Par brīvu cilvēku izvēli. Dažas piezīmes Kārļa Ulmaņa 140. jubilejas sakarā

Septiņos gados kopš mana vēsturiskā romāna "Ulmanis. Lielā Kārļa testaments" (Zvaigzne ABC, 2010) iznākšanas esmu ticies ar saviem lasītājiem dažādos Latvijas novados, aizvien no jauna pārliecinoties par mūsu tautas alkām pēc patiesības. Bet vienlaikus mani pārsteidzis plašais cinisma arsenāls, ko publiskajā telpā sēj daļa politiķu, žurnālistu, vēsturnieku un citi populisti, manipulējot ar K.Ulmaņa dzīves un Latvijas vēstures faktiem savās šaurajās interesēs. Šīs triviālās rosības tiek īstenotas divās polārās galējībās - kanonizējot Kārli Ulmani vai rīkojot marginālus autodafē. No cilvēkiem, kas nav lasījuši manu romānu, nācies ne reizi vien dzirdēt jautājumu, vai esmu "par" vai "pret" Kārli Ulmani, un atbilde, ka esmu par Latviju un vēsturisku patiesību, tiek uzņemta ar izbrīnu, pat neizpratni.

Mūsu steidzīgajā, paviršības apzīmogotajā laikā no vēstures tālam cilvēkam neatliek laika iedziļināties K.Ulmaņa sarežģītās, brīžiem pretrunīgās dzīves kolīzijās, falsifikatoru demagoģija rod pateicīgu augsti nācijas šķelšanai un pašapziņas gandēšanai. Gan kultivējot apziņu, ka bez mesijas mūsu valstī nekas nemainīsies, gan sējot bezcerību, ka mūsu valsts vadība mūžam bijusi neģēļu un pelēcību rokās.

Izpaliek pats būtiskākais vektors, ko pelnījusi Kārļa Ulmaņa kolorītā personība: godprātīgs izvērtējums, vispirms jau godinot K.Ulmaņa nopelnus mūsu valsts nodibināšanā un Latvijas neatkarības nosargāšanā šķietami bezcerīgajā 1919. gada situācijā un mūsu valsts ekonomikas attīstībā. Vienlaikus atceroties viņa dramatiskās kļūdas, par kādām vēsturiskā perspektīvā objektīvi izvērtās 1934. gada 15. maija apvērsums un Latvijas kapitulantiskā pozīcija 1939/40. gadā. Šo kļūdu principiāls izvērtējums un mācīšanās no tām ir aktuāls Latvijas šodienas un rītdienas vārdā. Lai Kārļa Ulmaņa pretrunīgā dzīve nevis šķeltu, bet vienotu nāciju šajā Latvijai visai bīstamajā laikā.

Esmu Ulmaņa 1940. gada lēmumu psiholoģisko motivāciju analizējis savā apjomīgākajā romānā, un, protams, nav iespējams šajā komentārā atkārtot ne simto daļu manu argumentu. Prieks, ka mana romāna ceļš pie lasītājiem bijis sekmīgs - grāmata piedzīvojusi atkārtotu izdevumu, lasītāji "Lielā Kārļa testamentu" ierindojuši Latvijas "TOP 100" grāmatu sarakstā. Taču, apzinoties, ka skolēni diez vai atradīs laiku biezam romānam, uzrakstīju krāsaino "Meldras un Matīsa ceļojumu vēsturē" jeb "Latvijas dzīvo vēsturi tīņiem" (Zvaigzne ABC, 2013), kurā K.Ulmaņa 1940. gada motivācija sniegta ļoti koncentrētā veidā. Grāmata izpelnījusies mazo latviešu interesi, Ventspils novadā pat notika tai skolēnu konkurss.

Saprotu, ka ar K.Ulmaņa vārdu uzkurinātajās kaislībās rakstniekam jārēķinās arī ar kritiku, un ir pat žēl, ka tādu no godprātīgajiem lasītājiem esmu saņēmis maz. Taču biju pārsteigts par dažu vēsturnieku primitīviem apmelojumiem, ciniski pierakstot manām grāmatām domas, kuru tur nav.

Biju spiests rakstīt šo melu atmaskojumus, ko varat atrast tepat internetā (skat. šeit ; un šeit ).

Lasot absurdus, acīmredzami blēdīgus apgalvojumus par Latvijas vēsturi, man joprojām jābrīnās: nu kā cilvēkam nav kauns tik ciniski melot! Kā cilvēks var tik patvaļīgi atbrīvot no morāles normām un elementāra godīguma prasībām! Bet laikam jau var, un tādu ir daudz - spriežot pēc publiskajā telpā izplatītajiem absurdiem par Kārli Ulmani. Vikipēdijā lasāms apgalvojums, ka K.Ulmanis 1942. gada 20. septembrī miris Krasnovodskas cietuma lazaretē, pie tam vēsturnieki, minot K.Ulmaņa nāves datumu, kā sarunājuši ignorē elementāru vēstures zinātnes prasību - atsaukties uz dokumentālo avotu. Bet vienīgais avots ir NKVD Krasnovodskas cietuma priekšnieka palīga un cietuma ārsta sastādīts akts par K.Ulmaņa nāvi. Izlasāms šis dokuments ir Latvijas Vēstures institūta 1994. gadā izdotajā dokumentu krājumā "Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā". To tad arī vajadzētu minēt, lai tauta pati izlemj, ticēt čekas dokumentam vai izturēties pret to ar piesardzību. Un dažā labā publikācijā minētā Krasnovodskas cietuma lazarete ir vien vēsturnieku serviliskā interpretācija. Pēc analoģijas kāds demagogs varētu uzrakstīt, ka zem Baltajiem krustiem apbedītie latviešu patrioti, kuru sakropļotos ķermeņus 1941. gada jūlija sākumā izraka Centrālcietumu pagalmā, arī "miruši Centrālcietuma lazaretē"...

