Svētības vārdi Mārim Ķirsonam mūžībā
Portāla Epadomi redakcija saņēma pazīstamā publicista un rakstnieka, vairāku vēsturisku romānu autora Jāņa Ūdra atvadu vārdus aizsaulē aizgājušajam Mērsraga draudzes mācītājam Mārim Ķirsonam (1940.12.26. – 2025.19.01). Publicējam Jāņa Ūdra vēstuli pilnā apjomā
Mūsu planēta griežas strauji, un aizvien biežāk nākas saņemt sēru ziņas par Otrā pasaules kara ēnā dzimušiem draugiem. Tautas brāļiem, kas sevī nesa Latvijas sāpi un atdeva savu sirds kalpošanu Latvijai.
Tagad šim cildeno veļu pulkam pievienojies mācītājs Māris Ķirsons – Leģendārā trimdas personība, kas mūža pēdējo gadu duci, atgriezies Tēvzemē, kalpoja Mērsraga draudzē.
Pārskatot internetā publicētās ziņas par Māra Ķirsona aiziešanu, dominē viņa cīņa pret alkohola un narkotiku atkarībām – Māris Ķirsons bija Minesotas programmas aizsācējs Latvijā.. Cildens veikums! Jo vairāk tāpēc, ka Māris, pats izgājis alkoholisma elles lokus, atrada vīrišķību ne vien pārvarēt dzeršanas postu pats, bet arī organizēt palīdzību citiem..
Taču mani pārsteidza teksti, kuros nav pat pieminēta Māra Ķirsona konsekventi drosmīgā cīņa pret komunistisko režīmu Latvijā! Visdziļākajos Latvijas apspiestības gados Ķirsons taču bija viens no trimdas latviešu pretpadomju cīņas karognesējiem. PSRS karoga dedzināšana pie padomijas vēstniecības Vašingtonā fotogrāfijās un kinokadros pāršalca Ameriku. Bet viena no pasaules populārākajam preses fotogrāfijām bija kadrs no Eiropas Drošības un sadarbības konferences Madridē, ko bija sarīkojusi ANO ar ASV un PSRS aktīvu līdzdalību. Māris Ķirsons, ar saviem cīņas biedriem ieradies Madridē, pie konferences ēkas uzkāpa uz PSRS karoga un pārgrieza sev vēnas, ļaujot asinīm tecēt uz slepkavnieciskās ļaunuma impērijas flagas.
Pirmoreiz man bija laime tikties ar Māri Ķirsonu 2006. gadā Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas valsts vizītes laikā Kanādā. Saulainā atvasaras svētdienā VVF, kā mēs, tā laika žurnālisti, saucām harizmātisko prezidenti, līdz ar savu pavadītāju pulku devās uz Māra Ķirsona vadītu Dievkalpojumu Otavas Latviešu baznīcā. Vispirms mani pārsteidza Ķirsona savdabīgais runas veids, kad Dieva vārdi un Bībeles tēzes organiski savijās ar humoru un Amerikas latviešiem raksturīgo savstarpējo paķircināšanos.
“Kāpēc es šeit neredzu eglītes?” Māris, iznācis pārpildītās baznīcas priekšā, ar ironiju noprasīja: ”Tik daudz ļaužu es šeit redzu tikai Ziemassvētkos.”
Sekoja norādījums daudzajiem fotografēt gribētājiem. “Preses fotogrāfi, kas pavada prezidenti, var rīkoties brīvi, jo viņi zina, kas un kā jādara. Bet tu, mans drauga un kaimiņ tepat Otavā, liec savu lepno kameru atpakaļ somā un savu fotokāri pataupi līdz nālamajai svētdienai, kad mēs ar ērģelnieku atkal būsim šeit, un tu mūs varēsi fotografēt pēc sirds patikas...”
Prātā palicis Ķirsona atjautīgais sprediķis par Dieva vadību cilvēka dzīvē. Visiem zināms, ka Niagāras ūdenskritumu iecienījuši gaisa akrobāti un virves staigātāji. Nevienu vairs īpaši nepārsteidz, kad atkal kāds drosminieks pārstiepj virs ūdenskrituma no Kanādas un Amerikas krastu trosi un iet pa to pāri. Bet reiz kāds uzņēmīgs vīrs sadomājis pāriet virs ūdenskrituma, stumjot sev pa priekšu tačku. Viņš noņēma dārza stumjamrīkam riepu un lika riteni ar gropi uz troses, vērojot, kā ķerra uzvedīsies iecerētajā braucienā. Vīrs gatavojās rūpīgi, bet tad pienāca kāds vietējais un sāka drosminieku uzmundrināt: “Tev tikai jātic, un tev izdosies! Dievs tev palīdzēs. Ar ticību Dievam tev šis gājums izdosies!”
