Vietas Vidzemē, kur izbaudīt rudeni kopā ar vienkočiem, lamām, kamieļiem, briežiem, tankiem un bruņiniekiem

Sākot plānot braucienu, galva noreiba no piedāvājuma pārpilnības- šajā pusē patiešām ir daudz ko redzēt un izbaudīt. Sapratām, ka ar vienu nedēļas nogali te nepietiek. Tā kā esam padomu portāls un lieliem soļiem tuvojas ziema, nolēmām apskatīt vietas, kuras var apmeklēt arī tad, kad Latvijas zemīti sāk pārklāt pirmās sniegpārslas un aktīva snovošanas un sniegavīru velšanas sezona vēl nav sākusies.

Miglainā oktobra sestdienas rītā piepildījām termosus ar siltu tēju, ielikām grozā pīrādziņus un sasmērējām maizītes. Kā jau 21. gadsimta cilvēki, pārbaudījām vai baterijas fotoaparātiem un videokamerai uzlādētas (jo kā gan parādīsim Tev, mūsu lasītāj, kā mums īsti gāja) un devāmies ceļā.

Foto: Iveta Apškrūma

Pirmā pieturas vieta- Vienkoču parks Līgatnē. Tā kā iepriekš bijām pieteikuši savu vizīti, mūs sagaidīja gide Amanda. Sperot pirmos soļus pa Vienkoču parka pastaigu taku, sapratām, ka mūs gaida interesants piedzīvojums. Amanda iesāka ar stāstījumu par to, kā parks radies un ko, veidojot parku, vēlējies pavēstīt apmeklētājiem parka autors. Uzzinājām, ka vienkocis ir jebkurš viengabalains koka veidojums.

Parks veidots ļoti pārdomāti- uz katra soļa kāds pārsteigums. Takas malās izvietotās koka skulptūras ar Latvijā sastopamām dzīvajām radībām un samazinātie, dzīvē kādreiz reāli sastopamie, ēku modelīši stāsta par Latvijas dabu un šīs puses vēsturi. Bet mazajiem ceļotājiem iekārtots interesants spēļu laukums, kurā izklaidēties drīkst arī pieaugušie.

Foto: Iveta Apškrūma

Parks sadalīts vairākās daļās, kur katrai no tām ir savs stāsts par to, kāpēc tā tapusi un ko simbolizē. Vislielāko sajūsmu izraisīja bioloģiskās celtnes- melnā pirts, kura uzbūvēta no Līgatnes upes krastā atrastiem materiāliem un vanna, kas izgrebta no koka. Tiem ceļotājiem, kas meklē ko neparastu un reizē romantisku, šī ir īstā vieta, kur ne tikai paciemoties, bet arī pārlaist nakti. Vakarā, kad taka tiek slēgta, jums būs iespēja doties baudīt neparastu pēršanos pirtī, relaksēties koka vannā un nakti pavadīt piekalnē uzceltajā guļbaļķu mājiņā. Tā iekārtota senlaicīgā stilā ar koka gultu, salmu matraci un citām interesantām sadzīves lietām.

Foto: Iveta Apškrūma

Katram apmeklētājam, ja vien vēlēšanās, ir iespēja izmēģināt roku senajā amatnieku arodā, izgrebjot kādu vienkoci vai izgatavojot rotu no dabīgiem materiāliem, kas atrodami turpat parkā. Tā būs jauka piemiņa no šīs brīnumu pilnās vietas. Tiem, kas nevēlas ne grebt, ne darināt, nav jāpaliek bez piemiņas mīļlietiņām. Šīs vietas īpašo auru varat paņemt līdzi ar kādu no dabas veltēm veidotu suvenīru, ko darinājuši šeit strādājošie meistari.

Foto: Iveta Apškrūma

Tālāk mūsu ceļš ved uz Cēsīm, kur tieši šajā dienā Cēsu pils pagalmā notika ķirbju svētki. Pirms muzeja apmeklējuma devāmies pastaigā pa pils parku. Vērojām dīķa iemītniekus- meža pīlītes un gulbjus, uzkāpām Riekstu kalnā un apskatījām pilsdrupas no parka puses.

Foto: Iveta Apškrūma

Bet muzeja vestibilā mūs sagaidīja Cēsu Kultūras un Tūrisma centra speciālisti Daiga. Viņa katram no mums izsniedza lukturīti ar degošām svecēm un viduslaiku stāsts varēja sākties. Vispirms devāmies uz atjaunotajām muzeja telpām, kur apskatāmas dažādas interesantas izstādes. Tepat arī var iepazīties ar Cēsu pils arheoloģiskajos izrakumos atrastajiem priekšmetiem. Šaurie gaiteņi mūs aizveda uz pils naudas pagrabu, kur apskatāma ekspozīcija ar viduslaiku naudas podiem. Redz kā- mūsdienās katram ir naudas maks, bet senāk katram bija tāds pods, kur naudu glabāt.

