Pusgadsimts bez Staburaga
Šogad apritēs apaļi 50 gadi, kopš Daugavas ūdeņos nogremdēta viena no skaistākajām Latvijas ainavām- Daugavas Staburaga klints. Šis aptuveni 18.5 metrus augstais dabas veidojums Daugavas kreisajā krastā, kas bija izveidojies vairāku gadu tūkstošu laikā, tika appludināts pēc Pļaviņu HES uzcelšanas 1965. gadā. Pirms appludinašanas tas bija viens no brīnišķīgākajiem dabas pieminekļiem, kas palika zem Pļaviņu HES ūdenskrātuves līmeņa.
Gadu gaitā izveidotā avotkaļķu klints bija radusies no krasta izplūstošajiem avotiem, kad nogulsnētā avotkaļķa spraugās veidojusies pārkristalizēšanās un avotkaļķa masa tikusi saliedēta cietā akmenī. Laiku pa laikam no tā atšķēlušies lieli gabali, iespējams, no ūdens, kas iekļuvis šūnakmens plaisās un veidojies ledū. 1861. gada ziemā bijis šāds vecākais zināmais Staburaga nogruvums. Arī paši pamati, uz kuriem Staburags veidojies, kā domājams, nav bijuši stingri un saplaisājušie dolomīta ieži varēja viegli mainīt radzes līdzsvara stāvokli, kas radīja nogruvumu. Vietās, kur pāri plūdis avota ūdens, avotkaļķu klints laika gaitā atjaunojusies.
Klints virspusē pavasaros ziedēja baltas anemones un Alpu kreimules, kas, kā domājams, bija saglabājušas no agrīnā pēcledus laikmeta. Tā bija vienīgā vieta Latvijā, kur Alpu kreimules bija sastopamas. Uz Staburaga mita arī pavisam 156 dažādas aļģu sugas.
Netālu no Staburaga esošā parka estrāde, kuru atceras kā ar dziesmu svētku tradīcijām saistītu vietu, šodien dus zem ūdens, taču par spīti tam parka atlikušajā daļā ir uzcelta jauna estrāde.
1998. gadā zemūdens arheologi bija ieniruši Staburagu nofilmēt. Par dūņu un gliemežvāku klāto klinti var secināt, ka tā pamazām drūp un upe sāk appludināt krastus.
Staburagam piemīt pasakaini nostāsti.
Klints avota ūdens esot bijis ārstniecisks. Senie sēļu karavīri tajā pēc kaujām skalojuši brūces un pirms tām apskalojuši ieročus.
Kādā teikā par Staburagu tika stāstīts par jaunekli, kas pārvietojies ar laivu no Daugavas viena krasta uz otru, lai satiktu savu mīļoto, taču kādā vakarā, kad puisis pie viņas aizkavējies ilgāk, sācies negaiss un, viņam projām dodoties, vētras laikā apgāzusies laiva un puisis noslīcis. To redzēdama viņa iemīļotā tik gauži raudājusi un lūgusi, lai Daugava atdod viņas mīļoto, līdz kamēr pārvērtusies klintī un viņas asaras pārtapušas par vairākiem avotiem, kas ietecējuši Daugavā, tā turpinot ritēt vairākus gadu tūkstošus.
Stāsta, ka reizi simts gados pie Staburaga parādoties daiļava, kas dāvina zeltu tiem, kurus satiek sev ceļā.
Iespējams, ka šiem abiem nostāstiem ir kas kopīgs, taču vairāk par to ko stāstīt zinātu tie, kas kaut nedaudz saskārušies ar šo teiku izcelsmi.
Staburags mūsdienās.
Tāds Staburags, kādu to atceras tie, kas reiz baudījuši šo pasakaino skatu, palicis vien fotogrāfijās un cilvēku atmiņā. Šobrīd šajā nostāstiem klātajā vietā par Staburagu liecina vien norāde uz to un, kaut arī Staburags ir nogrimis Daugavā, joprojām šajā vietā var novērot skaistas ainavas.
Foto: Iveta Apškrūma
Ikviens var doties klultūras pieminekļa "Dieva auss" meklējumos, kas 2003. gadā veidots Staburaga piemiņai, un apskatīt kādreizējo skaisto Vīgantes muižas parka daļu, kas atrodas pašā Daugavas krastā un kuru norobežo laukakmeņu mūra žogs. Tajā var novērot eksotiskus kokus, kas šeit saglabājušies, un pastaigāties pa mūsdienās veidotajām Vīgantes parka dabas takām.
Dieva auss- Autore: S.Vasiļjeva; Foto: Iveta Apškrūma
Foto:Iveta Apškrūma
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]