Rio olimpiskais rūgtums. Neizvērtēti faktori

Bailes runāt līdz galam
Sekojot diskusijām par Latvijas sniegumu Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs, uzkrīt bīstama tendence: vairāk kā pieticīgā iznākuma attaisnošana, vainas novelšana uz sportistu individuālām neveiksmēm, bailes ielūkoties problēmas saknē. Acīmredzamo neveiksmi sporta funkcionāri cenšas notušēt, prātuļojot par pāris medaļām tuvām vietām un citu valstu neveiksmēm. Šķērmi kļūst, klausoties viņu taisnošanos, cik dziļas bijušas rūpes par olimpiešiem, bet tie neesot bijuši uzdevumu augstumos.

Visaugstāko cinisma līmeni nodemonstrējis Olimpiskās komitejas prezidents, deklarējot, ka divkārtējais olimpiskais čempions Māris Štrombergs turpmāk var nesaņemt Latvijas Olimpiskās vienības finansējumu. Ja Vrubļevskis būtu godavīrs, viņam pašam tagad vajadzētu demisionēt. Bet daudziem mūsu sporta funkcionāriem, kā vispār lielai valsts birokrātijas daļai, GODS kļuvis par Googlē meklējamu jēdzienu.

Vēsturiskais konteksts
Tuvredzīga Rio problēmu analīzē ir nespēja vai negribēšana skatīt problēmu vēsturiskā perspektīvā. Norobežošanās no latviešu sasniegumiem pirmskara un padomju okupācijas laika olimpiādēs. Jo pāri vārdu ekvilibristikai stāv vēsturiskā atmiņa un tautas lepnums par latviešu olimpisko mirdzumu – kops Jāņa Daliņa izcīnītā sudraba Losandželosas olimpiādē 1932. gadā. Berlīnes olimpiāde pēc četriem gadiem Latvijai nesa jau divas - sudraba un bronzas – medaļas.

1956. gadā, lasot Melburnas olimpiādes rezultātus, mēs, pirmās pēckara paaudzes puikas, jūsmojām par Ineses Jaunzemes izcīnīto zeltu šķēpa mešanā, par Maigoņa Valdmaņa, Jāņa Krūmiņa un Valda Muižnieka sudrabu basketbola izlasē... Jā, zem PSRS karoga, jo citas iespējas nebija. Bet – arī pateicoties trimdas latviešu aktivitātei – Rietumu cilvēki uzzināja, ka pasaulē ir tāda izcilu sportistu tauta LATVIEŠI. Mums, okupētās Latvijas bērniem, tas bija viens no pirmajiem nacionālās pašapziņas atklāsmes brīžiem. Pēc četriem gadiem Romā – atkal zelta metiens, šoreiz Elvīrai Ozoliņai. Sudraba medaļas četriem latviešu basketbolistiem, divas bronzas medaļas paukošanā.

Roma mums cauri dzelzs aizkaram atnesa arī vēsti par leģendārajiem Austrālijas latviešiem Jāni un Ilzi Konradiem: Jānis peldēšanā izcīnīja zelta medalu, bet viņa māsa, vien sešpadsmit gadus jaunā Ilze – sudrabu. Mēs, tā laika pusaudži, lēsām, kura vieta olimpisko komandu vidū būtu Latvijai, ja sasummētu LATVIEŠU medaļu spožumu.

Vairākas zelta un sudraba medaļas latvieši izcīnīja arī Tokijā, Mehiko, Monreālā, Seulā. . . Savdabīgu Latvijas rekordu ar 4 zelta, 7 sudraba un 2 bronzas medaļām nesa 1980. gada olimpiāde Maskavā, bet neveiksmīgākā tā laika olimpiāde latviešiem bija 1972. gads Minhenē –tikai 2 sudraba un 1 bronzas medaļa.

Patriotisma zemdegu karstums
Savā laikā dzirdētas arī nievas par latviešu startiem PSRS izlasē, gan jau arī tagad atradīsies kāds nacionāla nihilisma apliecinātājs. Taču visi tā laika olimpiskie laureāti, ar kuriem esmu ticies, teikuši, ka viņu motivācija bija paradīt latviešu varēšanu. „Cik daudz es tolaik būtu devusi, lai varētu spēlēt Latvijas komandā zem sarkanbaltsarkanā karoga,” teica Uļjana Semjonova. Līdzīgas bija arī Ineses Jaunzemes, Jāņa Lūša un citu mūsu sporta leģendu atziņas. Apliecināt latviešu varēšanu pasaulei un mums pašiem – okupācijas režīma nospiestajai tautai. Parādīt padomju impērijai, ka latviešus būs cienīt!

