Kā izvilkt sevi laukā no bedres

Tieši par šo ir grāmata „Izabellas ceļš uz paradīzi“ – par atsperšanos no dzīves zemākā punkta un paskatīšanos uz sevi un savu situāciju no citām perspektīvām. Autore izmēģina četrus tradicionālus veidus savas dzīves uzlabošanā – ķīniešu fen šui telpas iekārtojuma maiņu, populāra amerikāņu pašapziņas celšanas trenera vadītus kursus, klusuma retrītu un visbeidzot šamanisko dziedniecības metodi, - un apraksta savu pieredzi, dokumentāli, tieši, neviltoti, ar klātbūtnes efektu, jo autore pieraksta savas izjūtas tieši pieredzes gūšanas brīdī. Smejies un mācies.

Vispirms pateicos par iespēju tulkot jūsu grāmatu („Izabellas ceļš uz paradīzi“) – ja tā nebūtu uzrakstīta, izdevēji nepiedāvātu to tulkot, un pagājušajā vasarā es nebūtu piedzīvojusi tik jautrus brīžus, to lasot. Savās grāmatās jūs ļoti atklāti stāstāt par savu privāto dzīvi. Daudzi latvieši pat neliek patiesu informāciju par sevi sociālajos portālos, tādos kā feisbuks, nekad nepublisko privātas bildes, neatklāj privātus faktus, pat atklāti nepauž savu viedokli. Slēpjas. Vai spējat saprast šādu slepenību?

Nē. Es šādu slepenību nesaprotu. Tāpat arī Lielbritānijā ir cilvēki, kas jūtas līdzīgi, un latvieši ar to neatšķiras. Ja es tā domātu, tad nevarētu rakstīt dokumentālo literatūru, kurā es stāstu visu par savu dzīvi. Ar mani ir gluži pretēji. Ja kādreiz esmu jutusi vēlmi kaut ko nepastāstīt, tad tikai tāpēc, ka nodomāju: vai lasītājam to patiešām vajag zināt? Un tad es zinu, ka esmu nonākusi tieši tajā brīdī, kad vajag turpināt rakstīt un būt cik vien iespējams atklātai. Kad pilnīgi godīgi aprakstu savu dzīvi un esmu absolūti neaizsargāta, tad esmu lasītājam visnoderīgākā, jo tad viņš zina, ka nav vienīgais, kas piedzīvojis ko līdzīgu. Arī feisbuks un sociālie mediji apgrūtina dzīvi tiem, kas kaut kādā veidā melo. Piemēram, cilvēkam ir slepena dēka, viņš nekad nevar zināt, kad varētu tikt nofotografēts, un, manuprāt, šis ir viens no feisbuka ieguvumiem. Man personīgi nav nekā slēpjama, un man patīk sociālie mediji, un es ar prieku tajos esmu, jo tie man ļauj sazināties ar draugiem un lasītājiem visā pasaulē. Mani varat atrast šeit.

Un tad es domāju – vai tas ir spēks vai vājums, ka cilvēks neslēpjas un visi par viņu zina visu. Spēks – jo pirmām kārtām ir jābūt spēcīgam, lai apzinātos savas robežas, savu Es, un tad uzliktu sevi kā uz skatuves vai iesaistītos realitātes šovā. Pasaulē visi zina (viņiem ir šāda iespēja) par to, kā iekārtota tava māja, par taviem vīriešiem, par raizēm un pārdomām. Vājums – varbūt to varētu skaidrot kā neprasmi nosargāt savas privātās dzīves robežas (es tikai spriedelēju), uzcelt savu „personības pili” (metaforiski). Ko jūs par to domājat? Vai jūtaties stipra vai vāja?

