Latviešu tautas tērps Līgo svētkiem
Tuvojas Jāņu diena, un aizvien vairāk svētku svinētāju gan sev, gan saviem bērniem par šo vislatviskāko svētku apģērbu izvēlas latviešu tautas tērpu.
Ko tad šodien saprotam ar jēdzienu „latviešu tautas tērps”, lai prastu pareizi to iegādāties un valkāt?
Šādi mēs apzīmējam zemnieku apģērbu, kāds tika valkāts Latvijas novados no 18. gadsimta beigām līdz 19.gadsimta 60. gadiem, kad tradicionālo, mājas apstākļos darināto svētku tērpu pakāpeniski nomainīja eiropeisks pilsētas tipa modes apģērbs. Līdz pat dzimtbūšanas atcelšanai 19.gs.vidū latviešu zemniekiem bez muižas atļaujas bija liegta dzīves vietas un nodarbošanās maiņa. Tas sekmēja nelielu apvidu spilgtu lokālo tradīciju saglabāšanos, kas izpaudās arī tērpos, to krāsu salikumā un rotājumos.
19./20.gadsimta mijā, kad sāka vākt materiālus jaunizveidoto nacionālo muzeju kolekcijām, no vienkāršās tautas sadzīves tradicionālais apģērbs praktiski jau bija izzudis. Muzejos nonāca atsevišķas apģērba detaļas, kas neveidoja pilnīgu apģērba komplektu un bija darinātas gan vienā apvidū, bet, iespējams, ne vienā laikā. Tāpat arī šis vākšanas darbs netika veikts sistemātiski un vienādi intensīvi dažādos Latvijas novados. Līdz ar to jēdziens „latviešu tautas tērps” būtībā ir stereotips no 19./20.gs.mijas, ko veidojuši pirmie tērpu rekonstrukciju autori ( mākslinieki, skolotāji, muzeju darbinieki). Droši apgalvot, ka šis jēdziens tiešām atbilst reālajam zināma laika un noteikta apvidus iedzīvotāju tradicionālajam apģērbam, mēs nevaram.
Laika gaitā visvairāk saglabājās un muzejos nonāca tērpa detaļas, kas tika glabātas un pārmantotas no paaudzes uz paaudzi – rotaslietas, villaines, jostas, galvassegas. Šie piederumi arī mazāk mainījušies laika gaitā. Pārmaiņas vairāk skārušas tos apģērba gabalus, kuru darināšana prasa ievērot auguma īpatnības un apģērba funkcionalitāti (brunči, jakas, bikses, svārki).
Jāsaprot, ka līdz mūsu dienām nonākušie apģērba priekšmeti visbiežāk piederas pie godu jeb citiem vārdiem, ceremoniju, tērpa, kuru uzvilka tikai sevišķos gadījumos. Ikdienā lietojamā darba apģērba sastāvdaļas visbiežāk tika novalkātas un netika saglabātas kā vērtības.
Tālab aplam būtu iedomāties, ka mūsu vecvecmāmiņas ikdienā greznojās košajos Nīcas, Bārtas vai Alsungas tautas tērpos. Bet dzimtas un gadskārtu ieražu godos – kā Jāņos - gan šis tērps ar lepnumu būtu izrādāms, jo tas liecina arī par valkātāja mantisko un ģimenes statusu, ne tikai par teritoriālo piederību.
Interesanti, kā laika gaitā mainījušies mūsu priekšstati par tautas tērpu un pat par tā detaļu apzīmējumiem.
Tā senāk par SVĀRKIEM sauca nevis sieviešu, bet gan vīriešu apģērbu, ko šodien sauktu par žaketēm vai pusmēteļiem. Bija pazīstami īsie, pusgarie un garie svārki, šūti no pelēkas, brūnas, baltas vai zilas vadmalas. Svārki sajozti ar pītām vai austām vilnas, kā arī metāla vai ādas jostām.
Savukārt sievietes valkājušas svītrotus, rūtotus vai vienkrāsainus vilnas BRUNČUS, 2,5 – 4 m platus, līdz potītēm vai puslielam pašūtus. Brunčus saturējusi ziedaina vai rakstaina josta.