Iekļūt valsts olimpiskajā izlasē latvietim tolaik bija grūtāk ārkārtīgi lielās konkurences dēļ. Bet nepietika tikai ar stabiliem augstākās raudzes rezultātiem. Būtisks šķērslis bija arī šoviniski noskaņoto krievu sporta funkcionāru intrigas, talantīgāko latviešu izstumšanai tika lietoti visnetīrākie paņēmieni. Dainis Kūla (zelts Maskavas olimpiādē šķēpa mešanā) atceras, kā, atgriežoties no ārzemēm, viņam Maskavas muitā likuši izģērbties līdz sporta biksītēm - kāds bija nostučījis, ka latvietis varētu vest ko aizliegtu... Dāsnas prēmijas par olimpiskajām medaļām, kā tagad, praktiski nepastāvēja – par dažiem koka rubļu tūkstošiem, ko saņēma olimpiskais čempions, nevarēja ne nopirkt mašīnu vai dzīvokli, ne aizbraukt atvaļinājumā uz ārzemēm.... Paliek psiholoģiskie aspekti, par ko nez kāpēc nerunājam Riodežaneiro rūgtās pieredzes konteksta. Sportistu patriotisma augstā raudze.

Nenovērtētie un neizvērtētie faktori
Patriotisma fenomens ļāva tik brīvi uzelpot pirmajiem atgūtās Latvijas olimpiešiem. Jau Barselonā vien gadu pēc neatkarības atgūšanas, – divas sudraba un viena bronzas medaļa. Mums visiem vēl atmiņā –Aigara Fadejeva laimē mirdzošā seja Sidnejā, pēc sudraba medaļas izcīnīšanas un Latvijas karogs visaugstākajā mastā – pēc Igora Vihrova uzvaras vingrošanā. Bija arī bronzas medaļa mūsu džudo cīkstonim.

Atēnās - četru sudraba medaļu birums. Zelta triumfs, Māra Štromberga izcīnīts, Pekinas un Londonas olimpiādēs. Pekinā līdzas zeltam – arī pa sudraba un bronzas medaļai, Londonā– pludmales volejbolistu bronza...

Tas ir Latvijas līmenis, mūsu tauta ir tā vērta. Un lai pašapmierinātie sporta činavnieki mums nemēģina iestāstīt, ka Riodežaneiro nekas īpašs nav noticis, ka Latvijai pietiek ar atrašanos neveiksmīgāku valstu pūlī.

Analizējot katra potenciālā medaļu pretendenta neveiksmīgo startu, var atrast atšķirīgus faktorus: Rīgā palicis treneris, stiprs vējš trasē, neveiksmīga saspēle... Bet svarīgi padomāt, vai Rio neveiksmju sērijai nav arī kopīgi cēloņi.

Skaidri redzams, ka vismaz daļa problēmas bija mūsu sportistu psiholoģiskajā noskaņojumā. Taču ne tik šauri, kā sporta funkcionāru prātojumos, vai katram sportistam līdzās vajadzētu psihologu. Protams, savā reizē tas var ļoti noderēt. Taču ļoti būtisks olimpiādes saspringtajā gaisotnē ir psiholoģiskais klimats, kas diskusijās par Rio rezultātiem nav pat pieminēts. Arī korespondentu reportāžās nedzirdējām, kāda gaisotne valdīja mūsu sportistu mītnē Rio, kādas bija sportistu savstarpējas attiecības. Jau aklimatizējoties un spēļu laikā, sekojot, cik iespējams, komandas biedru startiem, uzmundrinot...

Nesaprotu daudzu mūsu sportistu izklaidus došanos uz Rio. Nesaprotu arī, kāpēc atklāšanas parādē piedalījās vien puse Latvijas sportistu, krietni atpaliek no citu Latvijas pārstāvju skaita... Arī ar šādiem, kā dažam varbūt liksies, ”sīkumiem” soli pa solim tika gandēts psiholoģiskais noskaņojums un grauts mūsu olimpiešu komandas gars.