Foto: Iveta Apškrūma

Pēc brītiņa sapratām, kāpēc tika iedoti lukturīši. Pa šaurām vītņu trepēm, kas tītas necaurredzamā tumsā, devāmies lūkoties uz Cēsu pilsētu no putna lidojuma. Šis nu ir īstais brīdis, kad izbaudīt senatnes elpu, aizmirst par šodienu un pašam uz brīdi nokļūt viduslaikos, izbaudot sajūtas, kādas noteikti pārņēma mūsu senčus, kad viņi devās pa šīm pašām trepēm un viņu vienīgā gaisma bija sveces liesma. Sajūta nedaudz baisa, bet aizraujoša, taču tā pazūd, tiklīdz nonākam torņa augšā, no kurienes paveras pasakains skats uz rudenīgās krāsās zaigojošo un miglā tīto Cēsu pilsētu.

Foto: Iveta Apškrūma

Interesanti, ka visi Cēsu pils gidi ir ģērbušies autentiskos viduslaiku tērpos, tādējādi palīdzot apmeklētājiem sajust senatnes garu. Tomēr pils dzīvo līdzi laikiem, tāpēc tajā tiek rīkoti dažādi interesanti pasākumi, kuriem maz sakara ar pagātni. Piemēram, ķirbju svētki, kuros pabijām arī mēs. Šajā dienā pils pagalmā ikviens varēja nobaudīt īstu rudzu maizīti ar ķirbju ievārījumu, nogaršot ķirbju zupu, iemēģināt roku loka šaušanas mākslā, „iepozēt” kopā ar zaļstrīpaino smaidīgo ķirbīti, kā arī bērnu ansambļa dziesmu pavadībā izgatavot dažādas lietiņas no dārzeņiem, un, protams, iegādāties rudens veltes.

Foto: Iveta Apškrūma

Diemžēl, laikrādis ir nepielūdzams. Lēnām tuvojās vakars, tāpēc atvadījāmies no pils mūriem un viesmīlīgās Daigas, lai dotos uz viesu namu, kur bijām paredzējuši pārlaist nakti. Meklējot naktsmītnes, ne jau nejauši izvēlējāmies „Rakšu” mājas. "Rakši" ir ne tikai viesu nams; te var apskatīt arī mūsu platuma grādiem tik nepierastus un eksotiskus dzīvniekus kā lamas, guanakas, alpakas un kamieļi. Tā kā šos dzīvniekus parasti esam pieraduši redzēt zooloģiskajos dārzos aiz lieliem žogiem, liels bija mūsu pārsteigums, kad ierodoties "Rakšos", šie dzīvnieki mūs sagaidīja, draiski skraidot pa teritoriju. Pēkšņi bijām nokļuvuši dažādu izmēru un nokrāsu ziņkārīgu eksotisko dzīvnieku ielenkumā, kur katrs no mīlīgajiem "pūkaiņiem" gaidīja, vai būsim paņēmuši līdz kādu cienastu priekš viņiem.

Foto: Laura Biķerniece

Taču te mūs sagaidīja ne tikai dzīvnieki, bet arī šīs saimniecības gids un dvēsele- Ata kungs, tērpies kamieļu vilnas pončo, kurš katram apmeklētājam gatavs pastāstīt visu par lamām, kamieļiem, alpakām un guanakām. Stāstu ir daudz, tie visi ir interesanti, aizraujoši un neparastu piedzīvojumu pilni. Atis pazīst katru radību un katra radība pazīst Ati. Katram dzīvniekam ir vārds, kurš tiek dots atkarībā no datuma, kurā tas piedzimis. Vismaz tas attiecas uz Latvijā dzimušiem dzīvnieku mazuļiem. Taču ir arī ievestie ar neparastākiem vārdiem, kā, piemēram, Sultāns, Fatima vai Sahibs.
Arī raksturi dzīvniekiem visdažādākie. Vieni mierīgāki un paklausīgāki, citi tā vien gaida, lai nostrādātu kādas blēņas. Īsti rakari ir lamu puikas Augstlēcējs un Pirāts. Bet tāpēc ikkatru viņu soli uzrauga divas uzticīgās draudzenes- Franču ganu suņu (briāra) meitenes.
Visi dzīvnieciņi- gan lieli gan mazi, ir ļoti draudzīgi, atļauj sevi samīļot un nofotografēties kopā ar tiem. Kamieļmeitene pat bučas dod.

