Viedoklis: Kamēr cits citam melosim un izliksimies, rezultāti kļūs aizvien sāpīgāki

Viltvārži

Aizvien vairāk Pasaulē ir tādu, kuri jūt nepieciešamību agresīvi izpausties. Šoreiz ne par to, kāpēc, kur tādi rodas utt. Šoreiz par sekām. Centīšos būt maksimāli lakonisks. Homo sapiens ne tikai kļūst agresīvs, bet arī nespēj iedziļināties, izprast un izdarīt secinājumus, ja teksts ir par lapaspusi garāks. Nesolu, ka iekļaušos A4 formātā, tomēr šoreiz bez romantiskas daiļrunības par viltvāržiem. Tas, protams, būs mans un tikai mans vienkāršots skatījums uz lietām, cilvēkiem un Pasauli kopumā.

Kaut kad, ļoti sen, kādā Jēkabpils skolā mācījās kāds puisītis uzvārdā Maļiņins. Viņam skolas gados nācās daudz ciest no bērnu agresijas un dažādiem pazemojumiem un pāridarījumiem. Viņš dzīvē atrada iespēju, kā kompensēt nepieciešamību atriebties. Augums mazs, spēka arī nav daudz, toties gana daudz viltību un riebeklību bija izperinājis, izdomājis un izplānojis.

Viņš iekārtojās strādāt kādā ieslodzījuma vietā par operatīvās daļas vadītāju. Nu majora varā bija vairāk nekā tūkstotis dvēseļu, ar kurām viņš spēja darīt ko vēlējās un ne tikai ar ieslodzītajiem, bet ietekmēt arī apsardzi un administrāciju. Savu melno darbu viņš prata. Vairāk par viņa metodēm un rezultātiem varat izlasīt manā grāmatā «Neizmantoto iespēju laiks». Šeit viņu pieminu tikai, lai būtu iespējams atsaukties uz konkrētu piemēru iz dzīves.

Tas ir tikai viens piemērs tam, ka cilvēkam ir kādas vēlmes, kādas nepieciešamības un traumas, kurām kā sekas ir šīs – no tā izrietošās – vajadzības. Un cilvēks meklē, kā tās īstenot. Meklē un atrod, kā praktizēt ļaunprātību, mežonību un agresiju.

Patiesība

Šai teksta vietā izcilais latviešu domātājs Jānis Miezītis teiktu: un tā rodas krāpnieki un viltvārži, jo gan iepriekš minētais personāžs, gan turpinājumā minētie ir krāpnieki un viltvārži. Maļiņins krāpa visus, izņemot sevi, izliekoties, ka strādā nenoguris, lai it kā mazinātu noziedzību un stiprinātu likumību, bet patiesībā, lai spīdzinātu, ņirgātos un izbaudītu neierobežotas varas radītu labsajūtu.
Iztēlojieties, kā izskatās par smagiem noziegumiem notiesāto pulks, stāvot ierindā, lai dotos uz darbu vai citur, kad pūli pāršalc čuksti: Maļiņins nāk, Maļiņins nāk... Kur tajā brīdī ir pazuduši slepkavas, profesionālie zagļi un varmākas? Nav, ir tikai nobijušies jēriņi... Slēpjas un glābjas, kas var!
Ja uzmanīgi palūkosimies apkārt izbrīnā secināsim, ka ap mums, mūs vada, uzrauga un aprūpē ļoti daudz viltvāržu. Tādus sastapsim pat savās ģimenēs. Daudziem izrādīsies, ka būs vismaz divas sejas – viena tā, kuru demonstrē, un cita, tā, kuru slēpj. Šī maniere piemīt ne tikai tiem, kuriem ir kāda bērnības trauma, bet arī tiem, kuri, izmantojot citu lētticību, tiem uzkundzējas. Gadās pavisam komiskas situācijas.
Reiz ilgu laiku sadarbojos ar kādu militārpersonu. Mūsu sadarbība bija auglīga, bet dīvaina. Dīvaina tādā ziņā, ka viņš tēloja, ka ir patriots un es tēloju, ka tam ticu. Man bija jātēlo, jo no viņa bija atkarīgs, vai manis vadītiem aizsargiem būs iespēja piedalīties militārās mācībās un citu iemeslu dēļ, bet viņam bija atkal cita vajadzība. Tā mūsu kopējo vajadzību rezultātā tika izdarīts daudz laba. Komisks bija tas, ka viņš zināja, ka zinu, ka viņš tēlo, un es zināju, ka viņš zina, ka es zinu
.
Atgriezīšos pie raksta sākumā apgalvotā, ka ir daudz cilvēku, kuriem ir nepieciešamība agresīvi rīkoties, piedalīties, darboties darbošanās pēc, un viņi, dažādu dzīves nejaušību virzīti, nokļūst dažādās organizācijās un iestādēs.

