Man patiešām patika smēķēt. Vēl tagad smēķēšanas brīžus atceros ar vieglu nostaļģiju. Es uzsmēķēju tad, kad biju labā kompānijā, ar draugiem, tad, kad biju paveikusi kādu sarežģītu uzdevumu un varēju atlaist saspringumu. Pēc mīlēšanās ar draugu. Pēc trakas dejošanas mīļākās grupas koncertā. Viss sākās, protams, klasiski – kā aizliegtā augļa pamēģināšana skolas laikā, kā dumpošanās pazīme. Pēc tam augstskolā tā bija piederības lieta – turklāt es mācījos tajos laikos, kad smēķētava bija fakultātēs gaitenī, un to apmeklēja arī pasniedzēji. Kopā ar citiem pīpētājiem vīpsnājām par tiem, kas nosoda smēķēšanu. Galu galā – tas bija 90. gadu vidus, kad cilvēki smēķēja darba vietās, kafejnīcās un kāpņu telpās. |