Annai Viktorijai ļoti nepieciešama līdzcilvēku palīdzība

Mamma devusi viņai skaistu vārdu – Anna Viktorija, bet dvīņu brālītim – Oskars Jānis. Šobrīd viņi abi ir 18 gadus jauni. Mamma bija gaidījusi dvīnīšus – dubultu laimi. Taču liktenis ieviesa savas korekcijas. Puika nāca pasaulē vesels, bet meitenei bija nopietnas problēmas. Mamma ir paveikusi neiespējamo – Anna staigā, priecājas par dzīvi, šogad pabeidz 12. klasi.

Pašlaik viņai steidzami vajadzīga palīdzība: tā kā kāja aug, ir nepieciešams jauns speciālo „DAFO - Dynamic Ankle Foot Orthosis” dinamisko ortožu komplekts. Tās ir nēsājamas kopā ar speciālo kompresijas vesti SPIO un korsetbiksēm, ko izgatavo pēc pasūtījuma Vācijā (tas maksā 2777 eiro).

Programmas „Zaļā lampa” labdarības tālruņa numurs 90006383 (1,43 eiro) darbojas Annas Viktorijas labā.

Palīdzēt varēs arī viņas lappusē portālā ziedot.lv, sadaļā „Palīdzība Annai Viktorijai Štrobergai”:
www.ziedot.lv

Kopš dzimšanas Annai diagnosticēta ļoti smaga slimība – muguras smadzeņu trūce un iedzimti CNS bojājumi. Rezultātā ir pamatīgi traucēta ķermeņa lejasdaļas jutība, ir problēmas ar kustēšanos un iekšējo orgānu darbību. Anna ir pārcietusi vairākas sarežģītas operācijas. Pat neiedziļinoties, to apraksts skan diezgan briesmīgi – piemēram, vienas operācijas laikā galvā tika ielikts šunts (īpašs aparātiņš, kas palīdz novadīt lieko cerebrospinālo šķidrumu).

Meitenes ikdiena ir cīņa par veselību, kurā ikviena pat neliela piepūle maksā sāpes, asaras un stresus. Galvenais ir neatkāpties. Rezultāti nebija tūlītēji. Pēc šķiršanās no vīra mamma bija spiesta audzināt dvīnīšus viena pati – viņai bija jāveic ikdienas aprūpe un arī jānodrošina viss rehabilitācijas nodarbību komplekss. Pirmos nedrošus soļus Anna spērusi tikai 4 gadu vecumā. Pašlaik viņa var staigāt patstāvīgi, taču viņai grūti noturēt līdzsvaru, kājās viņai ir ortozes, kas palīdz kājām nekļūt līkām. Ortozes viņai ir obligātas. Sevišķi grūti ir ziemā, jo uz slidenas un nelīdzenas virsmas meitene kļūst pilnīgi bezpalīdzīga.

Katru dienu Annai obligāti notiek fizioterapija un treniņi. Spriedzes ziņā šādu bērnu ikdiena atgādina kosmonautu sagatavošanos orbitālajiem lidojumiem. Tiek darīts viss iespējamais un neiespējamais, bet rezultātu vairumā gadījumu neviens negarantē. Taču visi tic un strādā. Un efekts ir manāms.

Šo meiteni interesē viss. Anna ļoti labi runā krieviski (mācās to skolā kā otro svešvalodu), papildus dzimtajai latviešu valodai prot arī angļu valodu. Pašlaik mācās nelielas privātskolas 12. klasē. Līdz šim mācījusies kopā ar brāli parastā skolā. Oskars visu laiku pieskatīja māsu, lai neviens nenodarītu pāri – bērni ne vienmēr ir korekti un labvēlīgi pret tiem, kas kaut kā atšķiras no pārējiem.

Annai patīk arī TV šovi, jo īpaši „Balss” („Golos”): viņa zina no galvas visus dalībniekus visās sezonās un viņu repertuāru. Viņai pašai arī patīk dziedāt. Protams, viņa, tāpat kā visas jaunas meitenes, sapņo kādreiz uzkāpt uz skatuves. Taču pagaidām viņas galvenais uzdevums ir pabeigt 12. klasi un saņemt atestātu, neraugoties uz to, ka pat nokļūšana no mājām līdz skolai ir neliels ikdienas varoņdarbs.

Anna un viņas mamma ļoti pārdzīvo, ka ne vienmēr apkārtējie saprot, cik grūta dzīve ir invalīdiem. Annai arī bijuši gadījumi, kad blakus nebija brālis vai mamma un viņai mēģināja nodarīt pāri. „Šeit galvenais ir nerādīt, ka tu apvainojies,” nopietni skaidro meitene, „tad viņiem vairs nav interesanti, un viņi atmet šo lietu. Nav jēgas apvainoties, būs tikai sliktāk.” Tāpēc, ja acīs parādās asaras, Anna aiziet kaut kur kaktiņā un pati tiek galā ar pārinodarījumu, bet pēc tam atkal smaida, it kā nekas nebūtu noticis. Šādiem bērniem, kam kopš dzimšanas ir lemti smagi pārbaudījumi, parasti ir ļoti stiprs raksturs. Un protams, viņi ir arī mazi filozofi, kas ļoti vērtē dzīvi – visās tās izpausmēs.

Anna ir absolūta meitene. Ar bantīti matos. Ar sapni par skaistām kurpītēm. Viņa tic, ka kādreiz varēs uzvilkt tās stingro ortožu vietā un aiziet uz teātri.

