Sabiedrībai ir jābeidz uz lietām skatīties kā pasīvajiem vērotājiem
Latvijā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta probācijai un tam, kā likumpārkāpumus izdarījušos jauniešus uzvest uz jēgpilnāka ceļa. Meklējot iespējas mainīt jauniešu uzvedību, Valsts probācijas dienests (VPD) realizē projektu „Brīvprātīgo piesaiste un atlase darbā ar likumpārkāpumus izdarījušiem jauniešiem”, vēršot uzmanību līdzgaitnieku jeb mentoru piesaistei, kas jauniešiem dod iespēju pilnveidot sevi un uzlabot savu dzīves kvalitāti. Vairāk par to, kā darbojas līdzgaitniecība, intervijā stāsta projekta vadītājs Imants Jurevičius.
Kā radās ideja par šāda projekta realizāciju?
Ņemot vērā probācijas pieredzi, mēs nonācām pie secinājuma, ka vieni paši mēs ar visām problēmām galā netiekam. Sākotnēji mēs probācijas dienestā ticējām, ka paši ar visu varam tikt galā, taču šobrīd redzam, ka, kamēr klients ir mūsu uzraudzībā, tikmēr mēs ar saviem kontroles pasākumiem, dažādiem tiesību ierobežojumiem daudzmaz panākam, ka cilvēks ir likumpaklausīgs. Šajā laikā, atrodoties mūsu uzraudzībā, tikai 2 – 3% izdara jaunus likumpārkāpumus. Savukārt pēc tam šis izdarīto noziegumu procents aug. Probācijas dienests, protams, skatās līdzi notiesātajam, tiekas ar ģimenes locekļiem, bet tās ir tikai pāris stundas nedēļā, kuras viņš pavada ar mums, parējās viņš atrodas vidē, kura viņu ir padarījusi par cilvēku, kāds viņš ir pašlaik. Probācijas darbinieku iespējas šajā vidē kaut ko darīt ir stipri ierobežotas.
Tieši tāpēc mēs meklējām ceļus, kā veicināt labvēlīgu sociālo vidi ap šo cilvēku. Sapratām, ka ir jāpiesaista līdzcilvēki, kas parādīs, ka var dzīvot citādāk un dzīvē ir iespējams kaut ko sasniegt. Līdzgaitniecības projekts ir veids, kā to panākt – atlasot no sabiedrības cilvēkus, kuriem dzīvē viss ir nostājies savās vietās un kuriem ir kapacitāte palīdzēt citiem cilvēkiem - es domāju, ne tikai laika ziņā, bet arī personības ziņā.
Kādam ir jābūt līdzgaitniekam, lai sadarbība ar likumpārkāpēju būtu veiksmīga?
Līdzgaitnieki ir tie cilvēki, kuriem ir sirds siltums un dzīves gudrība, bet pats galvenais, ka viņam ir attieksme un vēlme pavadīt laiku ar šo jaunieti, kurš, iespējams, nav tas pretimnākošākais cilvēks. Ticu, ka šādi cilvēki ir, ka ir cilvēki, kam rūp sabiedrība, kurā mēs dzīvojam. Mums jāatceras, ka cilvēki nepiedzimst par noziedzniekiem, viņi par tādiem veidojas. Manuprāt, mums arvien vairāk būtu jāskatās uz šo fenomenu kā sociālu parādību, kura mums kopīgi jārisina. Mēs, protams, augam sociālā atbildīguma ziņā, mēs aizvien vairāk saprotam, ka jādomā ilgtermiņā, taču pie tā jāstrādā intensīvāk.
Ir arī jāuzsver, ka līdzgaitniekam svarīgi atšķirt robežas, jo probācijas dienesta speciālistiem jāpaliek savā pozīcijā un brīvprātīgajiem savā. Probācijas mērķis ir uzvest klientus uz pareizā ceļa, bet līdzgaitnieku mērķis ir būt līdzās, caur sarunām stāstīt, kā risināt ikdienišķas lietas, kā dzīvot citādāk, kā jēgpilni pavadīt brīvo laiku. Tāpat jāatceras, ka noziedznieki bieži dzīvo vienai dienai, viņi nespēj saskatīt savu nākotni, viņiem trūkst sasniegumu un izpratnes. Viņi paši neredz sevi kā daļu no šīs sabiedrības, tāpēc viņiem vajag kādu, kas pastiepj to roku pretī.
Līdzgaitniecības projekts paredzēts jauniešiem līdz 25 gadiem. Kāpēc izvēlēta šī mērķauditorija?
Jaunieši ir tā grupa, ar kuru būtu jāsāk vispirms, jo viņi ir personības veidošanas procesā un viņiem būtu vērts laikus sniegt atbalstu. Būtu nepieciešams viņiem palīdzēt atrast savu dzīves ceļu, pirms viņi ir nobriedušas personības. Jauniešiem vieglāk novērst tās kļūdas, kuras dzīvē jau ir izdarītas.
Kā jaunietis, kurš izdarījis likumpārkāpumu, var iesaistīties projektā? Vai iniciatīvai jānāk no viņiem pašiem?
