Indijas vilcieni un citi pārvietošanās līdzekļi
Indija...katram noteikti tā ir sava – krāsaina, šokējoša, netīra, pārsteidzoša, brīnumaina, mistiska un bezgala skaista, tāpēc nemaz necentīšos aprakstīt visu redzēto, jo tas ir jāsajūt, jāsaož un jāizbauda.
Tā kā Indijā ir milzīgi attālumi un lai kaut kur nokļūtu noteikti nāksies izmantot sabiedrisko transportu, tad gribēju padalīties iespaidos par Indijas vilcieniem.
Pirmo reizi taisījāmies braukt ar vilcienu, kad bijām Indijā pavadījušas nedēļu.
Haridrvara-Deli
Līdz Haridvarai dodamies ar autobusu, kurš ir tik sagrabējis, ka varētu pa ceļam sadalīties. Izkāpjam Haridvarā gandrīz vai no braucoša autobusa. Uz ielas valda haoss. Mūs uzreiz aplenc vesels bars visādu tipiņu un piedāvā autorikšas. Tuvojoties stacijai paveras neticama aina. Viss stacijas laukums un stacijā visa grīda nosēta ar cilvēkiem, kas ievīstījušies segās guļ uz aukstās grīdas. Izskatās kā trako namā vai kaut kādā kara dispanserā. Visi kakti pilni glūnošu tipu, kas blenž uz mums un vazājas mums apkārt, bērni ubago. Gaiss tā piesmacis, ka liekas,- varētu cirvi pakārt.
Pārkāpjot pāri vairākiem gulošiem cilvēkiem, nolienam pašā stūrī un sēžam uz somām. Kur vien paskatāmies, tur kāds uz mums glūn, daži nāk iepazīties un runāties par neko. Šķiet, ka šoka momentu mazina šausmīgais nogurums un miegs, jo pa dienu jau bijām nokratījušās 6 stundas busā, braucot lejā no kalniem. Visu laiku kāds stāv mums blakus un lūr uz mums. Sajūtas pilnīgi nereālas. Daži blakus savām guļvietām uz kāpņu margām izkāruši žāvēties savas lielizmēra apenes. Pēdējo stundu līdz vilcienam pavadām uz perona, kur arī guļ cilvēki. Skats varētu būt līdzīgs kā bēgļu nometnē. Vilciens pienāk pēc pusnakts. Tā kā esam nopirkušas biļetes 2.klasē, tad vilcienā tiekam bez problēmām, kaut gan parastais skats pienākot vilcienam ir tāds, ka liekas,- vilcienā ir tikai viena brīva vieta, ko visi mežonīgā tempā, šturmējot durvis, cenšas ieņemt. Šī burzma gan nav saprotama, jo lielākajā daļā vagonu, 1A (1.klase), 2A (otrā klase – 4 cilvēku plackarta), 3A (plackarta 6 cilvēkiem), SL (sleeper) vietas ir iepriekš norādītas, kas protams neattiecas uz vilciena lēto galu – tā saucamo „general” vai „ regular” klasi. Katra uzrāpjamies uz sava plaukta un mēģinām iemigt, kas arī daļēji izodas!
Deli-Agra
Nākošais piedzīvojums ar vilcienu turpinās nākošajā rītā, kad no Deli pa tasino mēģinām aizkļūt līdz Agrai, kur domājām, ka nokļūsim 3 stundās, tāpēc biļetes nopērkam „general” klasē, kur ir tikai sēdvietas. Viss netīrs, ieskaitot mūs pašas. Vilciens apstājas pie katra pakša. Sēžam kopā vienā plackartā ar vēl 10 cilvēkiem. Visi sabāzušies viens otram virsū. Viens, uzblīdušam bumbierim līdzīgs vecis, uzrausies uz otrā plaukta un krāc, sieviete baro bērnu, pārēji knosās un vēl daži nostājušies no mums metra attālumā blenž mums virsū. Vēlāk lielais vecis nokāpj lejā un sāk pīpēt, cigareti nodzēšot plaukstā. Izskatās, ka viņa uzblīdušasi ģīmis un sarkanās acis varētu pārsprāgt. Paskats diezgan baiss. Pēc 4 stundām laimīgi esam nonākušas Agrā.
