Noturīgu un ilgstošu attiecību noslēpums
Kad vīrietis un sieviete uzsāk attiecības, viņi viens otram ir neizpētīta teritorija. Viņi pamazām atklāj viens otru, priecājoties par katru nākamo soli. Pat vēl vairāk, viņi cenšas kļūt par vienu neatdalāmu veselumu. Un bieži vien tieši šo vēlmi uzskata par mīlas attiecību ideālu.
Taču ar katru soli, ko pāris sper viens otram pretī, no attiecībām pazūd vieglums un jaunuma apjausma. Sākotnēji tas tiek aizstāts ar brīnišķo iespēju atvērties otram cilvēkam un tā šķiet taisnīga iespēja. Mīlestībā cilvēki meklē šo atvēršanās iespēju- gribas taču, lai partneris tevi iepazītu un pieņemtu ar visiem taviem trūkumiem. Tā kā pašam ar sevi samierināties no iekšpuses ir grūti, tad nepieciešams kāds, kas to dara no ārpuses.
Un jau šajā attiecību posmā daudzas attiecības sāk brukt. Tas tāpēc, ka visi grib būt mīlēti, taču mīlēt pats reti kurš prot. Nav iespējams pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, ja nevari pieņemt pats sevi. Taču par to parasti neviens neaizdomājas, un tuvināšanās turpinās.
Tieši to pašu šaubu par sevi dēļ, vīrieši un sievietes mēģina otru cilvēku sev burtiski piesiet. Viņiem liekas, ka ieslēdzoties vienā būrī, varēs nosargāt savas attiecības. Tāpēc viņi grib kontrolēt viens otru. Jebkura iztaujāšana par atsevišķi pavadīto laiku, vēlme zināt vienam par otru visu- tā ir vēlme turēt roku uz pulsa, tā teikt, katram gadījumam.
Tādā veidā tieši partneru nepārliecība un iekšējais nemiers grūž viņus vienu otram pretī, liekot rakties arvien dziļāk. Romantiskā pasaka par otru pusīti, par cilvēku, kurš atnāks un aizpildīs briesmīgo iekšējo tukšumu- tas ir sapnis par noslēpšanos no savām trauksmēm otra cilvēka apskāvienos. Tāpēc divu cilvēku saplūšana vienā veselumā tiek uzskatīta par labu savstarpējo attiecību pamatu.
To visu es stāstu, lai jūs saprastu, cik liels ir tas spēks, kas virza mīlas attiecībās nonākušus cilvēkus vienu otram pretī. Kaut gan tieši šo tendenci vispirmām kārtām jāiemācās pārvarēt sevī.
Nav labi, ja cilvēkus vienu otram pretī virza viņu pašu bailes. Bailes palikt vienam, bailes no dzīves, bailes no savas iekšējās pasaules. bailes no atbildības, bailes būt nemīlētam, bailes zaudēt vienam otru- vienas vienīgas bailes un trauksmes. Šādā griezumā attiecības ātri vien zaudē savu sākotnējo tīro būtību un kļūst par veidu, kā izvairīties no dzīves grūtībām.
Normālām, veselīgām attiecībām tāda savstarpēja iekšējo dzīļu izpēte nav nepieciešama. Nav nepieciesams zināt par otru cilvēku pilnīgi visu, lai saņemtu vispusīgu baudu no saskarsmes ar viņu. Ja nesaistīsiet sevi ar mūžīgās mīlestības un uzticības zvērestiem, tāpēc vien attiecības nekļūs ne virspusīgas, ne vieglprātīgas. Tieši otrādi, tās būs godīgākas un tāpēc arī patīkamākas, ilgākas un noturīgākas.
Lai noturētu cilvēku sev blakus, nevajag viņu ieslodzīt būrī, bet gan ļaut būt brīvam. Tieši bailes zaudēt tuvu cilvēku visbiežāk noved pie zaudējuma. Greizsirdība, aizdomas un vēlēšanās kontrolēt- lūk, iemesli, kāpēc attiecības kļūst nepanesamas un mokošas.