Foto: Laura Biķerniece

Mūsu operators un reizē arī šoferis visu ceļu pārdzīvoja, ka, šī brauciena dēļ, palaidīs garām kārtējo Dinamo hokeja spēli un neredzēs jaunākos notikumus uz ledus. Taču "Rakšos" kaut ko palaist garām nav iespējams; šajā vietā rūpējas par visu un visiem. Kamēr mēs priecājāmies par apburošajām radībiņām, mūsu šoferītis ērti iekārtojies viesu namā pie kamīna, juta līdzi mūsu sportistiem.
Nu, ko lai saka- "Rakši" ir paradīze bērniem un arī pieaugušajiem.

Foto: Laura Biķerniece

Tuvojoties krēslai, dzīvnieciņi dodas uz saviem aplokiem, kamieļu ģimene iekārtojas savā mājā un arī mums laiks doties uz istabām. Viesu nama lielajā istabā kuras kamīns, ir silti un mājīgi. Pēc vakariņām arī pirtiņas termometrs rāda, ka tā gatava uzņemt un atjaunot spēkus sagurušajiem ceļiniekiem.
Priekšā zvaigžņota nakts un saldi sapņi...

Neskatoties uz garajām pastaigām un visiem piedzīvojumiem iepriekšējā dienā, no rīta nemaz ilgi gulēt negribas. Pamostoties ir sajūta, ka esam atgriezušies bērnībā, kad nakšņojām pie vecmāmiņas laukos – klētsaugšā.
Arī šeit no rīta modāmies ar putnu dziesmām aiz loga un gribējās basām kājām skriet pa lauku, lai rotaļātos ar lauku sētas iemītniekiem. Smaržoja rīta kafija, svaigais lauku gaiss un... . kamieļa piena pankūkas. Vēl viens pārsteigums, ko sagādā šis viesu nams. Lielisks svētdienas rīta sākums – svaigs gaiss un neparasta maltīte.

Foto: Iveta Apškrūma

Pēc brokastīm devāmies pie lamu aplokiem. Paspējām tieši laikā, lai nenokavētu dzīvnieku brokastošanu, un kopā ar Ata kungu barojām visus nelielā zoo iemītniekus. Bija patīkami skatīties, ar kādu atbildību un patiesu mīlestību Artis visu dara.

Šī vieta piedāvā tik daudz un katrs var atrast savai gaumei piemērotu atpūtu. Gan braukšana ar kvadricikliem (tiem ir pat speciāli izveidota trase) un segveju , gan peintbola un basketbola spēles, gan foreļu ķeršana un pastaigas pa meža takām ar lamām, gan vēl daudzas citas aktivitātes, bet par tām mūsu nākamajā stāstā.

Tiem, kas vēlas kādu piemiņu no šīs vietas, ir iespēja iegādāties magnētiņus ar kamieļu foto, mīkstās rotaļlietas lamu izskatā (arī mēs pie vienas tādas tikām) vai kamieļvilnas izstrādājumus- šalles, jakas, vestes u.c.

Bija patiešām grūti atvadīties no šīs vietas; prom varējām braukt tikai pēc solījuma mūsu mazajam līdzbraucējam, ka noteikti atgriezīsimies vēl kādreiz "Rakšos".

Foto: Iveta Apškrūma

Lai ceļojums būtu ne tikai atpūta, bet reizē arī nedaudz izglītojošs brauciens, par nākamo pieturvietu izraudzīta More. Šeit atrodas vienīgais muzejs Latvijā, kuram ir savs ģerbonis.
Tuvojoties Mores kara muzejam, jau iztālēm redzams no Ērgļu puses atceļojušais tanks. Piestājam pagalmā, kur mūs jau gaida muzeja dibinātājs Antona kungs. Šī muzeja pirmsākumi meklējami jau sen, kad Antons ar savu sievu nolēma iekārtot vienu istabu ar eksponātiem savas dzimtas vajadzībām. Pirmsākumos ģimene nemaz nevarēja iedomāties, ka pēc vairākiem gadiem šeit būs tik daudz, ko apskatīt arī citiem.
Pirmā stāva muzeja telpās varam skatīt vecas kartes, munīciju, ķiveres, ieročus, ordeņus un daudz ko citu, kas liek aizdomāties par tiem senajiem notikumiem, kurus mums, paldies Dievam, nav nācies piedzīvot. Antons pats ir daudz pētījis un dalās stāstos par kara laiku arī ar mums. Šeit izveidots arī interesants kara lauka makets, kurā samazinātā formātā redzami patiesie tā laika ierakumi – kopā ar reģiona karti un saimnieka stāstu jebkurš var spilgti iztēloties kauju norisi.