Bieži vieni un tie paši cilvēki, laikam ejot, nokļūst arī pretējā nometnē un, ak, tavu brīnumu, viņiem atradīsies tik daudz argumentu un spēju pamatot un aizstāvēt vēl vakar nīsto nostāju, ka sākumā nespēsiet saprast, kāpēc viņš tā dara un kā viņš tā var. Viņi var un spēj.

Ja palūkosimies, kā cilvēki nokļūst politiskās partijās, sabiedriskās organizācijas un arī amatos, tad bieži būs tā, ka viņus turp atveda draugi, ar to es kopā skolā mācījos, ar to kopā dejoju utt. Nevis tāpēc, ka man ir tādi uzskati, nevis tāpēc, ka es te gribu roku pielikt. Man paveicās vai kādos gadījumos nepaveicās, vienkārši biju nokļuvis tādā kompānijā. Labi, ja atrašanās kādā kompānijā palīdz iekļūt kādā vēlētā amatā vai izpildvarā, bet zinām, ka kompānijas mēdz palīdzēt nokļūt arī ieslodzījumā, kur priekšā ir Maļiņins ar savām metodēm un vajadzībām.

Radītāju pazemot nav iespējams

Nu aizvien brašāk sāk izpausties reliģisko vērtību viltvārži. Ja kādi citi viltvārži, tēlojot Eiropas vērtības un brīvību, publicē vai demonstrē ar reliģiju saistītu karikatūru, tad uzrodas agresīvi reliģijas aizstāvji un asiņaini izrīkojas.

Kāpēc es apgalvoju, ka viņi ir viltvārži? Tāpēc, ka Radītāju pazemot nav iespējams. Arī svētvietas nav iespējams apgānīt. Apgānīt var tikai izrādīšanās kulta vietas. Līdzīgi kā daudzi uz teātri vai operu iet sevi parādīt un uz citiem palūkoties, tā arī svētvietās viņi pulcējas ar līdzīgu nolūku.
Simboliem ir tikai tāda nozīme, kādu mēs tiem piešķiram. Bez mūsu līdzdalības tie nedarbojas, neko nesimbolizē un nekā mūs neietekmē. Dabā ir pilns ar dažādiem simboliem, un zem katra koka saknes ir izveidojušas ne vienu vien nacistu kāškrustu.

Pat senie romieši to zināja un apgalvoja, ka dievus nav jāaizstāv,- viņi paši spēj sevi aizstāvēt. Dievs nevienam nav izsniedzis atļauju un pilnvarojis To aizstāvēt un Viņa vārdā rīkoties. Nevienam cilvēkam Dievs nav izsniedzis tāda satura dokumentu un, manuprāt, visi, kas runā Dieva vārdā, ir viltvārži. Cilvēks nespēj aptvert un izprast pilnībā Dieva prātu.

Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, kad vadīju «Temīdu» man kāda aktīva kristiete (kristīgo zināšanu padziļināšanas nodarbībā) teica, ka tam, ko daru, nebūs Dieva svētības. Pajautāju, vai to viņai pateica Dievs, un ieguvu ienaidnieku uz mūžu.