Hmm, tas ir interesanti. Es katrā ziņā nedomāju, ka godīga savas dzīves aprakstīšana mani padarītu stiprāku par jebkuru citu cilvēku. Nedomāju arī, ka es sevi kaut kādā veidā definēju. Nedomāju arī, ka šāda veida rakstīšana mani uzliek uz skatuves kā realitātes šovā. Es vienkārši rakstu par savu pieredzi. Es rakstu saviem lasītājiem tā, it kā rakstītu labākajam draugam, un tad publicēju to. Šaubos, ka tas mani padara stipru. Kas attiecas uz vājuma pazīmēm vai nespēju noturēt atbilstošas robežas... jā, tad jau drīzāk šis attiecas uz mani. Bet, kad es rakstu, es pilnībā apzinos: lai gan šīs grāmatas, šķiet, ir pilnībā par mani, tās tomēr arī nav par mani. Tās ir par ikvienu sievieti, un tās ir domātas ikvienai sievietei. Tāpēc es rakstu tikai par to, ko uzskatu par būtisku, un, kad rakstu, es vienmēr arī ieklausos lasītāja reakcijā. Es par to domāju drīzāk kā par sarunu, un es apzinos, kas lasītāju interesēs un kas ne. Citādi es būtu kļuvusi par vienu no tiem, kuri neko neapzinās un vienkārši bezgalīgi runā paši par sevi. Lai Dievs pasargā! Esmu lasījusi šādus romānus, kur rakstnieks vienkārši aizraujas ar to, ko uzskata par skaistu rakstāmgabalu, un pilnībā aizmirst, ka kāds viņos klausās. Šķiet, ka viņi ir aizmirsuši lasītāju. Es cenšos katrā rindiņā paust svarīgo vai noderīgo, vai uzjautrināt lasītāju, tāpēc šajā ziņā nedomāju, ka grāmata būtu par mani. Es neesmu svarīga. Es tikai kļūstu noderīga, kad varu dalīties pieredzē, kas ir būtiska tā cilvēka dzīvē, kurš lasa.

Vai ir kas tāds, ko jūs nekad nevienam nestāstītu?

Man personīgi – nē. Ir radušies sarežģījumi ar grāmatu, ko patlaban rakstu, jo tā ir par seksualitāti. Ļoti daudz ko gribētu apspriest ar lasītāju, daudz ko gribētu atklāt, bet, tā kā man ir attiecības, un ir iesaistīts vēl kāds cilvēks, pat tad, ja viņš parādītos anonīmi, man tomēr ir jārespektē viņa privātums. Šis fakts ļoti apgrūtina iespēju pilnīgi atklāti rakstīt par savu seksuālo pieredzi. Tomēr esmu ļoti centusies. Esmu dokumentālā rakstniece, un, ja manis rakstītajam ir kāda vērtība, tad tas ir tāpēc, ka rakstu absolūtu patiesību. Manā grāmatā „Vīrieši!”, kurā es cenšos noskaidrot, kāpēc mēs visi zinām tik daudz brīnišķīgu sieviešu, bet nevienu vīrieti, ar kuru viņas iepazīstināt. (Šī grāmata diemžēl nav tulkota latviski, taču ir pieejama, ja jautāsiet manam izdevējam.), es atklāju dažas patiesības, kuras būtu vieglāk un patīkamāk neatklāt lasītājam. Taču es negrasos darīt to, ko izdarīja Elizabete Gilberta grāmatā „Ēd, lūdzies, mīli” un nesagudrošu laimīgas pasakas beigas, kurās staigāju pa pludmali ar savu „dvēseles radinieku”. Reālajā dzīvē tā nenotiek, un es gribu rakstīt par reālo dzīvi, lai cik grūti tas būtu.

Ja es gribētu kļūt par rakstnieci, bet pagaidām vēl nebūtu uzrakstījusi nevienu grāmatu, ko jūs man ieteiktu? Ar ko sākt? Uz ko gatavoties – vai rakstīt grāmatas ir grūti vai viegli?

Rakstīt grāmatas ir absurds, jo par to tik maz maksā, ka, šķiet, vairāk var nopelnīt, slaukot ielas vai piestrādājot vietējā veikalā. Vienīgais iemesls rakstīt ir pats rakstīšanas prieks. Dari to, ja tev tas patīk un ir šāda vajadzība. Taču neceri, ka kļūsi bagāta. Tas ir arī diezgan vientuļi. Ja tev nepatīk garas stundas un dienas pavadīt pilnīgā vienatnē, tad šis darbs nav domāts tev. Ar ko sākt rakstīt – jā, un kas tev ir ko teikt? Kas ir tavas kaislības? Es savās mājās nedēļas nogalēs vadu kursus, uz kuriem var ierasties jebkurš (tikai atrakstiet man feisbukā), un sestdienas vakarā es lūdzu cilvēkiem desmit minūtes runāt par jebkuru tēmu, ar ko viņi ir aizrāvušies. Par ko tu runātu? Kas tev ir ko sacīt?

