Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Epadomi\CustomizationSource121), Fid:2, Did:0, useCase: 3


Agrīnā vecumā piedzīvotu negāciju ietekme uz smadzeņu un uzvedības attīstību

Redakcija
Redakcija

Mūsu gēni kalpo par smadzeņu attīstības pamatu, jeb bāzi, savukārt pieredze pielāgo šīs pamatshēmas atbilstoši tai videi un apstākļiem, kādos katrs dzīvojam. Līdz ar smadzeņu attīstību, īpaši agrīnā vecumā, apkārtējā fizikālā vide var ievērojami ietekmēt diezgan atšķirīgas pieredzes uzkrāšanu. Turklāt pieredzes ietekme uz smadzeņu attīstību nav nemainīga visas dzīves laikā. Agrīna pieredze bieži vien daudz spēcīgāk iedarbojas uz nenobriedušu smadzeņu funkcionālajām īpašībām. Šo laiku mēdz saukt par paaugstināta riska jeb kritisko periodu.

Gribētos domāt, ka visi mazi bērni tiek aprūpēti un atbalstīta to veiksmīga iekļaušanās apkārtējā vidē. Diemžēl ne vienmēr tas tā ir. Ir ārkārtīgi daudz mazu bērnu visā pasaulē, kuri tiek pakļauti nelabvēlīgai agrīnai pieredzei, kam, savukārt, var būt milzu ietekme uz smadzeņu attīstību visa mūža garumā. Faktiski agrīna saskare ar nelabvēlīgiem dzīves notikumiem spēj izraisīt tādas sekas, kas spēcīgi un ilgtermiņā ietekmē nervu sistēmu un tās funkcijas un neapšaubāmi tiek ietekmēta cilvēka vispārējā attīstība.

Bērnības traumas

Negatīva bērnības pieredze ir nozīmīgs psihisku traucējumu cēlonis, kura sekas saglabājas visas dzīves laikā. Pāridarījumi, nelabvēlīga vide, vardarbība ģimenē, vecāku krimināla rakstura izturēšanās vai dažādas atkarības rada ilgstošu kaitīgu ietekmi uz garīgo veselību. Pētījumi apstiprina šo apstākļu ciešu saikni ar psihiskiem traucējumiem.

Būtiski, ka bērnības traumas izraisa jaunus traucējumus arī jau pieaugušā vecumā, un tiem, savukārt, ir lielāka iespējamība kļūt hroniskiem, smagiem un saglabāties visu mūžu. Ir nepārprotama bērnības negatīvo iespaidu ietekme uz smadzeņu attīstību. Agrīnā vecumā piedzīvotais tā saucamais toksiskais stress vēlākā dzīvē izraisa būtiskas izmaiņas vairākos smadzeņu apvidos, tostarp tajos, kas atbildīgi par atmiņu un mācīšanās spējām (hipokamps, piemēram), vai rīcības spējām (garozas pieres daļā).

Zaudējumi

Vairums no tā, kas zināms par dažādas pieredzes ietekmi uz smadzeņu attīstību, pamatojas pētījumos ar dzīvniekiem. Piemēram, tiek salīdzināti dzīvnieki, kas uzaug izolācijā, ar tiem, kuru attīstība notiek daudzveidīgā vidē. Tāpat arī tiek pētīti dzīvnieki, kuriem ir ierobežotas vides uztveres spējas, piemēram, atņemot tiem redzi vai dzirdi. Daudz grūtāk ir izzināt pieredzes trūkuma iespaidu uz cilvēka attīstību. Šajā jomā pētnieki visbiežāk pievēršas objektiem ar dabiskas izcelsmes trūkumiem, kā, piemēram, bērniem, kas piedzimuši neredzīgi vai nedzirdīgi. Vai arī pētot to bērnu attīstību, kuri spiesti uzaugt bērnu namos.

Vairumam bērnu, kas uzaug šādās iestādēs, tiek novēroti valodas, psihosociālie un sensorie traucējumi, kas ļoti smagi ietekmē bērna vispārējo attīstību. Īpaši pārsteidzoša ir šo bērnu paaugstināta psihiatriskā saslimstība. Viens no pazīstamākajiem izskaidrojumiem par šādās iestādēs augušu bērnu aizkavētu attīstību ir tas, ka ierobežotā vides pieejamība nenodrošina pietiekamu pieredzi normālai smadzeņu attīstībai.