Dievam nav vajadzīgas arī mūsu lūgšanas. Tās ir nepieciešamas mums. Dievam nav iespējams pielabināties, ar Dievu nav iespējams vienoties vai sarunāt, jo viņš ir Radītājs un mēs esam Viņa radījumi. Viņš mums ir devis dvēseli, ieteicis, kā mums būtu labāk dzīvot, bet izvēli atstājis mums. Viņš mūsu darbībās neiejaucas, Viņš mums neliedz un neatļauj. Viņš tikai saka, ka cēloņu un seku likums ir Dieva likums. Arī tas, ko dēvējam par fizikas likumiem, patiesībā, ir Dieva iedibinātās kārtības likumi.

Vērtības

Dievs mūs mīl, bet ar pātagu uz Dieva valstību nedzen un negana. Viņš pacietīgi gaida, kad caur sāpēm nāksim pie prāta un atgriezīsimies Tēva namā. Tikai, kad cilvēkam sāp, tas izdara secinājumus, diemžēl. Kad? Mums ir pulkstenis un kalendārs, bet visumā nedz laika, nedz skaņas nav. Tikai filmās visumā sprāgst un deg. Patiesībā ir citādi. Dievam ir savs pulkstenis, un mūsu laikrādis Viņam nav saistošs.
Ir ne mazums latvisko un arī nelatvisko vērtību aizstāvju, kas patiesībā ir viltvārži, jo nav gatavi šo vērtību vārdā panest grūtības, atteikties no komforta un citādi apliecināt savu piederību, pārliecību un attieksmi pret svētvietām. Tas viņiem ir tikai viens no veidiem, kā atrast kādu identitāti un pašapliecināties.
Ir teikts, ka tikai tās ir patiesas vērtības, par kurām esi gatavs mirt. Ja neesi gatavs reāli aizsargāt to, ko sludini, tad esi viltvārdis.

Jautāsi, ko darīt? Atzīt, ka tā ir, un mainīties. Kristietība par ģimenes veidošanu māca, ka tad, kad viņš un viņa satiekas, katrs no viņiem cenšas citam sevi parādīt no tā saucamās labās puses. Tā, kā viņš to uzskata par labu, vai izliekas par tādu, kādu, viņaprāt, varētu vēlēties otrs vai otra.

Kristietības pamatlicēji uzsver, ka jāspēj saskatīt, kāds cilvēks ir patiesībā. Nevis ar nolūku nosodīt vai mainīt, bet, lai atbildētu sev uz jautājumu: vai es to spēšu paciest. Ja viņā ir kaut niecīgs sīkums vai ieradums (skaļi čāpstina u.c.), kuru nespēšu paciest, tad kopdzīve ir nolemta neveiksmei.

Lai mūsu, kā tautas, kopdzīve kļūtu veiksmīgāka, ir patiesi jāatzīst, kādi esam, un tas ļaus mainīties, bet kamēr cits citam melosim un izliksimies, tikmēr melu kalni vairosies un melu rezultāti kļūs aizvien sāpīgāki.
Par to, kāds es patiesībā esmu, uzrakstīju trijās grāmatās. Tas ir mans atskaites punkts, tā ir mana pagātne, pret kuru atspēries es virzos uz nākotni. Tā ir manis neatņemama daļa, bet aizvien vairāk bijusī daļa.
Ja Dievs mums katram atdarīs to, ko esam nodarījuši citiem, tad mums nav nekādu cerību. Dievs mūs nesoda un neapbalvo. Mēs paši sevi sodām un paši sevi apbalvojam. Katrai mūsu rīcībai un domai ir sekas un šīs sekas arī ir sods un apbalvojums.
Ja Dievs to pieļauj, tad, kas es tāds, lai tiesātu.

Reliģija ir garīga pārliecība, kura aizved cilvēku pie Dieva.

Raksta autors: Leonards Inkins