Agra- Jansi
Nākošais pārbrauciens ir pēc pāris dienām no Agras uz Jansi. Aizbraucam uz atutoostu un konstatējam, ka autobuss uz Jansi iet 7 stundas. Dodamies uz staciju un tā kā biļetes pērkam pāris minūtes pirms vilciena atiešanas, tad tās atkal ir „general” klasē – kas ir pēdējos vagonos, kuri diemžēl šoreiz ir tik piebāzti, ka nav pat kur kāju nolikt. Izkāpjam no vilciena un ar visām somām skrienam uz citu vagonu. Uz dullo ielecam vienā 3.klases vagonā un ieriktējamies katra savā plauktā. Pēc laika ierodas tā saucamais train ti-tī (vilciena kontrolieris/menedžeris) un ļauj mums palikt kur esam, ja katra piemaksājam 100 rūpijas (~1LVL).Tā arī izdarām un laimīgi sēžam tālāk. Vilciens, kā jau parasti, netīrs. Visu laiku kāds staigā un klaigā, gribēdams pārdot kaut ko ēdamu. Pēc 3.5 stundām esam Jansi, kur mūs momentā aplenc autorikšu šoferi, kas beigu beigās gandrīz vai savā starpā saplēšas par to, kurš mūs vedīs tālāk uz nākošo pilsētu.
Varanasi-Deli
Tālajiem pārbraucieniem vilcienu biļetes Indijā ir vēlams pasūtīt laicīgi. No Varanasi uz Deli biļetes pasūtījām 3 dienas iepriekš, diemžēl visās klasēs vietu vairs nebija, bet pastāv tāda lieta kā „waiting list” (gaidīšanas saraksts), kur var iestāties rindā uz vietu vilcienā, bet nav nekāda garantija, ka vieta būs. Tā arī notika ar mums. Pasūtījām biļetes 1.klasē, jo tur bija vismazākais gaidītāju saraksts. Salīdzinājumam – biļetes 14 stundu braucienam 1.klasē maksāja 18 latus, bet parastajā klasē 2 latus. Diemžēl izbraukšanas dienā Internetā redzējām, ka esam 1. un 2. aiz svītras, tomēr nolemjam mēģināt iekļūt vilcienā. Uz staciju dodamies ar autorikšu, kas atgādina mini diseni – mūzika pa visu ielu un rikšas iekšpuse izrotāta ar mirgojošām lampiņām. Aizejam pie tūristu policista un rādām biļetes. Pēc garas skaidrošanās mums liek nopirkt biļetes parastajā „general” klasē. Dodamies atkal uz vilciena beigām, bet formās tērpti vīri ar ieročiem plecos mūs nelaiž garām. Vicinām savas biļetes, bet šie mums saka, ka mēs tur nevarot iet, ka mums jāiet uz priekšējiem vagoniem. Dodamies meklēt train ti-tī, bet šis mums paziņo, ka vilcienā vietas mums neesot, lai braucot ar citu vilcienu. Ejam atkal pie tūristu policista, kurš mūs aizved uz vilciena pēdējo vagonu un iesēdina sieviešu vagonā, kurš sastāv no 2 plackartām (8 plauktiem), kur katrā ir pa 16 sievietēm un vēl 2 bērni.
Iekāpjot vagonā nesaprotam, kur mums tagad palikt, jo viss ir piebāzts. Vilciena logā paveras policista galva, kas skaļā balsī norāda, kur mums jāsēž un, ka pārējām jāsarūmējas vēl ciešāk. Kaut kā iespraucamies vilcienā un ar visām lielajām mugursomām nosēžamies uz otrā plaukta, kur uz koka redelēm jāpavada nākošās 14 stundas. Pagulēt, protams, nav iespējams, jo nav ne vietas, ne gaisa. Viena veca sieviete, līdzīga komētai no „Emīla nedarbiem” visu nakti vaid, sten, klepo un skaļi vaimanā. Ik pa laikam raud bērni un sievietes šķauda. Dažas saspiedušās kopā guļ uz grīdas. Vilcienā ir šausmīgs caurvējš, redeles spiež kaulus un es knapi turos uz plaukta, lai nenokristu zemē. Arī mana ceļabiedre iespiedusies mēģina gulēt uz viena sāna. Vienbrīd pat izdodas aizmigt, taču no rīta caurvējā paliek auksti. Naktī visa grīda noklāta ar guļošām sievietēm. Nav pat kur kāju nolikt. No rīta visas ir pamodušās un kaut ko savā starpā čalo-saprotam, ka uzjautrinās par vilcienu stacijās staigājošajiem pārdevējiem, kas vienā laidā skandina – čai, čai, čai, piedāvājot par pāris naudiņām nopirkt tēju. Vēl pēc pāris stundām trakā nakts ir galā un uzaususi jauna saulaina, dūmakā tīta diena.
