Svētā Sofijas katedrāle- unikāla celtne, kuras dēļ vērts doties uz Stambulu
Stambulā ir daudz skaistu vietu, taču uz Stambulu jau ir vērts braukt, lai redzētu tikai šo ēku vien. Šī vēsturiskā, unikālā celtne neatstāj vienaldzīgu nevienu tās apmeklētāju. Neskatoties uz to, ka tā piedzīvojusi vairākas zemestrīces un ugunsgrēkus, šī ir vienīgā ēka pasaulē, kas 1500 gadu laikā ir saglabājusi vispilnīgāko savu būvkonstrukciju apjomu. Svētā Sofija ir viens no varenākajiem izdzīvojušajiem Bizantijas impērijas laika arhitektūras paraugiem. Mākslas vēstures speciālisti Svēto Sofiju apraksta kā 8 pasaules brīnumu.
Ja atrodaties Stambulā, tad noteikti izbrīvējiet laiku Svētās Sofijas katedrāles apskatei. Un neatlieciet apmeklējumu uz citu reizi, jo var notikt tā, ka nākotnē šis muzejs tiek aizvērts. Turcijā ir pilsoņi, kas vēlas katedrālei atgriezt kādreiz bijušo mošejas statusu. Ideja šķiet neticama, taču diemžēl tā nav neiespējama.
Foto: Ilze Veilande Vilkāja
Svētā Sofija 1000 gadus bija kristiešu centrs, bet vēlāk, gandrīz 500 gadus, tā kalpoja kā musulmaņu lūgšanu nams un bija galvenā Stambulas mošeja. Uz šodienu Svētā Sofija ir apvienojusi sevī abas šīs kultūras. Katedrāle nepieder tikai kristiešiem vai musulmaņiem, tā nepieder kādai vienai reliģijai un ticībai. Pēc turku reformatora Mustafa Kemala Ataturka pavēles Svētā Sofija tika atdota kā dāvana cilvēcei, un kopš 1935. gada tā savas durvis ir vērusi kā muzejs. Svēto Sofiju ik dienas apmeklē gan islāma, gan kristiešu kultūras pārstāvji, gan arī ar šīm kultūrām nesaistīti ļaudis. Svētā Sofija ir vēsturiska, interesanta un īpaša celtne, kas ikvienam tās apmeklētājam liek aizrauties elpai senatnes un cilvēka neierobežoto spēju priekšā.
Foto: Ilze Veilande Vilkāja
Svētās Sofijas katedrāles celtniecība aizsākās tālajā 532. gadā, kad tikai mēnesi pēc iepriekšējās baznīcas sagraušanas, sākās laukuma attīrīšanas darbi.
Šodien redzamā Svētā Sofija kļuva par trešo baznīcu, ko cēla tieši šajā vietā. Pirmā tika celta m.ē. 360. gadā, vietā, kur pirms tam atradās pagānu templis. 404. gadā pirmā baznīca cieta ugunsgrēkā. Vēlāk to atremontēja un 415. gadā atklāja no jauna. 532. gadā Nika nemieru laikā otro baznīcu iznīcināja pilnībā. Daži marmora bloki, no to laiku baznīcas, ir saglabājušies līdz mūsdienām un ir apskatāmi Sv. Sofijas katedrāles pagalmā.
Foto: Ilze Veilande Vilkāja
Trešās katedrāles celtniecība norisinājās imperatora Justiniāna valdīšanas laikā. Kā ikviens Romas imperators arī Justiniāns vēlējās apsteigt savus priekšgājējus uzcelto ēku vērienīgumā un varenumā. Justiniāns vēlējās, lai viņa jaunā bazilika būtu pati pilnīgākā, pati skaistākā, pati varenākā ēka visā impērijā un tās kupolam bija jākļūst par vislielāko visā Bizantijā. Turklāt imperators pieprasīja, lai baznīca tiktu uzcelta ātri.
Liela kupola celtniecība nebija viegls uzdevums zemē, kur bieži mēdz notikt zemestrīces. Lai šādu uzdevumu paveiktu bija nepieciešams atrast materiālu, kas vienlaicīgi būtu gan izturīgs, gan viegls. Bija jāizdomā kā uzlikt apaļu kupolu uz četrstūraina pamata, kas balstās uz četriem ķieģeļu balstiem. Turklāt kupola lielā izmēra dēļ, bija nepieciešamas liela izmēra arkas, kas savukārt radīja virkni sarežģītus uzdevumus.
Šo un daudzu citu uzdevumu atrisināšanu uzņēmās divi gudri vīri- matemātiķis Tralles Antēmijs un fiziķis Miletas Izidors, kam Justiniāns uzticēja šī projekta likteni. Pirms Svētās Sofijas abiem vīriem nebija nekādas celtniecības pieredzes, tomēr viņi veiksmīgi atrisināja celtniecības uzdevumus, pielietojot inovatīvus, tolaik iepriekš ne kur neredzētus celtniecības paņēmienus un radīja vienu no nozīmīgākajiem pieminekļiem uz zemes. Viņi pārspēja agrāk pieredzēto, uzceļot ēku, kas kļuva par pašu lielāko turpmāko 1000. gadu laikā. Turklāt šī varenā ēka tika uzcelta rekord īsā laikā. 537. gadā, gandrīz pēc sešiem gadiem no celtniecības sākuma, savā jaunajā baznīcā svinīgi ienāca imperators.