Viņas mīļotā grāmata ir Eleonoras Porteres „Polianna”. Tas ir stāsts par bārenīti, kas iekļuva situācijā, kad it kā būtu jāraud caurām dienām. Taču viņai bija neliels noslēpums – Polianna iemācījās „spēlēt prieka spēli”, tas ir, jebkādā situācijā atrast ko labu, it kā dzīvē nemaz nebūtu melnu svītru un tā būtu līdzīga nevis zebrai, bet baltam zirgam. Anna arī cenšas spēlēt prieka spēli, jo rod pamatu optimismam katrā notikumā.

Annai mājās dzīvo mīlule – pūkainā kaķenīte Ļipa. Kaķīti viņa ar mammu paņēma no dzīvnieku patversmes. Kad ieraudzīja šo līkkājīti ar savainotu ķepiņu un apcirptu astīti, nespēja atstāt viņu tur. Abas nodomāja: „Kurš tad cits paņems šādu, ja ne mēs?”

Annai joprojām patīk multenes, pirmajā vietā viņai ir „Pepija Garzeķe” un „Karlsons, kas dzīvo uz jumta”. Viņa sapņo aizbraukt uz Stokholmu, apmeklēt Astridas Lindgrēnas muzeju. Taču pat prāmis, kas kursē uz Zviedriju principā par pieņemamām cenām, ģimenei nozīmētu neparedzētus tēriņus. Pirmajā vietā vienmēr būs samaksa par ārstu apmeklējumiem un procedūrām. Tas ir daudz svarīgāks.

Nesen Annas mamma bija ļoti vīlusies, jo interesējusies par iespēju meitai apmeklēt baseinu privātā kompleksā netālu no viņu dzīves vietas, taču īpašnieki atteica, motivējot ar to, ka ne visiem klientiem patikšot, ja blakus viņiem peldēs meitene invalīde. Godīgi sakot, mums pat pietrūka vārdu, lai komentētu šo situāciju. „Protams, man bija nepatīkami, taču es saprotu saimniekus. Ko lai dara...”, saka mamma.

Tomēr atsaucīgi un izpalīdzīgi cilvēki ir sastopami biežāk – pārliecina mūs Dace. Viņa ir ļoti pateicīgs cilvēks. Nosauc mums visu ārstu un citu speciālistu vārdus, kas palīdzēja Annai spert soļus pie veselības.

„Agrāk es vienmēr vaicāju sev, kāpēc tas noticis ar mani? Kāpēc tieši man Dievs sūtījis šādu pārbaudījumu? Savukārt nesen apdomājos: kāpēc lai tas nenotiktu ar mani? Tieši tā jāuzdod šis jautājums. Mūsu nelaimes kļūst nepanesamas, ja visu laiku domā, ka no tām varētu izvairīties. Vienkārši jāpaskatās apkārt un jāredz, cik daudz ir cilvēku ar vēl grūtākām problēmām. Jāizbeidz šī sevis žēlošana un tik jāiet uz priekšu. Soli pa solim. Mums vienkārši nav laika sēdēšanai un filozofēšanai. Režīms kā armijā...”

Viņas tā arī dzīvo. Ja 5 gadu vecumā Anna varēja paiet 100 metrus stundas laikā, tad 6 gados – jau pusstundas. Šobrīd viņa var paiet veselu kilometru 40 minūtēs. Šis sasniegums pēc sava nozīmīguma nebūt nav zemāks par olimpisku rekordu.

Priekšā ir visa dzīve. Anna vēl nav īsti izšķīrusies, kuru profesiju izvēlēties. Viens no variantiem būtu kļūt par psihologu. Lai palīdzētu cilvēkiem.

* *

Kā palīdzēt

Programmas „Zaļā lampa” labdarības tālrunis 90006383 (1,43 eiro) darbojas Annas Viktorijas labā.

Pašlaik Annai ir ļoti vajadzīga mūsu palīdzība. Tā kā kāja aug, ir nepieciešams jauns „DAFO - Dynamic Ankle Foot Orthosis” dinamisko ortožu komplekts. Tās ir nēsājamas kopā ar speciālo kompresijas vesti SPIO un korsetbiksēm, ko izgatavo pēc pasūtījuma Vācijā (tas maksā 2777 eiro). Tas palīdzētu fiksēt pēdu un kustīgas locītavas, mazināt sāpes. Annai jau ir 18 gadi, un tagad viņa ir uzskatāma par pieaugušo, tāpēc tagad viņai nav tiesību uz nedaudzajām valsts apmaksātajām procedūrām, kas pienākas bērniem. Papildus ortozēm jāturpina arī regulāra rehabilitācija, kuras apmaksai mamma arī lūdz ziedotāju atbalstu – fizioterapijai, osteopātam, nodarbībām pēc BIOFEEDBACK metodes.

Palīdzēt Annai varēs viņas lappusē portālā ziedot.lv

Помощь Анне Виктории Штроберг - ziedot.lv

Ielūgums uz teātri

7. aprīlī plkst. 19 Rīgā, Maskavas namā, notiks labdarības izrāde „Tambovas mantzine” pēc Ļermontova darba motīviem. Teātra „Abažur” aktieri uzstāsies bez maksas par labu Annai Viktorijai Štrobergai. Tas ir viegls, skaists, romantisks iestudējums (Starptautiskā festivāla „Krievu klasika” Grand Prix) – stāsts par iemīlējušos huzāru, provinciālo skaistuli un viņas greizsirdīgo vīru. Ar negaidītu finālu. Noskatoties šo izrādi, ikvienam uzlabojas oma un labsajūta.

Pērkot biļeti (cenas – no 3 eiro), jūs dariet LABU DARBU: viss ienākums no šīs izrādes tiks pārskaitīts, lai palīdzētu Annai Viktorijai.