Man šķiet, ka agrāk visi interesantie stāsti tika aprakstīti romānos. Mūsdienās izskatās, ka īstā dzīve ir daudz pārsteidzošāka par izdomātiem stāstiem. Kā jums šķiet?

Anglijā dokumentālā žanra literatūra, t. i., reālās dzīves apraksti nav cieņā tādā ziņā, ka veikalos tiem nav vietas. Manas piecas grāmatas ir izmētātas pa visu grāmatnīcu. Burtiski. Lielākā daļa romānu rakstnieku patiesībā raksta par sevi, tikai nomaina vārdus. Mana pieredze liecina, ka īstā dzīve ir simtprocentīgi interesantāka par izdomājumiem. Un mans ieturētais kurss ar devīzi „Es to neizdomāju” caurvij visas manas grāmatas. Es MĪLU reālus stāstus. Tik ļoti, ka, lasot romānu, mani garlaiko visas tās negaidītās tikšanās, varoņu miršanas pareizajos brīžos un skaidrās laimīgās beigas. Es vēlētos, kaut savās grāmatās varētu ko tādu pastāstīt. Taču reālā dzīve nav tik skaidra un līdz ar to man tā jebkurā gadījumā ir daudz interesantāka.

Atgriežamies pie grāmatas “Izabellas ceļš uz paradīzi”. Man jāatzīst, ka man visspēcīgāko iespaidu atstāja saruna ar guru Mudži. Tā ir pirmais, kas nāk prātā, kad domāju par jūsu grāmatu. Šajā sakarā vēlos pajautāt, vai esat atradusi savu iekšējo patību, ko mudināja meklēt Mudži? Vai tam šobrīd vairs nav nozīmes.

Pirmām kārtām es priecājos, ka domājat par Mudži nodaļu. Jo šo nodaļu daudzi palaiž garām. Varbūt pamatīgais tulkošanas darbs nozīmēja, ka jums patiešām bija jāpievērš uzmanība un bijāt spiesta saprast, par ko viņš runā, pirms varējāt iztulkot. Viņš priecāsies to dzirdēt, es uzrakstīšu un pastāstīšu viņam. Par to, vai esmu atradusi savu iekšējo patību... Ha, ha! Nu, vispirms jau jāsaka, ka diez vai tas ir kaut kas tāds, kas jāatrod, tā kā tas vienmēr ir klātesošs. Drīzāk kaut kas tāds, kas jāatzīst. Un atkal man jāatbild: gan jā, gan nē. Jā – tāpēc, ka es zinu, ka personība, ar kuru identificējos ikdienā, ir tikai mākslīgs konstruējums un ka manām domām obligāti nav jātic. Tas nozīmē, ka uztveru sevi pat mazāk nopietni, nekā agrāk. Kā Mudži saka: „Pasaule pārsvarā cieš no pārāk daudz domām.” Tas, kas atrodas starp domām, patiesībā ir daudz interesantāks. Šī apziņa manī vienmēr ir klātesoša un nosaka skatījumu uz lietām. Daudzi cilvēki, kas raizējas, aizmirst, cik drīz mēs būsim miruši. Jēzus mums ir mācījis vispirms meklēt mieru, un tad viss pārējais nostāsies savās vietās. Jā, tas ir ārkārtīgi svarīgi, ja gribam priecāties un līksmot par dzīvu un mīlēt citus. Ir svarīgi iemācīties piezemēt savu ego. Tie, kas to nesaprot, var lasīt Ekharta Tolles grāmatas.

Arī šeit daudzi cilvēki iesaistās dvēseliskos meklējumos – aizraujas ar jogu, fen šui, numeroloģiju, astroloģiju, iesaistās reliģiskās konfesijās vai iepazīst senās pagāniskās tradīcijas, vai arī izmēģina tradicionālās psiholoģijas metodes. Ko varat sacīt šādiem cilvēkiem? Varbūt kādu padomu? Vai jums ir kādas bažas attiecībā uz šo?