Foto: Iveta Apškrūma

Muzejs darbojas tikai pateicoties šīs ģimenes entuziasmam un, jāsaka- var tikai apbrīnot cilvēku uzņēmību, un to, ar kādu aizrautību viņi mēģina saglabāt vēstures liecības nākamajām paaudzēm.
Kad pirmais stāvs apskatīts, dodamies uz otro un tur mūs sagaida patiess pārsteigums. Šeit izveidota ekspozīcija ar visdažādākajiem pagājušā gadsimta sadzīves priekšmetiem. Varam tikai pabrīnīties par senatnes apdvesto lietu īpašo burvību.
Jebkurš, kam mājas bēniņos, zem putekļu kaudzes mīt kādas lietas no pagājušā gadsimta pirmās puses,būs mīļi gaidīts Mores kara muzejā. Tur, ar Antona kunga gādīgo roku palīdzību, šīs lietas iegūs otro dzīvi.

Foto: Iveta Apškrūma

Apskates beigās uzzinām, ka muzeja īpašnieks ir arī rotkalis, bet Antona kundze īsta rokdarbniece. Nākotnes plāni šeit lieli. Tapšanas stadijā pašreiz ir piknika vieta un dīķis. Dienā, kad mēs viesojāmies pie Antona kunga, ritēja pēdējie darbi pie mājas apdares un lapenes iekārtošanas. Vasarā šeit būs vieta teltīm un iespēja pavadīt vakaru pie sprakšķoša āra kamīna.
Un kā smejas pats saimnieks – ir iespēja jaunajiem pāriem pirmo kāzu nakti pavadīt tankā uz salmu maisa – vai tad tas nebūtu aizraujoši????

Foto: Laura Biķerniece

Viesojoties Morē, nevar neapmeklēt „ Saulstaru” biežu dārzu. Šeit mūs sagaida cita eksotika – tā, kas mīt mūsu mežos un bieži vien tikai fotogrāfijās vai TV redzēta- dambrieži, staltbrieži un mežacūkas. Vēl viena izzinoša un aizraujoša pastaigu vieta.
It kā mēs zinām par šo dzīvnieku eksistenci, tomēr tikai retais būs dzirdējis tos auru laikā. Bet, vai zināt kāpēc un kad brieži met ragus? Ja nē, tad šī ir īstā vieta, kur to visu uzzināt.
Briežu dārza īpašniece Māra un gide Gunita izsniedz mums katram pa spainītim ar āboliem, lai pastaigas laikā varētu pievilināt zvēriņus pie žoga. Arī šī ir vieta, kur droši var ņemt līdzi ciemkukulim maizīti vai dārzeņus, jo te drīkst dzīvniekus barot.
Izrādās, brieži ir tiešām pārsteidzoši. Visas pastaigas garumā mēs uzzinām tik daudz interesanta par šiem cēlajiem dzīvniekiem, to hierarhiju un paradumiem, kāzu perioda tēviņu cīņām un uzvedību dažādos gadalaikos.

Foto: Laura Biķerniece

Kad esam nonākuši purvainākajā dārzu ielejā, no krūmiem sāk parādīties mazi un lieli, melni rukšķētāji- mežacūkas. Uzzinām, ka arī tās ir šīs saimniecības pastāvīgās iemītnieces. Un atkal Gunitai ir stāsts par cūciņu dzīvi, dubļu vannām un lielo cūku mammu, kura šeit nosaka kārtību.
Tiem, kas vēlas, ir iespēja gides pavadībā doties pastaigā pa iežogoto teritoriju, lai izbaudītu sajūtas, kādas rodas esot meža zvēru vidū. Varat arī savā īpašumā iegūt briežu ragus- gan lielākus, gan mazākus. Bet kaislīgiem medniekiem šeit iespējams piedalīties briežu medībās.
Un vēl,- iepriekš piesakot, galdā jums tiks celta briežu gaļas gulaša zupa.

Foto: Laura Biķerniece

Pēc viesošanās Mores apriņķī vēlējāmies doties uz Suntažiem, lai tur atrodošajā observatorijā palūkotos zvaigznēs, paklausītos stāstus par kosmosu un ar teleskopu palīdzību iepazītu citas galaktikas. Diemžēl, atšķirībā no iepriekšējās dienas vakara, laika apstākļi bija mums nelabvēlīgi,- reizē ar tumsu Latviju klāja bieza migla, tā kā šī objekta apskati nācās atlikt uz citu reizi.

Turpmāko nedēļu laikā publicēsim sīkākus aprakstus un video sižetus par katru no šīm vietām, lai jums kaut nedaudz būtu iespēja tās iepazīt. Taču atcerieties, ka vislabākais būtu aizbraukt uz tām un paskatīties uz visu ar savām acīm.

Lai krāsains un piedzīvojumiem bagāts Jums šis rudens!

Sirsnīgu paldies par atsaucību sakām Anitai no Vienkoču parka, Daigai no Cēsu TIC, „Rakšu” saimei, kara gadu ekspertam Antonam un briežu dārza īpašniecei Mārai.

Raksta autore Iveta Apškrūma