Vai kādreiz uzzināsim patiesību par nacistu dārgumiem?

Senos noslēpumus raidījumā “Nacistu dīvainais otrais karš”, kas “National Geographic” skatāms no 17.decembra, pētīs arī britu vēsturnieks, doktors Sems Viliss un pilsētvides pētnieks Roberts Džo (RJ). Pirms tam piedāvājam dažus intriģējošus pieņēmumus, par kuriem joprojām strīdas vēstures pētnieki un sazvērestību teoriju piekritēji.

Uz kurieni aizbrauca “zelta vilciens”?

Lejassilēzijā jau kopš Otrā pasaules kara beigām klīst baumas, ka tur varētu atrasties “nacistu zelta vilciens”, kas 1945.gadā izbrauca no Vroclavas un pazuda tagadējās Polijas dienvidrietumos, kad nacisti bēga no padomju armijas. Vilcienā bijuši mākslas darbi, dārgakmeņi, ieroči un vairāk nekā 300 tonnas zelta, tostarp arī Kēnigsbergā pazudusī Dzintara istaba. “Spoku vilciena” eksistence nekad nav pārliecinoši pierādīta - poļu kalnrači teica, ka par to runāja vācu kalnrači, kuriem to teicis vēl kāds aculiecinieks. Taču tas nekad nav traucējis dārgumu medniekiem. Pērn laimi izmēģināja kāds polis un vācietis, kas Valbžihas (Polija) varasiestādēm iesniedza pretenzijas uz viņu it kā atrastā vilciena kravu. Vilcienu abi uzgājuši, izmantojot zemes slāņu caurlūkošanas radaru.

Kas patiesībā notika ar Annu Franku un viņas ģimeni?

Stāstu par ebreju meiteni Annu Franku, kura gāja bojā Bergenbelzenas koncentrācijas nometnē, un viņas dienasgrāmatām zina teju ikviens. Taču vēsturniekus un nacistu medniekus joprojām nodarbina jautājums – kas nodeva Franku ģimeni gestapo? Ilgu laiku tika uzskatīts, ka tas varētu būt bijis Vilems van Marens, kas strādāja noliktavā līdzās ģimenes slēptuvei. Tomēr van Marens līdz pat savai nāvei 1971.gadā apgalvoja, ka ir nevainīgs. 2002.gadā parādījās divas jaunas teorijas: iespējams, vainīgs bijis Antons Alers (26), Otto biznesa partneris un sens draugs, kuram vienkārši bija vajadzīga nauda. Iespējams, ģimeni nodeva apkopēja Lena Hartoga van Bladerena, kura baidījās, ka tiks deportēta un zaudēs vīru. Tiesa, par slēptuvi zināja arī citi noliktavā strādājošie.

Vai Hitlera laupījumu slēpis Spānijas ģenerālis Franko?

Vēl viens “zelta vilciens” Vāciju pametis 1940.gadā, un, iespējams, tā galamērķis bijusi Spānija, kur to ilgus gadus glabāja ģenerālis Franko. Vismaz tā 1993.gadā intervijā “Radio Free America” apgalvoja CIP operatīvā darba veterāns Trentons Pārkers. Viņš teicis, ka salaupītais zelts pie Franko bijis līdz pat 1975.gadam, tad pārvērsts viltotos izstrādājumos un nogādāts ASV. Starp citu, šis esot tas pats zelts, kas pēc citām sazvērestību teorijām nogremdēts kādā Šveices ezerā. Patiesībā nevienā ezerā nekāda zelta neesot.

Vai nacisti Antarktīdā rīkoja iluminātu sanākšanas?

1938.gadā nacistiskā Vācija organizēja ekspedīciju uz Antarktīdas rietumu daļu, kuras mērķis bija paplašināt vaļu medību teritorijas. Taču konspirācijas teorijas apgalvo, ka patiesais mērķis bija pavisam cits. Proti, Trešā Reiha cilvēki Antarktīdā atrada siltu upju un pazemes alu tīklu. Viena no alām bijusi pat 50 kilometrus dziļa, tādēļ nacistu zinātnieki un militārie inženieri pazemē izveidoja pilsētu. Jaunajā Berlīnē vai Bāzē 211 augsta ranga SS militārpersonas rīkojušas nacionālistiskās Tūles biedrības, iluminātu un citu okultistu sanākšanas. Jāpiebilst, ka nacistu uzskati par āriešu pārākumu balstījās ariānisma idejās, tā bija okultistu kustība XIX un XX gs. mijā, kas miksēja vācu pagānisma, romantisma un tradicionālā okultisma idejas. Cita ideja bija āriešu zudusī senā dzimtene tālu Ziemeļos.

Cik daudz mākslas darbu nacisti nolaupīja?

2012.gadā Vācijā varas iestādes Kornēliusa Gurlita dzīvoklī Minhenē atrada 1280 gleznas, tostarp Pablo Pikaso, Anrī Matisa, Marka Šagāla darbus, kuras, iespējams, Otrā pasaules kara laikā bija nolaupītas ebreju ģimenēm un nozagtas muzejos visā Eiropā. Vēl 200 darbus atrada Gurlita dzīvoklī Zalcburgā (Austrija). Gleznas viņš bija mantojis no sava tēva, Hildebranda Gurlita, kas tās ieguva 30.-40.gados, kad nacistu propagandas ministra Jozefa Gēbelsa uzdevumā gādāja par mākslas darbu eksportu. Starp gleznām ir arī Šagāla glezna “Alegoriska aina”, ko 1941.gadā gestapo nolaupīja ebreju Blūmenšteinu ģimenei, kas tolaik dzīvoja Rīgā. Pagaidām ir pierādīta vien piecu gleznu saistība ar nacistu noziegumiem, kaut arī tiek uzskatīts, ka kolekciju pamatā veido fašistu laupījums. Tāpat neatbildēts paliek jautājums, ja septiņas desmitgades pēc Otrā pasaules kara beigām atrasti tik daudz mākslas darbu, tad cik daudz tūkstoši ir paslēpti vēl kur citur?

