Dzīvnieku tiesību filozofija
Dzīvniekiem, kurus cilvēki ēd, izmanto zinātnē, medī, tur nebrīvē un ekspluatē citos veidos, ir sava dzīve, kura viņiem ir svarīga. Tās vērtību nenosaka vien tas, kādu peļņu, komfortu, izklaidi vai baudu dzīvnieki sniedz cilvēkiem. Dzīvniekiem nav vienalga, kas ar viņiem notiek.
Dzīvniekiem – tāpat kā cilvēkiem – ir dažādas bioloģiskas un sociālas vajadzības. Šo vajadzību apmierināšana nes prieku; ja vajadzības nav apmierinātas, tiek izjusts stress, vilšanās, sāpes. Ielūkojoties dziļāk būtībā, nākas secināt, ka dzīvnieki laboratorijās, fermās un citviet ir tādi paši kā cilvēki. Kā ne kā arī cilvēks ir viena no dzīvnieku sugām (primātu kārta, Homo ģints un Homo sapiens suga). Un tādēļ ētikai, kas nosaka, kā mēs izturamies pret dzīvniekiem un viens pret otru, jābalstās uz vieniem un tiem pašiem morāles principiem.
Cilvēku ētika balstās uz katra indivīda unikālo vērtību: cilvēka vērtību nenosaka pēc tā, cik šī persona ir lietderīga citu cilvēku interešu virzīšanā. Izturēties pret cilvēku, necienot viņa unikālo vērtību, nozīmē pārkāpt cilvēka pamattiesības – tiesības saņemt cieņpilnu attieksmi.
Dzīvnieku tiesību filozofija pieprasa tikai to, lai šī loģika tiktu ievērota. Katrs arguments, kas pamato cilvēku tiesības, brīvību un vienlīdzību, norāda, ka citiem dzīvniekiem ir tādas pašas tiesības. Katrs arguments, kas pamato cilvēku tiesības saņemt cieņpilnu attieksmi, norāda uz to, ka arī citiem dzīvniekiem ir tieši tādas pašas tiesības.
Sievietes neeksistē tādēļ, lai kalpotu vīriešiem. Melnādainie neeksistē tādēļ, lai kalpotu baltādainajiem. Nabagie neeksistē tādēļ, lai kalpotu bagātajiem. Vājie neeksistē tādēļ, lai kalpotu stiprajiem. Dzīvnieku tiesību filozofija ne tikai akceptē, bet arī pamato šīs patiesības un iestājas par to ievērošanu.
Taču šī filozofija iet tālāk. Izskaidrojot citu dzīvnieku unikālo vērtību un viņu tiesības, dzīvnieku tiesību filozofija sniedz zinātniski pamatotus un objektīvus iemeslus noliegt priekšstatu, ka citi dzīvnieki eksistē tādēļ, lai kalpotu mums. Atbrīvojoties no šī priekšstata, ir viegli saprotams, kāpēc dzīvnieku tiesību filozofija ir nepiekāpīga savā atbildē uz jebkuru netaisnību, kuras dēļ tiek radītas ciešanas citiem dzīvniekiem.
Lielāki un tīrāki krātiņi, “tradicionālā” lopkopība, “cilvēcīgāka” nokaušana nebūs tas, kas likvidēs netaisnību. Tikai tukši krātiņi, tikai pilnīga dzīvnieku ekspluatācijas izbeigšana dos to, ko pieprasa taisnība. Jo ne jau “reformēta” verdzība vai “cilvēcīgs” genocīds bija tas, ko pieprasīja taisnība. Visos gadījumos amorālās prakses atcelšana ir vienīgā ētiskā atbilde. Netaisnības reformēšana nav nekas vairāk kā netaisnības paildzināšana.
Dzīvnieku tiesību filozofija pieprasa, lai atbilde uz netaisnīgo citu dzīvnieku ekspluatāciju ir tā pati: atcelšana. Ekspluatācijas veida mainīšana nav risinājums. Ir jāizbeidz pati netaisnīgā ekspluatācija – fermās, laboratorijās, cirkos, zoodārzos un citur. Dzīvnieku tiesību filozofija neprasa neko vairāk, bet arī ne mazāk.
Autors: Toms Rīgens
