Mūsu pagātne - patvērums vai lamatas?
Pagātne, ko mūsu atmiņa iekrāsojusi gaišos toņos, nomierina. Vai arī pretēji - tās drāmas un sāpes mūs vajā, sasaista, neļauj būt pašiem. Mūsu uzdevums ir atšķetināt šo jūtu un notikumu murskuli, lai no jauna izveidotu savu dzīvi.
Galvenās idejas
• Pagātne kā atbalsts: mūs nomierina tās nemainība.
• Pagātne kā nasta: tā nosaka mūsu ierobežojumus un vājās vietas.
• Pagātne kā partneris: nav jēgas no tā bēgt, ar to jāstrādā.
Zudušo paradīzi meklējot
Atcerēšanās process mums sagādā prieku neatkarīgi no tā, vai pagātne bija laimīga vai nelaimīga. Vai esi pamanījis, cik bieži tiekoties ar draugiem mūs pēkšņi aizrauj atmiņu vilnis: “Vai atceries, kā toreiz skolā?” u.tml. “Atmiņu prieks ir prieks atkal un atkal atrast sevi,” skaidro psihoanalītiķis Žaks Andrē.
Vācu rakstnieks Žans Pols (īstajā vārdā Johans Pauls Frīdrihs Rihters), kurš izdomāja frāzi “pasaules skumjas”, jau pirms 200 gadiem piedāvāja savu izskaidrojumu šīm tieksmēm: “Atmiņas ir vienīgā paradīze, no kuras mūs nevar izraidīt.” Turklāt mūžīgi steidzīgajā pasaulē, kad šķiet, ka pats liktenis aizslīd no mums, uzticama, sastingusi un nemainīga pagātne tiek idealizēta un iegūst papildu šarmu.
Mēs esam tā iekārtoti, ka atceramies tikai patīkamo un visu pārējo paslēpjam atmiņu tālākajos nostūros. Bet ar laiku saldā nostalģija pārvēršas melanholijā un noved pie depresijas. Turklāt būsim godīgi: vai mēs patiešām vēlamies atgriezties piecu, desmit vai pat divdesmit gadu vecumā? “Patiesībā neviens nevēlas pagriezt pulksteni atpakaļ, pazaudēt visu iepriekšējo gadu pieredzi, visus priekus un laimīgos mirkļus, atkal kļūt par naivu jaunieti un pieļaut kļūdas,” uzskata sociālā psiholoģe Elena Langere. "Mēs vienkārši vēlamies justies jaunāki un enerģiskāki - šodien."
Pat ja izdotos atgriezties bērnībā un jaunībā, kas mūs tur sagaida? Bezpalīdzības sajūta, saskaroties ar visvarenajiem pieaugušajiem. Aizvainojuma asaras par nepamatotu sodu vai ignorēšanu, jaunības kompleksi, naudas trūkums, neveiksmes mīlestībā... Turklāt daudzu cilvēku atmiņā ir daudz nežēlīgāki un traģiskāki notikumi, kuru sekas turpina ietekmēt vēl daudzus gadus.
Nasta uz pleciem
Mēs bieži runājam par “pagātnes nastu”, neaizdomājoties par ierastās metaforas nozīmi. Bet kas tā ir par nastu? Smaga nasta, kuru vēlamies, bet nevaram nomest no pleciem? Vai kaut kas bezgala vērtīgs, no kura nekādā gadījumā nevaram šķirties? Tie nav tukši jautājumi. Tas, kas noticis ar mums un tuviniekiem, bieži vien traucē dzīvot tagadnē un virzīties uz nākotni.
“Psihoanalīze neizvirza uzdevumu atbrīvot pacientu no pagātnes,” saka psihoanalītiķis Andrejs Rosohins. "Vienkārši tāpēc, ka pagātne neeksistē. Runājot par pagātni, kas viņam šķiet graujoša nasta, pacients patiesībā runā par tagadnes nastu.”
“Vienīgā izeja ir pārstrādāt pagātnes nastas. Protams, pati “mugursoma” nepazudīs, bet mums būs jauni spēki, lai to nestu. Mēs sāksim atklāt sevī ko jaunu, pieņemt savus ierobežojumus, paciest, izprast. Pēc kāda laika kļūs nedaudz vieglāk. Pārstrādājot pagātni, mēs trenējam dvēseles muskuļus,” turpina Andrejs Rosohins. Mērķis ir nevis aizmirst, bet gan kļūt stiprākam, tikt galā ar savu pagātni un dzīvot tālāk.
Īstā dzīve - tagadnē
Dažiem pagātne ir būris, citiem - patvērums. Jebkurā gadījumā, kamēr esam pieķērušies pagātnei, mēs nevarēsim izbaudīt pašreizējās dzīves garšu. Nostalģiju nosaka ilgas pēc tā bērna, kuru visi mīl, skaidro eksperti. Bet šis tēls ir izdomāts, un zaudētās mīlestības meklēšana ir veltīga: neviens mūs nekad nav mīlējis (un nevarēja mīlēt) ar to ideālo mīlestību, kuru cenšamies atrast. Lai pārstātu pieķerties pagātnei, vajadzētu atvadīties no pozīcijas “bērns”, kuram nepieciešams mierinājums, un jāpieņem realitāte ar nepiepildāmu mīlestības trūkumu.
Tomēr arī pilnīga pagātnes noliegšana ir ceļš uz nekurieni. “Mēs nevaram atbrīvoties no pagātnes, ja mēģinām no tās atbrīvoties,” saka Žaks Andrē. "Tādi mēģinājumi tikai novedīs pie tā, ka pastāvīgi nonāksim vienās un tajās pašās situācijās, nonāksim tajos pašos konfliktos, nekā neizmantojot savu pieredzi."
Andrejs Rosohins tam piekrīt: “Pagātnes problēmu pārstrāde nenozīmē pilnībā aizmirst, atbrīvoties no to nastas. Psihoanalīzes nozīme ir tieši pretēja: palīdzēt cilvēkam kļūt pietiekami stipram, lai ne tikai tiktu galā ar šo nastu, bet arī būtu gatavs katram jaunam dzīves izaicinājumam.”
Šis ceļš nekad nav viegls. Mēs varam izjust rūgtumu un apvainoties pat uz tuvākajiem cilvēkiem: “Jā, es dusmojos uz māti par to, ka viņa mani par maz mīlēja...” Bet ir ļoti svarīgi, lai šāda “rēķinu noslēgšana” notiktu mūsos, nevis izpaustos uz āru. Tad turpinot virzīties uz priekšu, mēs varēsim ieraudzīt ne tikai to, kas lika mums ciest, bet arī patiesi vērtīgo, ko saņēmām. Mēs pārstāsim būt par laika, kura vairs nebūs, upuri, un kļūsim par vienīgā mums piederošā laika - tagadnes – darbojošos personu.