No ārpuses vienkāršās ārsienas neliecināja par greznumu ēkas iekšpusē. Ēkas mūra ārsienas klāja tikai apmetuma kārta, tur nebija ne marmora apšuvuma, ne graciozu kolonnu, ne skulptūrām rotātu nišu. Taču baznīcas interjers atšķīrās ar retu skaistumu, jo par galveno Sofijas vērtību vajadzēja kļūt tieši skaistumam. Tās celtniecībā tika izmantoti paši dārgākie materiāli, kas šurp tika atgādāti pat no visattālākajām impērijas vietām. Sienas un grīdas tika klātas ar marmora plāksnēm. Krāsaina marmora kolonnas, tika izgatavotas tikai no labākajām marmora šķirnēm. Kopā 110 kolonnas- 40 pirmajā stāvā un 70 otrajā. Kolonnu augšas un sienu malas tika rotātas ar grezniem griezumiem.
Foto: Ilze Veilande Vilkāja
Svētajā Sofijā tika izveidots ārkārtīgi iespaidīgs baznīcas izgaismojums, kas ikvienā apmeklētājā radīja saviļņojošas sajūtas. Pateicoties logu izvietojumam visa celtne bija pielieta pilna gaismas un saules. Iekštelpas greznoja daudzkrāsainas mozaīkas un zeltījumi. Justiniāna laikā lielais vairums mozaīkas attēlu bija ar apzeltītu virsmu uz kuras attēlots krusts, jo tajā laikā svēto portreti netika izmantoti. Šodien redzamās mozaīkas, kurās atainoti skati no Bībeles, kā arī imperatoru un viņu ģimenes locekļu portreti, tika radītas krietni vēlāk- laika posmā no IX līdz XIII gadsimtam.
Foto: Ilze Veilande Vilkāja
Saskaroties ar zemestrīcēm 553. un 557. gadā, ēkas sienās radās plaisas, bet 558. gadā zemestrīces rezultātā pilnībā sabruka ēkas galvenais kupols. Kupola atjaunošanu uzņēmās Izidora brāļa dēls, jo Izidors un Antēmijs uz to laiku jau bija miruši. Izidors jaunākais veica kupola pārrēķinus, kā rezultātā ēka tika paaugstināta par 6,25 metriem un tā ieguva savu pašreizējo augstumu- 55,6 metrus.
Pēc kupola sabrukšanas, 562. gadā katedrāle tika atvērta no jauna.
Foto: Ilze Veilande Vilkāja
1453. gadā Konstantinopoli (Stambulu) iekaroja Turki un Svētās Sofijas katedrāli pārvērta par savu galveno mošeju. Visas brīnišķīgās baznīcas mozaīkas tika aizkrāsotas vai iznīcinātas, jo islāma ticībā netiek atainoti cilvēki. Atbilstoši islāma arhitektūras standartam, ēkai piebūvēja minoretus- augstus torņus no kuriem musulmaņiem tiek atskaņota saukšana uz lūgšanām. 16. gadsimtā ēkā tika veikti vērienīgi rekonstrukcijas darbi. Arhitekta Sinana vadībā tika veikti ēkas stiprināšanas darbi. Ārpusē sienām pievienoja papildus balstus un vecos minoretus aizstāja ar mūsdienās redzamajiem.
19. gadsimtā lūgšanu nams tika papildināts ar minberu un četriem lieliem medaljoniem uz kuriem attēloti Muhmeda un pirmo kalifu vārdi.
Foto: Ilze Veilande Vilkāja
1922. gadā tika gāzts sultāns, likvidēta Osmaņu impērijas vara, un 1923. gada 29. oktobrī proklamēta Turcijas Republika. Pēc Turcijas Republikas dibinātāja Mustafa Kemala Ataturka pavēles Svētā Sofija tika pārveidota par muzeju un 1932. gadā uzsākti restaurācijas darbi, kuru laikā atklāja daļu no aizklātajām mozaīkām. No ēkas grīdām izvilka paklājus, pēc vairākiem gadsimtiem pirmo reizi paverot iespēju atkal redzēt oriģinālo marmora grīdas apdari.
Šīs ēkas restaurācija darbi norit arī mūsdienās un vēl aizvien tas ir sarežģīts uzdevums, jo ir jāatrod veids kā saglabāt islāma mākslas darbus un zem tiem apsegtās kristiešu mozaīkas. Šo atšķirīgo kultūru pārstāvji daudzos jautājumos nespēj vienoties.
Foto: Ilze Veilande Vilkāja
Brauciet un skatiet šo vēsturisko, iespaidīgo celtni paši savām acīm. Esot tur, ikvienu pārņems sajūtas, kas nav vārdiem aprakstāmas un bildēs parādāmas. Šī patiešām ir vieta, kuru labāk vienreiz redzēt, nekā simts reizes par to dzirdēt.
Tiem, kas tic maģijām, šeit ir iespējams uzmeklēt kolonnu ar zelta caurumu, kas piepilda vēlmes.
Jauku ceļojumu!
Pirms doties ceļā, neaizmirsti par Stambulas ceļvedi!
Tas palīdzēs viegli orientēties pilsētas ielās un ātri atrast arī citus jūs interesējošus apskates objektus.
Šajā parocīgā formāta, bagātīgi ilustrētajā ceļvedī ar ērti lietojamu karti kodolīgi aprakstīti Stambulas slavenākie objekti, restorāni un kafejnīcas, kā arī sniegtas praktiskas uzziņas par sabiedrisko transportu, naudu, drošību un veselību. Kabatas ceļvedis ir lielisks palīgs veiksmīgai ekskursijai – mazs, viegls un ērti ņemams līdzi pastaigās.