Jaunākie pētījumi sniedz vairākus atzinumus par sakarībām starp agrīniem ierobežojumiem un netipisku smadzeņu attīstību:

Dramatiski mazāks smadzeņu kopējais apjoms – gan baltās, gan pelēkās vielas sektoros. Jāatzīmē gan, ka šādam bērnam nonākot audžuģimenē, notiek zināma smadzeņu baltās vielas reģenerācija (lai gan nepilnīga), taču kas attiecas uz pelēko vielu – tur izmaiņas nenotiek.
Tiek novērota arī baltās vielas šķiedru viengabalainības samazināšanās atsevišķos apvidos, pie tam – jo agrākā vecumā bērnam nākas nokļūt aprūpes iestādē, tapt nošķirtam no vecākiem, jo dramatiskākā apjomā tiek novērotas šādas sekas.
Vispārinot var teikt, ka bērna atrašanās bāreņu patversmē ietekmē gan viņa anatomisko, fizioloģisko, gan smadzeņu attīstību.

“Bukarestes agrīnās intervences projekts” ir pētījums, kas veikts ar nejauši izvēlētiem bērniem no audžuģimenēm un speciālās iestādēs augušiem. Tajā tika apsekotas trīs bērnu grupas no zīdaiņa līdz 12 gadu vecumam. Tās aptver: a) pamestus bērnus, kuri nonākuši speciālās aprūpes iestādēs, b) bāreņus, kas pieņemti labās audžuģimenēs, c) savās ģimenēs augušus bērnus. Divos pētījumos, kas veikti šī projekta ietvaros, tika identificēti konkrēti neironu funkciju modeļi, kas saistīti ar garīgās veselības stāvokli bērnunamos augošiem bērniem. Piemēram, smadzeņu aizmugurējās daļas elektriskā aktivitāte miera stāvoklī, un novērotās sejas izteiksmes izmaiņas, ko rada elektriskās aktivitātes bremzēšanās, reaģējot uz datora monitorā vērotiem notikumiem, ir saistītas ar uzmanības deficīta jeb hiperaktivitātes sindromu.

Agrīnās intervences (iejaukšanās) ekonomiskie un psiholoģiskie aspekti

Projekta ietvaros veiktie pētījumi parādīja, ka agrīna iejaukšanās pamesto bērnu dzīvē – iekļaušana ģimenēs, nevis atstāšana speciālās iestādēs – dod lielu labumu daudzās jomās, kas saistītas ar viņu attīstību, jo īpaši, ja tā notiek agrīnā vecumā – līdz 2 gadiem. Šī atziņa saskan arī ar citiem aspektiem, kas saistīti ar agrīnā vecumā piedzīvoto. Piemēram, ir labi zināms, ka sociālās nevienlīdzības draudi gan izglītības, gan veselības ziņā parādās jau bērna attīstības sākumposmā un arvien palielinās visas bērnības laikā. Daudzi ekonomisti ir aprēķinājuši, ka ekonomiskie ieguvumi no šādas agrīnas iejaukšanās ir ievērojami. Tā piemēram, pēc nejaušības principa izvēloties bērnus no dažādām pirmsskolas iestādēm, parādījās atšķirības gan pieaugušo ienākumu līmeni, gan veselības ieradumos.

Otrs arguments par labu tam, lai veiktu agrīnus pasākumus, ir tāds, ka pat īstermiņa izmaiņas var dot ievērojamu līdzekļu ietaupījumu. Veicot darbu ar neuzmanīgu vai nedisciplinētu bērnu pirmskolas vecumā, var panākt ne tikai mācību sekmju uzlabošanos, bet tas var arī pozitīvi ietekmēt gan skolotājus, gan vecākus. Piemēram, skolotājs var vairāk laika veltīt mācīšanai, savukārt vecākiem mazāk būs jārūpējas par bērna uzvedības labošanu un atliks vairāk laika gan darbam, gan vienkārši būt mīlošiem vecākiem.

