Ko darīt, ja tu jūties izmisis
Darbā bija šokējoša diena, sajutos pazemota, tāpēc ka priekšnieks nebrīdinot mani atlaida no darba. Ko lai es tagad daru? Jūtos izmisusi un sagrauta, jo man ir jāmaksā par dzīvokli un arī par studijām universitātē. Viens mirklis ir pārvērtis manu dzīvi pilnīgā haosā. Kas var man palīdzēt? Pie kā lai es vēršos? Man nav neviena, kam es varētu lūgt palīdzību...
Pēc darba es nolēmu uz mājām iet ar kājām, nevis braukt ar autobusu. Pēc kāda laika es jau sēdēju šūpolēs. Šajās šūpolēs es uzkavējos vienmēr, kad jūtos norūpējusies par kaut ko savā dzīvē, šeit es vienmēr esmu varējusi netraucēti sakopot savas domas. Es lūkojos uz jūru, kura bija rāma un sastingusi. Arī mana sirds bija sastingusi no aukstuma, kas mani apņēma. Es biju viena pati. Līdz šim jūras plašums un tuvums mani vienmēr nomierināja, taču ne šoreiz...
Mani nekad nebija pārņēmusi tik liela tukšuma sajūta, tai pat brīdī sirds mutuļoja kā jūra vētras laikā. Mani pārņēma skumjas un izmisums par nākotni. Asaras ritēja pār vaigiem, un es tās nespēju apturēt. Es skatījos uz rāmo jūru un vēlējos, kaut arī pati varētu būt tikpat mierīga. Jūras ierastais apmeklējums man nesagādāja prieku, kā citas reizes. Es sapratu, ka kaut kas jādara, ka nevaru tā vienkārši sēdēt, tāpēc gāju, kur acis rāda, nesekojot līdzi ceļam un apkārtnei. Domas pa galvu skraida šurpu turpu... Attapos no spēcīgas mašīnas signalizēšanas. Izrādās - biju pārgājusi ielu pie sarkanās gaismas. Šausmas! Mani gandrīz sabrauca! Bet arī mašīnas skaļā signalizēšana neaizdzen manu izmisuma un apjukuma sajūtu.
Pēc laika esmu jau nonākusi pie savas mājas. Ir vēls vakars, pulkstenis jau rāda vienpadsmito stundu, aiz loga līst lietus lielām lāsēm. Izrādās ārā lija lietus, bet arī to es neesmu pamanījusi. Kas ar mani notiek? Es dzirdu, kā lietus sitas gar loga rūti, palodze grab kā tukša skārda bundža. Sēžu viena istabā, kura šķiet tik vēsa un drūma. Nav neviena, ar ko parunāties. Ilgojos piezvanīt draudzenei, kas mani vienmēr ir atbalstījusi un mierinājusi, bet ir jau vēls, un viņa droši vien guļ. Es nespēju aizmigt šajās četrās sienās, vēl vairāk traucē tā spēcīgā šalkoņa aiz loga rūtīm un domas par nākotni. Uzlieku vārīties tējai ūdeni un paņemu no plaukta savu iemīļoto grāmatu, ko varētu palasīt. Uztaisu tēju, ietinos segā un lasu, pa brīdim malkojot tēju, bet domas ir kur citur, nepavisam pie paņemtās grāmatas. Nespēju tā vairs nosēdēt... Ilgi domāju, kam lai zvanu, jo vēlos ar kādu parunāt par to, kas notika, jo tas spētu mani nomierināt. Paceļu telefona klausuli un tomēr zvanu savai draudzenei, ilgi zvanu, bet klausuli neviens neceļ. Jūtos dusmīga un reizē pamesta, jo viņa neatbild. Šķirstu savu plānotāju un domāju, kā lai aizmiegu, jo domas haotiski maisās pa galvu. Atšķiru lapas ar dažādiem izziņu tālruņu numuriem, pārlasu tos un apstājos pie viena - Krīzes telefons 67222922.
Ilgi domāju, vai ir vērts zvanīt. Tad tomēr lēni paceļu telefona klausuli, uzgriežu numuru un gaidu, kad kāds pacels. Atbild sieviete ar mierīgu un patīkamu balsi. Īsti nezinu, kā lai savu sarunu sāku, jo zvanu pirmo reizi. Esmu nobijusies, nezinu, vai mani sapratīs un nenosodīs, un ir jau grūti atklāt svešam cilvēkam savu problēmu. Bet saruna paliek arvien saturiskāka un jēgpilnāka. Telefona konsultante mani saprot un reizēm pasaka to, ko pati baidos skaļi pateikt. Runājot laiks paiet ātri. Paskatos pulkstenī, un ieraugu, ka tas rāda jau otro nakts stundu. Saprotu, ka laiks beigt šo sarunu. Pasakos konsultantei, ka mani uzklausīja, nomierināja, un nolieku klausuli. Apguļos un miegs pats nāk. Jūtos saprasta un atvieglota, jo esmu izrunājusies. Ar šīm domām arī aizmiegu.
No rīta pieceļos un jūtos spēcīgāka un enerģiskāka. Ir idejas, kā atrast sev jaunu darbu. Saprotu, ka reizēm var pastāstīt par savām problēmām arī cilvēkiem, kuri mani nepazīst un nenosoda par to, kā jūtos. Man nebija, ar ko padalīties savās bēdās un vientulībā, bet tomēr atradās cilvēks, kas mani uzklausīja un saprata. Dažreiz ir nepieciešams parunāties ar cilvēku, kas uz tavu bēdu var paskatīties no malas un palīdzēt sakārtot visu „pa plauktiņiem”.
Ne vienmēr grūtos brīžos Tev tuvs un dārgs cilvēks var sniegt morālu atbalstu. Un arī tad, kad zūd cerība tikt uzklausītam, nevajag padoties skumjām. Ir vēl viena vieta, kur Tu vari saņemt atbalstu grūtā brīdī. Zvani uz Krīzes telefonu.
Ja jūties vientuļš, pamests, atraidīts, bezpalīdzīgs, pazemots, apjucis, izmisis, dusmīgs, noguris, nobijies, skumjš, nesaprasts, satraucies, nodots, tad atceries, ka Tu neesi viens šajā plašajā pasaulē, Tu vari zvanīt uz Krīzes telefonu, jebkurā diennakts laikā. Tev tiks sniegta tūlītēja konsultācija, Tevi uzklausīs, atbalstīs, pieņems, nenosodīs, nodrošinās anonimitāti un sniegs informāciju par palīdzības saņemšanas iespējām.
Atceries - krīzes telefons 67222922 - jebkurā diennakts laikā!
skalbes.lv
