Zudušās Šambalas noslēpums. 1 daļa
Iespējams, kāds no jums būs dzirdējis par noslēpumaino valstību Šambalu, par kuru stāsta daudzas Tibetas tautu teiksmas un leģendas. Jau gadsimtiem ilgi šeit no paaudzes uz paaudzi tiek nodotas teiksmas par šīs valstības dārgumiem: neizmērojamām bagātībām, apslēptām zināšanām, vareniem ieročiem un noslēpumu, kas ļautu valdīt pār visu pasauli. Kā vēsta leģenda, Šambala atrodas dziļi pazemē un tajā ved vairākas ieejas, kas meklējamas pasaules augstākajās virsotnēs.
Kā uzskata pētnieki,- viena no ieejām Šambalā atrodas svētajā Tibetas kalnā Kailasā, vēl cita- Krievijā, Elbrusa kalnā.
Pirms kāda laika Kabardina- Balkārijā, nelielā kalnu ciematiņā Zajukovo (netālu no Elbrusa) vietējais alpīnists un pētnieks Artūrs Žemuhovs atrada dīvainas vertikāli dziļumā virzītas pazemes ejas (šahtas), kas varētu būt veidotas pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Šīm ejām nav analogu pasaulē un tām ir samērā grūti atrast kādu praktisku pielietojumu. Tas, ka ejas nav būvētas, lai pa tām pārvietotos cilvēks, ir skaidrs. Vismaz ne mūsdienu cilvēks,- vietām tās ir tik šauras, ka pat bērna augumam būtu grūti caur tām izspraukties.
Zinātnieki uzskata, ka ejas drīzāk kalpo kā ventilācijas šahtas, kas ved uz kādām mums nezināmām apakšzemes telpām. Šaurās šahtas, kas augšpusē ir ne vairāk par vienu kvadrātmetru platas, būvētas no apstrādātiem un ideāli savā starpā pielāgotiem taisnstūra formas blokiem.
Kopumā šahta atgādina virkni eju, kas sākas kalna virsotnē un iet virzienā uz leju. Lielākā daļa koridoru ir šauras vertikālas kvadrātveida vai taistūra formas ejas, reizēm sastopami horizontāli izvirzījumi, kas tūlīt pat pāriet nākošajā šahtā.
2011. gada septembrī uz noslēpumainajām ejām pirmo reizi devās ekspedīcija, lai mēģinātu iekļūt zemes dzīlēs caur šauro akmens eju. Galvenais ekspedīcijas mērķis bija nokļūt līdz šahtas dibenam un paskatīties, kas ir tur lejā.
Pēc 2 stundu ilgas nolaišānās ekspedīcija sasniedza 100 m dziļumu, kur iekļūt bez papildus aprīkojuma nav iespējams. Visi iepriekšējie pētnieki bija tikuši līdz 80 metru dziļumam. Un tagad ir saprotams kāpēc līdz šim neviens nebija ticis tālāk. Šajā pazemes līmenī sāk sāpēt un reibt galva, parādās baiļu un trauksmes sajūta, kurai patiesībā nav nekāda pamata un izskaidrojuma. Taču, laižoties dziļāk, vēl pēc dažiem metriem elpot kļūst vieglāk, nez no kurienes no lejas parādās svaiga gaisa plūsma. Sienas šajā vietā klāj dīvaina izskata melni māli.
Tiekot līdz 100 m dziļumam, pēkšņi šahtas sienas kļūst platākas un pētnieki saprot, ka ir sasnieguši īsto vietu. Kaut gan šeit apakšā rodas sajūta, ka tevi pastāvīgi kāds novēro.
Šī pazemes telpa varētu būt bijusi jebkas. Rūpīgi to apskatot, izrādās, ka tas nebūt nav viss. Telpas tālajā galā atrodas ar vairāku tonnu smagiem blokiem aizbrukusi vēl viena eja, kas ved kaut kur tālāk un dziļāk. Taču iekļūt tur bez speciāla aprīkojuma nav iespējams. Tā nu ejas noslēpums šajā reizē paliek neatklāts...
Kas gan varētu būt tur lejā? Pētnieki uzskta, ka senatnē tā varētu būt uzcelta āriešu spēkiem. Bet mūsdienās katrs, kurš kaut reizi ir bijis šajās pazemes alās, saka, ka tās laiž cilvēku tik tālu, cik drīkst. Tālāk nē.
Vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka blakus šīm ejām notiek neizskaidrojamas parādības: izgaismojas fotogrāfijas, debesīs redzami dīvaini mirdzoši objekti utt. Šeit cilvēki ir pārliecināti, ka dziļi zem zemes atrodas kāds apslēpts spēka avots,kuru, iespējams, gadiem ilgi nacisti meklējuši Elbrusa apkaimē, Tibetā, Indijā, Kolas pussalā...
Turpinājums sekos...
[+] [-]
[+] [-]