Vai Svētais Grāls varēja pierādīt āriešu mītisko izcelsmi?

Reihsfīrers Heinrihs Himlers domāja, ka arheoloģiju var izmantot kā politisku ieroci, lai senās leģendas ar propagandas metodēm pārvērstu par objektīvu patiesību un šādi apliecinātu āriešu mītisko izcelsmi un rasistiskās teorijas, atzīst Drēzdenes arheoloģijas institūta pārstāvis Henings Hasmanhofs. SS tika veidots kā āriešu bruņinieku ordenis, kura centrā bija Vēvelsburgas pils kā Himlera ideju iemiesojums dzīvē. Pils noslēpumus pētīs arī Sems un Roberts raidījumu ciklā “Nacistu dīvainais otrais karš”. Reihsfīrers izveidoja Senču mantojuma biedrību (Das Ahnenerbe), kurā darbojās Vācijas vadošie zinātnieki. Biedrība organizēja izrakumus dažādās pasaules vietās, Kanāriju salās meklēja Atlantīdu, Irānā pierādījumus antīkiem dieviem ar āriešu asinīm. Himlers nodarbināja Otto Rānu, leģendāru autoritāti Svētā Grāla izpētē, lai tas palīdzētu SS sameklēt šo mītisko kausu.

Ko nacisti cerēja atrast Tibetā?

Laikā no 1926.gada līdz 1943.gadam nacisti uz Tibetu nosūtīja vairākas ekspedīcijas. Oficiāli ekspedīcijas, kuras vadīja mednieks un biologs Ernsts Šafers, veica pētījumus sporta un zooloģijas jomā. Taču tiek uzskatīts, ka patiesībā tie bija maskēti mēģinājumi atrast mītiskās zemes, piemēram, Šambalu un Agarti, kurās bija dzīvojuši āriešu senči, un nodibināt kontaktus ar viņu pēctečiem.

Vai “vientuļā rieksta teorija” varētu būt patiesa?

Konspirāciju teoriju piekritēji apgalvo, ka Hitleram bijis tikai viens sēklinieks. Hitlers bijis ievainots Sommas kaujā Pirmā pasaules kara laikā 1916.gadā. Daži avoti apgalvo, ka ievainojums bijis cirkšņa apvidū. Kādā 1968.gadā publicētā grāmatā bija ietverts arī Krievijas patologu atzinums par Hitlera ķermeni. “Hitlera kreiso sēklinieku nevar atrast ne sēklinieku maisiņā, ne arī pie spermas kanāliem cirkšņa iekšpusē.” Tiesa, nav precīzi zināms, vai šis atzinums ir īsts un vai “vientuļā rieksta teorija” ir noraidāma.

Vai Hitlers tiešām miris Argentīnā 1962.gadā?

Vairāki pētnieki, tostarp britu žurnālisti Džerards Viljamss un Saimons Danstens apgalvo, ka Hitlers neizdarīja pašnāvību Berlīnes bunkurā 1945.gadā, bet gan ar zemūdeni aizbēga uz Argentīnu. Saskaņā ar žurnālistu versiju, galvaskausa fragmenti, kas tika izmantoti pašnāvības apstiprināšanai, patiesībā piederēja jaunai sievietei. Gan Staļins, gan Eizenhauers, gan Hūvers esot zinājuši, ka nav pietiekamu pierādījumu Hitlera nāvei. Atslepenoti FIB dokumenti satur vairākus iespējamus novērojumus par Hitleru Dienvidamerikā, un vārdā neminēts informators pat apgalvo, ka bijis viens no četriem cilvēkiem, kuri atradās Mardelplatā, Argentīnas jūras kara bāzē, kad tur četrus mēnešus pēc kara beigām ieradās Hitlera zemūdene. Žurnālisti apgalvo, ka Hitlers kopā ar Evu Braunu Andu kalnu pakājē slēpies 17 gadus, un viņiem bijušas divas meitas.

Ko nacisti nogremdēja Toplica ezerā?

Gadu desmitiem dārgumu mednieki nirst Toplica ezerā Austrijas Alpos, meklējot teiksmainus nacistu dārgumus. Kad sabiedrotie tuvojās Vācijai, Trešais Reihs esot nogremdējis ezerā metāla kastes, kuru saturs nav zināms. Iespējams, tās pilnas ar nacistu nozagto zeltu. Citi tic, ka kastes satur dokumentus, kas atklāj, kādi aktīvi ir konfiscēti pazudušajiem ebrejiem. 1959.gadā ūdenslīdēji ezerā atrada sudraba sterliņu mārciņu. Šī nauda bija daļa no Hitlera slepenās viltojumu operācijas, kuras mērķis bija vājināt britu ekonomiku. Tādēļ tiek uzskatīts, ka Toplica ezers glabā vēl citus nacistu noslēpumus.