Viņš to skandināja atkal un atkal, līdz virves gājējam apnika, un viņš pagrieza tačku pret nelūgto līdzjutēju: “Ja jau tu tik droši tici, ka izdosies, tad sēdies iekšā, iesim pāri abi...” Baznīca uzsprāga smieklos, un laikam tas skaļākais smējējs bija šo rindu autors.
Nākamajā dienā mēs ar Māri satikāmies Otavas Universitātē, ceremonijā, kur Latvijas Valsts prezidentei piešķīra šīs augstskolas goda doktores grādu. Mums izvērsās ilga saruna par Latvijas sarežģītajām likteņgaitām. Prezidente ar pavadoņiem jau bija aizbraukusi, prom bija arī citi žurnālisti, bet mēs ar Māri joprojām runājām – par latviešu pieredzi trimdā un okupētajā Latvijā.
Liels bija mans prieks, kad 2013. gadā Latvijas Kara muzejā, manas bērniem rakstītās grāmatas “Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē” prezentācijā, ko biju izveidojis kā teatrālu uzvedumu, pirmajā rindā ieraudzīju Māri Ķirsonu. Tikko Tēvzemē atgriezies, Māris vērīgi sekoja uzvedumam, un pēcāk man gribējās dzirdēt viņa vērtējumu.,
Pēc pāris mēnešiem, ejot katrs savās gaitās caur Vecrīgu mēs, domās iegrimuši, pasteidzāmies viens otram garām, vien steigā pametot sveicienu. Bet tad abi reizē atskatījāmies, un abi paspērām soli atpakaļ, viens otram pretī.
“Tev bija labs uzvedums,” Māris, kā kaut ko īpašu atcerējies, teica. Es neattapu neko labāku, kā atteikt: “Es jau gaidīju, vai tu neizmetīsi kādu dzēlīgu joku.” Uz to Māris, ieskatījies man acīs, atbildēja: “Ja būtu bijis iemesls, es noteikti pasacītu. Be tev tas uzvedums patiešām izdevās, nebija kur piesieties...”
Pēdējo reizi es Māri sastapu savā Rīgas Lutera draudzes centrā, vērienīgajā diskusijā par Jura Rubeņa grāmatu „Viņa un Viņš”. Māris pirms diskusijas ar teju neiztrūkstošo cigāru mutē domīgs staigāja pa trotuāru, un es paredzēju: “Tu droši vien uzspridzināsi zāli ar kādu spēcīgu salīdzinājumu?””
“Nezinu, vai spēcīgu, bet gribu pateikt, ka okupantu laikos te Latvijā visu, ko un kā darīt un rakstīt, pateica avīze “Pravda”. Un tagad dažs labs joprojām grib regulēt, kā otram būs domāt un rakstīt.”
Diemžēl, toreiz diskusijas nokaitētajā gaisotnē Māris netika pie vārda. Kad pēc diskusijas atkal sastapāmies, viņš mani uzteica par “Jaunas derības” atgādinājumu, kā Jēzum pieved aklu ubagu, un Kristus prasa: “Ko tu gribi, lai es tev dodu?” Sākumā es šo līdzību nesapratu: kā gan visgudrais, visu redzošais Jēzus tā vai vaicāt?! Ir taču skaidrs, ka neredzīgajam par visu vairāk vajadzīga acu gaisma.”
Bet es ar laiku sapratu, ka ne katrs aklais grib atkal redzēt, esmu sastapis arī tādus. Ir taču tik ērti, ja tevi apkalpo, ja pašam ne par ko nav jāuzņemas atbildība...
Tagad svētdienas dievkalpojumā Torņakalna baznīcā, aizlūgumos starp mūžībā aizsauktajiem izdzirdot Māra Ķirsona vārdu, manī iedzēla skaudra sāpe, ka atkal esmu ko nokavējis. Es taču biju izlēmis aicināt Māri Ķirsonu uz RADIO MARIJA LATVIJA savā ”Rakstnieka pārrunu stundā ”Pasaules tulkošana””. Es pat rakstīju viņam uz konsistoriju, meklēju telefonu... Bet laikam jau savā un citu aizvien pieaugošajā aizņemtībā nebiju pietiekami enerģisks.
Piedod, Māri!
LAI MŪŽAM SVĒTĪTS TAVS VĀRDS!
Rakstnieks un publicists Jānis Ūdris