Apzināties drošu aizmuguri
Interneta komentāru birumā uzmanību piesaistīja vārdi „kāda valsts, tādi rezultāti”. Pirmajā karstumā es šai frāzei pieliku negatīvu vērtējumu, jo saskatīju tajā mazohisma pieskaņu. Tomēr teiktajā ir zināma loģika. Sportistam svarīgi apzināties drošu aizmuguri – savu valsti un tautu. Ne deklaratīvos apgalvojumus TV reklāmlaika minūtēs, bet pārliecībā par savējo atbalstu. Alegoriski varētu teikt, ka sportists olimpiskā starta brīdī tur pirkstus uz savas tautas pulsa. Tādā brīdi ir sāpīgi sajust pārsitienus. Sajust, ka pārsimts tūkstoši latviešu atstājuši mūsu zemi, atņemot saviem bērniem dzimteni. Latvijā ar olimpiādes laiku sakrita idiotiskā aptaujas kampaņa „Mēs darītu tāpat” (bēgtu uz ārzemēm), kultivējot nihilismu jau tā ar pilsonisku infantilismu sirgstošajā sabiedrībā. Esmu pārliecināts, ka sportistiem sāpīga zemapziņas nasta bija arī valsts stagnējošā ekonomika, kad katru jaunu iniciatīvu smacē ap valsts pīrāgu sazēlusī birokrātija, bet valdība vienīgo ekonomikas attīstīšanas ceļu spēj saskatīt jaunu nodokļu radīšanā un veco pārdalīšanā. Metastāzes skar arī sportu, un olimpieši, protams, juta šos pārsitienus.

Vai ļausim sevi pieradināt pie pelēcības?
Jācer, ka savās darba sanāksmēs Latvijas sporta dzīves vadītāji būs paškritiskāki un lietišķāki, kā publiskajās diskusijās. Tad arī varēsim gaidīt sapratīgus risinājumus draudīgo simptomu novēršanai un veiksmīgākam sniegumam pēc četriem gadiem Tokijā. Dažas racionālas atziņas jau izskanējušas arī televīzijas diskusijās. Šajās pārdomās apzināti pievērsos publiskajā telpā neskartiem aspektiem.

Katram, vien izņemot daļu pašapmierinātu funkcionāru, tagad skaidrs, ka sporta sistēma mūsu valstī prasa kardinālu reorganizāciju, kurā, daudz lielāka vērība veltāma masveidībai, īpaši jaunajā paaudzē. Bet Valsts kontrolei būtu jāiedziļinās sportam atvelēto līdzekļu izlietojumā.

Taču ļoti daudz atkarīgs arī no mums katra, jo mēs veidojam tautas attieksmi. Mūsu izcilnieku drošo aizmuguri. Sportā, mākslā, zinātnē. . . Pārņem kauns par latviski (kā likums – kļūdaini) rakstošu īpatņu bariņu. ieskatoties interneta komentāros par mūsu sportistiem Rio. Un ir sev ļoti jāatgādina, ka šādus komentārus raksta ne vairāk kā viens procents mūsu sabiedrības. Tāds margināls nerealizējušos, kompleksu mocītu īpatņu bariņš. Taču arī tādi iespaido kopējo attieksmes fonu.

Varētu likties paradoksāli, bet padomju okupācijas laikā mūsu attieksme pret saviem olimpiešiem bija daudz labvēlīgāka. Jo viņi apliecināja, ka mēs, latvieši, esam labākie!

Tagad tautas ievainotās pašapziņas atspere iztaisnojusies, sporta ierēdņi ieslīguši labi pabarotā pašapmierinātībā. Starts Rio olimpiādē esot bijis ”apmierinošs”. Bet tautai, kas Latvijai vistumšākajā laikā iepazinusi olimpisko medaļu mirdzumu, būtu grūti pierast pie pelēcības neveiksmīgo valstu pūlī.

Labā vēsts – pieredze turpmākajam
Labā vēsts par aizvadīto olimpiādi varētu būt skarbā pieredze turpmākajam. Es ticu, ka mūsu izcilākie sportisti un jaunās, uzlecošās sporta zvaigznes šo pieredzi izmantos pilnībā, gūstot Latvijai spožu revanšu Tokijā. Bet brīžos, kad viņiem, domājot par sporta funkcionāru un politikāņu (ne)izdarībām, sirdī vai acīs kāpj rūgtums, iesaku atcerēties košo epizodi filmā ”Sapņu komanda”, kur dramatiskā Eiropas basketbola čempionāta brīdī mūsu valsts izlases treneris savam biedram saka: ”Vai tad tie (pakaļas) ir Latvija?! Mēs esam Latvija!”

Arī mēs – visi, kam smeldz Rio pieredze, esam Latvija! Tāpēc būsim arī turpmāk sirdī ar mūsu izcilajiem sportistiem. Ticēsim Laurai Ikauniecei-Ādmīdiņai, Rebekai Kohai, Aleksejam Rumjancevam, Madarai Palameikai, Mārim Štrombergam... ... visiem, kam Rio līdz medaļas mirdzumam pietrūka vien liktenīgi pāris centimetri, sekundes simtdaļas, veiksmīgāka pretinieku izloze...

Lai mūsu paraolimpiešus – ar īpašu gara spēku un drosmi apveltītos Latvijas olimpiskos sūtņus, Riodežaneiro startos vada mūsu tautas ticība, cerība un mīlestība!

Raksta autors: rakstnieks Jānis Ūdris