Taču tas vēl nav viss. Ne ar ko neierobežotam satuvināšanās procesam ir arī vairums citu negatīvu un pat attiecībām bīstamu seku.
Tiklīdz rodas sajūta, ka, lūk, šis cilvēks pieder man, tā arī parādās melīga sajūta, ka man uz šo cilvēku ir kaut kādas tiesības, ka es varu no viņa kaut ko pieprasīt, ka viņš man kaut ko ir parādā, un ka es viņu varu vainot par kaut kādām, man vienam saprotamām, neizpildītām sasitībām.
Un tieši no šī brīža partneri sāk attiecībās kļūt nekaunīgi- sākas savstarpējas manipulācijas, apvainojumi un kaprīzes. No attiecībām pamazām izzūd uzmanība, pacietība un cieņa vienam pret otru. Tagad jau var uzkliegt, pieprasīt, pārmest.
Tas, ko vīrietis un sieviete nekad nebūtu viens pret otru atļāvušies pirmajās pazīšanās nedēļās, pēc pusgada kļūst par dzīves normu. Varētu šķist, ka tā ir tā pati pašizpausmes brīvība, kas tik vērtīga attiecībās, taču būtībā tā ir tikai paškontroles zaudēšana. Tas ir brīdis, kad vajadzētu saņemt sevi rokās, bet tik ļoti gribas blakus mīļotajam cilvēkam pilnīgi atslābināties...
Un tad jau vairs nepalīdzēs, ja attiecību saglabāšanas labad, mēģināsiet demonstratīvi viens pret otru izrādīt mākslīgas rūpes. Neīstums nav noslēpjams. Intereses zudums vienam par otru- tas ir pārmērīgas satuvināšanās rezultāts. Atliek tikai nedaudz attālināties vienam no otra, un sieviete jau atkala patīkami pārsteigs savu vīrieti, bet viņš atkal būs galants kavalieris.
Attiecības- tā ir spēle, un interesants ir pats spēles process, nevis rezultāts. Daudziem šķiet, kas attiecību spēles mērķis ir tāda brīža sasniegšana, kad var teikt: "nu viss, tagad viņš ir mans". Jeb, citiem vārdiem sakot, tad, kad var pateikt: "uzdevums izpildīts, attiecības nodibinātas, var atslābināties."
Taču tiklīdz parādās šāds uzstādījums, tā spēle zaudē savu jēgu, attiecības pārvēršas garlaicīgā rutīnā un tālak jau ar pieaugošu ātrumu ripo no kalna lejā... bezdibenī.
Lai attiecībās saglabātu svaigu dvesmu, ir jāatsakās no centieniem uzvarēt, no noteiktības un stabilitātes. Ir jāpārkāpj pāri savām bailēm un jāļauj attiecībām balansēt uz zināmā un nezināmā robežas. Pavērojiet, kā rotaļājas dzīvnieki- rūc, kož, vārtās pa zemi, bet tiklīdz pretinieks nolikts uz lāpstiņām, tā momentā tiek palaists vaļā- tāpēc, ka spēle beigusies.
Protams, pārkāpt pāri savām bailēm nav viegli, taču tikai tā jūs varēsiet padarīt savas attiecības vieglas, godīgas un noturīgas. Tiesības uz brīvību rada īpašu un izteikti dziļu pieķeršanos. Bet, lai to saprastu, ir pašam jāizmēģina.
Saņemieties drosmi un mēģiniet- ieturiet distanci. Ļaujiet viens otram būt pašam. Nepielīpiet viens pie otra, nekontrolējiet viens otru, neatļaujieties būt īpašnieciski. Esiet tādi, kā jūs esat, taču neaizmirstiet, ka jums blakus ir cilvēks, kas jums ir dārgs un kuram jābūt tādam, kāds viņš ir. Turiet sevi rokās.
Tas var šķist grūti un sarežģīti, taču tikai tik ilgi, kamēr sajutīsiet rezultātu. Un, ticiet,- tas ir tā vērts!
Esiet laimīgi! Mīliet un esiet mīlēti!