Siltākā laikā vīri staigāja VESTĒS, vēsākā – pavilka to zem svārkiem, savukārt sievas un meitas auguma augšdaļā nēsāja ŅIEBURUS vai JAKAS, parasti no vienkrāsaina zila, sarkana, zaļa vai pelēka vilnas auduma.
Sieviešu un vīriešu KREKLI darināti no balināta lina auduma. Vīriešu BIKSES, garas vai pusgaras, šūtas no tāda paša auduma kā svārki. Sievietām goda apavi bijuši brūnas vai melnas KURPES, vīriešiem – ZĀBAKI vai puszābaki. Darbā kā sievietes, tā vīrieši un arī bērni gadsimtiem ilgi valkājuši vīzes vai PASTALAS.
Turīgo sievu goda lieta bija ar ieaudumiem vai izšuvumiem rotāta balta VILLAINE, kas, ap pleciem aplikta, kalpoja gan greznumam, gan siltumam. Ar 19.gs.60.gadiem tās pakāpeniski nomainīja kvadrātveida krāsaini biezi vilnas LAKATI. Precēto sievu galvassegas bija dažāda sējuma galvasauti, krāsaini zīda lakati un visdažādākās formas un rotājuma cepures – AUBES. Jaunavu galvasrota godos bija 2- 12 cm plats VAINAGS no bieza sarkanas, zilas vai melnas krāsas vilnas auduma, rotāts ar stikla zīlēm, brokāta lentēm, metāla karuļiem. Vīri, no mājas ārā ejot, lika galvā cepures – pelēkas vai melnas PLATMALES, vasarā arī salmu cepures.
ZEĶES adītas no baltas vai pelēkas vilnas dzijas, vasarā – linu diegu zeķes gludā vai caurumotā adījumā.
Tērpa rotāšanai lietotas SAKTAS. Tās kaltas no sudraba, apzeltīta sudraba vai kāda cita metāla un rotātas ar stikla zīlēm. Kreklu aizdarei lietotas arī dzintara saktiņas. Lielās saktas, līdz pat 25 cm diametrā, lietotas villaiņu saspraušanai. Tautas tērps rotāts arī ar dzintara vai sudraba krellēm, zelta vai sudraba gredzeniem. Auskarus gan latviešu sievietes nekad nav nēsājušas.
Jāsaprot, ka godu tērpam nav būtiskas atšķirības ziemas vai vasaras sezonai. Taču ikdienas apģērbs tika piemērots klimatiskajiem apstākļiem.Vasarā sievas vilka mugurā baltus lina kreklus, vienkrāsainus, strīpainus vai sīkrūtainus lina brunčus, vēsākā laikā – nātnas (lina vai pakulu) jakas, galvā sēja baltus lakatiņus, darbā apsēja baltus, strīpainus vai rūtainus lina priekšautus. Vīri ikdienā vilka lina kreklu, nātnas parupjas bikses, īsās vestes, galvā lika salmu cepures vai naģenes.
Zāļu vakars un Jāņu diena ir vienīgais laiks gadā, kad gan meitenes, gan sievas un jaunavas dabas pilnbriedam par godu savas gludi sasukātās galvas grezno ar visdažādāko, visgreznāko jāņuzāļu un ziedu vainagiem. „Jāņu nakti nepazinu, Kura sieva, kura meita. Ir sievām, ir meitām Galvā puķu vainadziņi”.
Lai Jums grezna līgošana visskaistākajos latviešu svētkos – Jāņos! Apzinieties sevi savā tautā , tērpjoties nacionālās piederības simbolā – latviešu tautas tērpā!
Visdažādāko novadu tautas tērpus gan līgošanai, gan citām godu reizēm un arī skatuvei, dančiem un dziedāšanai; ziemai un vasarai Jūs varat iegādāties dejošanas piederumu salonveikalā „Rakstā”, Brīvības gatvē 205, Rīgā (iepretim VEF Kultūras pilij).
Brigita Čikste
salonveikala “Rakstā” vadītāja
Tālrunis: 67554985
E-pasts info@vissdejai.lv