Jā, es sacītu: paturiet jaunajam atvērtu prātu, bet neesiet lētticīgi. Ir ļoti daudz labu gribošu cilvēku ar apšaubāmām idejām. Ar īpašu piesardzību izturieties pret kursiem, kas ir ļoti dārgi. Vadieties no personiskiem ieteikumiem. Ja kāda draudzene vai draugs saka: „Tev noteikti jāiziet šis kurss!” tad mīliet viņu, smejieties par viņu un neklausieties. Ja redzat reālas izmaiņas jūsu draugu dzīves kvalitātē un saskarsmē ar citiem, un šīs izmaiņas ir labas, tad pajautājiet. Kāds slavens jezuītu priesteris reiz teica: „Esiet vienoti patiesajā vēstī, bet, ja nekas nelīdz, tad lieciet lietā vārdus.” Visiem šiem kursiem ir tikai tik liela vērtība, cik tie uzlabo cilvēku dzīvi. Ne jau pats kurss, bet apgūtās mācības pielietošana ved pie izmaiņām. Lūk, viena speciāli jums: „Izmanto visu savu zināšanu papildināšanai un izaugsmei.” Tad ejiet un pielietojiet šo mācību. Tā ir desmit kursu vērta. Tūkstoš mārciņu, lūdzu! (Smejas)

Kas tālāk? Tātad, jūs rakstāt jaunu grāmatu?

Jā, es strādāju pie grāmatas par seksualitāti. Tajā es vienkārši gribu uzzināt visu iespējamo par to, kā padarīt seksu labu heteroseksuālā pārī. Man nav nekas pret tiem, kas izvēlas citu dzimumu, taču esmu līdz garlaicībai normāla un dodu priekšroku vīriešiem, par spīti tam, cik viņi ir sarežģīti. Strādāju pie tā jau apmēram gadu.

Kad jūs ieejat grāmatnīcā, kā varat pateikt, kura grāmata ir laba un ko vērts lasīt, un uz kurām vispār nav jāskatās? Kādi ir jūsu individuālie kritēriji labai grāmatai?

Labs jautājums. Nekad nespriediet par grāmatu pēc vāka, un arī pēc tā, kas rakstīts aizmugurē. Vai priekšā. Jo to nav rakstījis autors, bet izdevniecība. Ir tikai viens veids, kā izvēlēties grāmatu, un tas ir – atvērt pirmo lappusi un sākt lasīt. Jāskatās, vai patīk stils, autora „balss”. Tā es izvēlos grāmatu.

Vai ir kāda grāmata, ko jūs ieteiktu izlasīt visiem un ikvienam?

Jā, es gribētu, lai ikviens izlasa grāmatu „Tibetai, ar mīlestību: iesācēja ceļvedis pasaules mainīšanā” (For Tibet, With Love: A Beginner’s Guide to Changing the World), ko sarakstījusi Izabella Losada. Jo tā ir jautra, taču arī par to, kā padarīt pasauli labāku. Un tā ir par budismu un Viņa Svētību Dalailamu. Diemžēl, arī tā nav latviski. Varbūt var pārliecināt savus izdevējus to iegādāties. (Bloomsbury publishers in English).

Kāda ir jūsu ideja par dzīves jēgu?

Teiciens, ka mums katram ir savs dzīves uzdevums. Man ir paveicies to atrast pirms daudziem gadiem. Tas ir prieks. Man tas ir darbs. Citiem varbūt ir citādi. Taču man ir aizdomas, ka tam ir saistība r mīlestību. Katrā ziņā ne ar naudu vai īpašumiem. Bet mēs jau to zinām.

Vai esat atklājusi laimes formulu vai esat laimīga?

Jā. Laime ir stāvoklis, kas nevar balstīties uz kaut ko ārēju. Tas nevar būt atkarīgs no kāda cilvēka, darba vai situācijas. Tas jāatrod sevī. To mums māca visi gudrie. Vai es šo stāvokli pazīstu? Domāju, ka jūtos pateicīga dzīvei, un šī sajūta mani nekad neatstāj. Lai cik grūti kādam no mums nebūtu. Mēs spējam elpot. Es varu dalīties priekā, un, jā, tas dod man lielu laimi.

Vai atceraties, kad uzrakstījāt savu pirmo grāmatu? Kāda bija sajūta, to nodrukātu pirmo reizi paņemot rokā?

Tā bija grāmata, kurā bija apkopotas intervijas ar jaunām sievietēm par to, kāpēc viņas bija izvēlējušās kļūt par mūķenēm. Kad pirmo reizi turēju rokās šo grāmatu, biju ļoti lepna. Par viņām un par sevi. Pirmā grāmata, ko sarakstīju pati un kas saucas „No Batersīparkroudas uz apgaismību” – biju prieka pilna. Jo zināju, ka tā sasmīdinās lasītāju.

Intervēja: Inese Leitāne