Mūsu klienti nav apveltīti ar lielu iniciatīvu dalībai projektos. Parasti mēs esam tie, kas klientus iepazīstina ar šo ideju, un pēc tam izvēle par iesaistīšanos ir viņu ziņā. Mēs pozitīvi vērtējam vēlmi iesaistīties šādā projektā, jo tas liecina, ka jaunietis kaut ko grib mainīt savā dzīvē, ka viņš ir piekritis pamēģināt izlīst laukā no tā purva, kur viņš dzīvo, ir gatavs satvert pretī pasniegto roku. Šie arī ir tie jaunieši, ar kuriem mums, sabiedrībai kopumā, ir jāstrādā. Galvenais šajā projektā ir nodalīt profesionāļu jomu no tā, ko var izdarīt sabiedrība, lai kopā izveidotu labāku un drošāku vietu, kur dzīvot. Mums nevajag gaidīt, kad atnāks policija un savedīs visu kārtībā, jo katrs no mums var sniegt savu ieguldījumu drošākas sabiedrības tapšanā.
Vai šiem jauniešiem ir jāpierāda, ka viņi spēs darboties šādā projektā?
Pirmkārt, mēs probācijas dienestā izvērtējam, kam šo iespēju piedāvāt, jo mums ir jābūt pārliecībai, ka jaunietis projektā sadarbosies un nenodarīs pāri brīvprātīgajam ar savu bezatbildīgo attieksmi vai atkarību no kādām vielām. Ja jaunietim ir ļoti nopietnas problēmas ar atkarību izraisošām vielām, tad mēs jau samērā kritiski skatāmies uz iespēju iesaistīt jauniešus šādā projektā. Mēs nevēlamies savus brīvprātīgos „pamest zem vilciena”, tāpēc no savas puses rūpīgi skatāmies, kuriem klientiem šāda iespēja varētu būt derīga un nākt par labu. Cenšamies saprast iemeslus, kāpēc viņš pastrādājis likumpārkāpumu.
Lai brīvprātīgie justos droši, komunicējot ar šiem jauniešiem, varētu rasties jautājums, kādus likumpārkāpumus izdarījuši jaunieši, kuri iesaistīti projektā?
Tie var būt jebkādi. Protams, jaunieši, sevišķi nepilngadīgie, mazāk izdara smagākos noziegumus. Jāsaka, ka jaunieši biežāk zog vai lieto apreibinošas vielas. Apmēram 60% ir mantiskās zādzības. Taču brīvprātīgajiem ir jārēķinās, ka viņiem var tikt piedāvāts jebkāds klients no mūsu loka, jo pats galvenais ir tas, vai šis klients var mainīties, vai viņam ir vēlme to darīt.
Kā tiek organizētas brīvprātīgo satikšanās ar probācijas klientu?
Sākotnējā periodā probācijas dienests strādā pie tā, lai līdzgaitniekus ar klientiem savestu kopā. Pēc pirmās tikšanās viņiem pašiem jāizdomā, cik daudz laika viņi pavadīs kopā. Mēs vēlamies, lai mēnesī tās būtu astoņas stundas, ko līdzgaitnieks velta šim projektam. Tas var būt arī laiks, kas pavadīts kopā ar projekta koordinatoru, atskaites aizpildīšanai vai citiem projekta darbiem. Attiecībā uz laiku kopā ar klientu ir labi, ja tikšanās ir regulāras, piemēram, reizi nedēļā.
Valsts probācijas dienests veica pētījumu par līdzgaitniecību. Liela daļa minēja, ka nevēlas paši iesaistīties kā brīvprātīgie. Vai tiešām esam tik nepieņemoša sabiedrība? Kā mēs varētu to izmainīt?
Pilsoniskā sabiedrība Latvijā ir pārāk piesardzīga, lai mēs no tās sagaidītu, ka iedzīvotāji masveidā vēlēsies palīdzēt noziedzniekiem. Mums laikam ir ierasts skatīties uz lietām kā pasīviem vērotājiem, gaidīt, kad kāds cits atrisinās problēmas. Iesaistīšanās šādā projektā savā ziņā ir kaut kāds pilsoniskās sabiedrības briedums, tā ir loģiska evolūcija, attīstība, ka mēs nonākam līdz secinājumam, ka ikviens var palīdzēt. Mums vēl līdz tam nedaudz jāizaug, lai mēs visi saprastu, ka noziedzība ir sabiedrības veselības problēma, nevis probācijas dienesta problēma, un tas ir mūsu visu kopējs darbs - padarīt šo sabiedrību drošāku.
Elektronisko uzraudzību pašlaik iespējams piemērot pirms termiņa no soda izciešanas atbrīvotajiem, tādējādi nodrošinot pakāpenisku notiesātā integrēšanos sabiedrībā, kā arī tā ir ievērojami ekonomiskāka nekā brīvības atņemšanas soda izpilde. Teju visas Eiropas Savienības valstis īsteno šo praksi. Latvijā šī projekta izmaksas tiek segtas no Norvēģijas finanšu instrumenta (85%) un valsts līdzfinansējuma (15%).