Pēc pāris dienām uz manu kontu tiek atskaitīta naudiņa par neizmantotajām 1.klases biļetēm. Lieliski!:
Goa -Kochin
Pēdējais vilciena pārbrauciens no Goa uz Kočinu, kas ir jau D-Indija. Atkal taisāmies braukt ar nakts vilcienu. Biļetes bijām nopirkušas iepriekš ar vienas firmas starpniecību. Pusnaktī ierodoties Margao, esam pārsteigtas, jo atšķirībā no Z-Indijas te nekur uz peroniem un stacijā neguļ cilvēku bari un viss izskatās diezgan glauni. Pirms vilciena pienākšanas stacijās ir izlikti milzīgi saraksti, kur var atrast informāciju par savām vietām vilcienā. Atrodam arī savus vārdus un norakstām vietu numurus. Ielecam nepareizā vilcienā un gandrīz aizbraucam pretējā virzienā. Izrādās, ka mūsu vilciens kavējas. Biļetes mums ir „sleeper” klasē un vienā no mūsu vietām kāds jau guļ un ne parko netaisās atbrīvot vietu. Vēlāk ierodas train-ti-tī un izmet viņu no vietas. Vilciens pilns ar prusakiem. Tie ir visur – uz grīdas, uz sienām un griestiem. Vēlāk pamanām arī peles. Pie griestiem milzīgi veci ventilatori un ņemot vērā, ka vilcienā visi logi un durvis ir vaļā, vagonā ir šausmīgs caurvējš. Izdodas iemigt. Atveru acis un redzu, ka tumsā kāds stāv pie mana plaukta un blenž uz mani. Kad glūnošais stāvs aiziet, aizveru acis un atkal iemiegu, lai no rīta pamostos palmu un banānkoku valstībā un turpinātu ceļojumu pa neticamo Indiju!
No citiem transporta līdzekļiem viens no lieliskākajiem izgudrojumiem ir autorikša jeb tuk-tuks uz 3 riteņiem. Tas ir varen ērts un lēts pārvietošanās līdzeklis pa pilsētām un starp pilsētām nelielos attālumos. Vēl ir arī velorikšas, kas ir gana eksotiskas, bet tomēr diezgan nestabilas, īpaši pa izdangātiem ceļiem, tomēr ieteiktu tās izmēģināt, jo tā var lieliski apskatīt pilsētu un sēžot sastrēgumos visu kārtīgi izpētīt, tikai jārēķinās, ka vietējie arī kārtīgi jūs nopētīs.
Vēl ir, protams, arī autobusi, bet bieži vien, lai tajos iekļūtu ir jābūt īstam akrobātam. Piemēram, autobusam pienākot, pārdesmit sekunžu laikā, tajā, uz tā un ap to bija sasēdušies un sakārušies cilvēki ar visām paunām un autobuss izskatījās pēc milzu gubas, uz kuras vienmēr atrastos vieta vēl kādam pasažierim.
Protams, ir arī daudzi citi transporta līdzekļi, ar kuriem var nokļūt līdz vēlamajiem galamērķiem, lai pēc tam ienirtu Indijas krāsainajā un bezgala aizraujošajā dzīves murskulī un izbaudītu visu skaisto un neparasto līdz sirds dziļumiem!
Vita Skuja
Noderīgi!
Šajā Apgādā Zvaigzne ABC izdotajā ceļvedī sniegta informācija par Indijas vēsturi, indiešu reliģiju, kultūru, tradīcijām un svētkiem. Tas iepazīstina ar dažādo valsts reģionu ievērojamākiem objektiem.
Ja vēlaties klātienē skatīt Indijas simbolus, dodieties uz valsts galvaspilsētu Deli vai Utarpradēšas štatu, kura lepnums ir Tādžmahala un Āgra. Dabas un aktīvās atpūtas cienītāji ceļvedī atradīs informāciju par pārgājienu maršrutiem un nacionālajiem parkiem.
Ja vēlaties baudīt īstu eksotiku, plānojiet ceļojumu uz idilliskajām Andamanu salām, ko apskalo kristāldzidri ūdeņi.
Ja interesējaties par reliģiju, apmeklējiet budistu svētās vietas Bodhgaju un Rādžgīru, kas saistās ar Budas dzīvi. Lai kurp Jūs dotos, visur varēsiet vērot greznos hinduistu tempļus un vietējo iedzīvotāju ikdienas rituālus.
Ceļvedī sniegti arī praktiski padomi ceļojuma plānošanai, ieteikumi apmešanās vietas un restorānu izvēlei. Tekstu papildina lieliski fotoattēli, ilustrācijas un kartes.