Un visbeidzot, visspēcīgākais arguments par labu agrīniem pasākumiem ir nervu sistēmas elastība. Agrīna uzvedības problēmu identificēšana ļauj savlaicīgi veikt pasākumus, kuru pozitīvais iznākums ir atkarīgs no smadzeņu uztveres spējas un to spējas apkopot pieredzi. Šis pakļāvīgais, elastīgais periods ir arī visjūtīgākais. Tādējādi neiejaukšanās agrīnā bērna attīstībā nozīmē zaudētu iespēju turpmākajā dzīvē.

Piemēram, dažādas prevencijas programmas atkarību novēršanai tīņu vecumā ir mazefektīvas. Savukārt, programmas vai pat klīniskas iejaukšanās, kas īstenotas agrīnā bērnībā, spēj būtiski samazināt narkotiku lietošanas risku pusaudžiem. Iespējams, tas ir tādēļ, ka iejaukšanās notiek tādā smadzeņu attīstības periodā, kad smadzeņu un nervu sistēma ir vēl pietiekami elastīga un pakļaujas vēlamām izmaiņām.

Runājot par bērnu aizsardzības sistēmām

ASV desmitiem tūkstošu bērnu tiek iekļauti dažādās bērnu aizsardzības sistēmās. Mazam bērnam ilgstoši atrodoties nelabvēlīgas ģimenes ietekmē ir ļoti liels kaitējuma risks ilgtermiņā. Tāpēc ir svarīgi izvirzīt bērna intereses par augstāko prioritāti, un ir jāieklausās zinātnes atziņās par to, kas ir labvēlīgas bērna attīstības pamatā – konsekvence, iejūtība, rūpība jau no pirmajām dienām. Jāuzsver, ka nepietiekama bērna aprūpe līdz 2 gadu vecumam, nemaz nerunājot par ļaunprātīgi nevīžīgu attieksmi, īpaši kaitīgi ietekmē vēlāko attīstību.

Ietekme uz veselību

Ja bērnam nākas agri sastapties ar dažādām negācijām, tostarp arī aprūpes iestādē, tas var izraisīt ne tikai psiholoģiskas ciešanas, bet var tikt apdraudēta bērna veselība vispār. Iepriekš aprakstītajā Bukarestes pētījumā, piemēram, atklājās palēnināta ķermeņa augšana aprūpes iestādēs audzinātiem bērniem. Viņiem tika konstatēts mazāks telomēra indekss (telomērs – specifisks nukleoproteīnu komplekss, kam ir svarīga funkcija hromosomu aizsardzībā), kas, iespējams, var pat negatīvi ietekmēt cilvēka mūža ilgumu. Ir zināms arī, ka, ja bērns aug ģimenē, kurā vecāki (īpaši – māte) cieš no smagas depresijas, jau bērnībā parādās izmaiņas smadzeņu struktūrā. Tātad, agrīnā vecumā piedzīvotas negācijas ietekmē ne tikai psiholoģisko attīstību, bet arī bioloģisko attīstību un fizisko veselību.

Secinājumi

Zinātnē šobrīd ir nostiprinājusies pārliecība par agrīnā vecumā piedzīvotu neveiksmju un negāciju dziļi negatīvu apdraudējumu psiholoģiskai un neirālai attīstībai gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Veselīga sabiedrība ir cieši atkarīga no tās bērnu veselīgas attīstības. Tas nozīmē, ka visai sabiedrībai ir jākoncentrē pūliņi uz to, lai cik vien iespējams pasargātu mūsu bērnus no agrīnu negāciju postošajām ietekmēm. Ir nepārprotami skaidri svarīgākie uzdevumi: iespējami mazināt toksiska stresa līmeni bērnībā, audzināt bērnus ģimenēs, nevis aprūpes institūcijās, pēc iespējas agrāk bērnu nošķirt no attīstību apdraudošas vides.

Autors:Charles A.Nelson, III, Ph.D., Boston Children’s Hospital/Harvard Medical School, Harvard Center on the Developing Child

RigaBrain.com - - RigaBrain