ikdienišķs notikums, man pavēstīja diagnozi… Galvas smadzeņu stumbra audzējs. Tajā brīdī visa mana pasaule vienkārši sašķīda mazos gabaliņos. Kā tas var būt? Bet ārsti jau dokumentāli uzstādīja diagnozi par audzēju. Un tad sākās īsts šausmu karuselis, citādi to nosaukt nevaru. No 2013. gada maija mēs prakstiski dzīvojam slimnīcā.
Esam pārcietuši 2 staru terapijas un ķīmijas terapijas kursus. Esam palikuši pavisam vieni, jo dēla draugi kaut kur pazuda, tomēr degunu nenokārām, jo ticējām, ka tiksim ar visu galā.
Bet medicīnas darbinieki netic cerībām, tikai analīžu rādījumiem. Ja tie nav pietiekami labi, tad nemaz nav vērts pūlēties un cilvēku var norakstīt, tā notika arī ar mums. It kā mans zēns būtu novecojusi manta, kuru var norakstīt, nevis vēl pavisam maza vīrieša dzīve.
Dotajā brīdī ārsti man saka, ka ir darījuši visu, kas bija viņu spēkos un sūta mūs mājās.
Tā arī saka: “Zēnam labāk nomirt mājās, nevis slimnīcā.” Bet es saku, ka nespēšu tam sniegt pirmo palīdzību un lūdzu neatteikties no viņa, bet ārsti ledainā tonī paziņo, ka tas tik un tā notiks.
Tomēr es atsakos tam ticēt un esmu nolēmusi cīnīties līdz pēdējam, esmu pārliecināta, ka mums vēl ir iespēja!
Neslēpju, ka bērnu audzinu viena pati. Visu šo laiku es raujos starp darbu, slimnīcu un mājām, bet pat uz mirkli neesmu pieļāvusi domu, ka esam zaudējuši. ES TICU, KA MUMS VISS IZDOSIES!
Laiks skrien nepielūdzami ātri un tas ir mūsu galvenais ienaidnieks šobrīt. Situācija ir ļoti sarežģīta. Mēs vērsāmies dažās Vācijas klīnikās, kuras atsaucās un ir gatavas mūs pieņemt, lai pamēģinātu, viņi dod mums iespēju! Šodien tiek sagatavots disks ar magnētiskās rezonanses rezultātiem, kurš tiks nosūtīts uz klīnikām. Un, ja visa būs pietiekoši, tad mūs varēs pieņemt nekavējoties.
Mums nav laika gaidīt! Tādēļ vēršamies pie cilvēkiem- lūdzu palīdziet manam dēlam! Palīdziet savākt līdzekļus! Es nekad neesmu neko lūgusi, bet nevaru viņu zaudēt! Viņš ir pelnījis dzīvot! Ziniet....viņam parādījās tik daudz spēka, kad pateicu, ka mēs mēģināsim doties uz citu valsti un mēģināsim ārstēties tur!
Lūdzu dodiet mums iespēju! Rakstu ar lielām sāpēm un pārdzīvojumiem. Es cīnīšos līdz galam, ticu un nepadošos neskatoties uz to, ko saka ārsti! Es gribu, lai mans bērns dzīvotu! Šobrīd ir pirmssvētku laiks, cerību laiks. Laiks, kad visi ievēlas vēlēšanos. Mūsu vislielākā vēlēšanās ir viena- noticiet un dodiet dēlam iespēju dzīvot!
Lūdzu visus palīdzēt manam dēlam! Mēs ļoti gribam DZĪVOT!
Precīzu summu ārsti pagaidām nosaukt nevar, bet aptuveni tie ir 30 000 EUR.
Ja kādam ir kādi jautājumi, variet zvanīt man uz telefonu + 371 26089623, Email : tatjanavigule@inbox.lv
Es zinu un ticu, ka ir labi cilvēki uz pasaules, un ka tie mums palīdzēt..
Lūdzu no mātes sirds, palīdziet un nepaejiet garām, palīdziet izglābt manu Vadimu!
Konta numurs ir atvērts uz vectēva vārda (jo es saņemu sociālo pabalstu):
Olegs Vigulis
per.kods 190658-10128
Bank: Swedbank
LV19HABA0551018759669
BIC/S.W.I.F.T kods HABA LV22