Nemotivētie uzbrukumi Kārļa Ulmaņa dzīves objektīvam izvērtējumam mani, pašam to negribot, bija nostādījusi tādos kā psiholoģiskā kara ierakumos iepretim dažu vēsturnieku dīvainajām aktivitātēm. Prātā iegūla Dauderu muzeja vadītāja vārdi 2010. gadā īsi pirms manas grāmatas atvēršanas svētkiem: "Nezinu, vai ir pienācis laiks izvērtēt Ulmani..." Bet man liekas, ka šis laiks bija pienācis jau Atmodas laikā, kad sākām izlauzties no padomju cenzūras žņaugiem...

Tāds bija psiholoģiskais fons, saņemot Latvijas Televīzijas uzaicinājumu piedalīties diskusijā ar vēsturniekiem "Nacionālo dārgumu" cikla raidījumā par Kārli Ulmani. Un tādēļ jo lielāks bija gandarījums par toleranci un viedokļu plurālisma respektēšanu raidījuma ieraksta laikā.

Atliek vien apbrīnot Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieces Irinas Zeibārtes dziļo inteliģenci, ar unikāliem preses izdevumiem un fotogrāfijā apliecinot K.Ulmaņa tautsaimnieka talantu un vienlaikus parādot viņa politiskās situācijas duālismu. Kā izskaidrot, kam vien mēnesi pēc 15. maija apvērsuma Kārlis Ulmanis kādā pagastā jau tiek sagaidīts ar milzīgiem goda vārtiem? Radījuma vadītāja Zigfrīda Muktupavela jautājums "Vai tādus celt bija īpaši uzdots?" izskanēja retoriski: protams, ka nebija uzdots. Tādēļ ikvienam, kas pretendē uz Ulmaņa godprātīgu vērtējumu, jāieskatās savā spoguļattēlā: cik gatavi esam būt brīvi cilvēki brīvā valstī un uzņemties atbildību par savas zemes likteni? Ja bijām (un droši vien būtu arī tagad) tik pateicīgi cilvēkam, kurš mūsu vietā uzņēmies visu atbildību. Jā, spilgtai personībai, kas visu savu dzīvi bez atlikuma velta Latvijai (vai tāds redzams šodien, kad politika mūsu zemē tik cieši saaugusi ar biznesu?) Bet nācijas tēva ideja daudziem joprojām šķiet vilinoša, un daudzi apjukušie šāda mesijas gaidas traģikomiskā kārtā saista ar lielu hūti maza vīriņa galvā.
Jaunums "Nacionālo dārgumu" diskusijā man bija profesora Aivara Strangas kritiskie vārdi par Kārļa Ulmaņa saimniecisko politiku. Biju pārliecināts, ka šis Ulmaņlaiku aspekts nu gan vērtējams pozitīvi. Bet izrādās, valstī pastāvējusi liela sociālā nevienlīdzība, laukos trūcis saimnieku, bet Rīgā audzis ierēdņu skaits. Gluži kā mūsdienu Latvijā...

Minēju kā pretargumentu augstos Latvijas rūpniecības sasniegumus Ulmaņa laikā: leģendāro MINOX, Kārļa Irbītes konstruētās lidmašīnas, "Vairoga" automašīnas, izcilos VEF radioarātus... Vēsturnieki ar interesi klausījās, un es izjutu patiesu interesi par otra viedokli, kas pietrūkusi tik daudzās diskusijās par Kārli Ulmani.
No šejienes nākamais solis - tolerance arī pret oponenta atšķirīgo viedokli. Tas par mūsu diskusijas sāpīgāko punktu - Ulmaņa pakļaušanos PSRS ultimātam un formālā līdzdalību Latvijas okupēšanā, liekot Valsts prezidcenta parakstu zem aizvien jauniem Maskavas emisāru diktētiem Kirhenšteina marionešu valdības rīkojumiem.

Zinot okupācijas baisās sekas, mana pārliecība saka, ka Valsts un Ministru prezidentam K. Ulmanim vajadzēja izsludināt mobilizāciju un dot armijai pavēli cīnīties. Paužot šo pārliecību, esmu atkal un atkal pārliecinājies par lielas tautas daļas noraidošu attieksmi. Par sakāvnieciskumu pozīciju, kas bieži vien tiek izteikta agresīvā toņkārtā. Kāds Vācijas psihiatriskās klīnikas pacients mani internetā pat nosaucis par vēstures viltotāju - jo man, lūk, ir savs, no viņa saprašanas atšķirīgs viedoklis. Bet nervozitāte, vien izdzirdot kritiku Latvijas vēstures traģiskāko izšķiršanos acīmredzot liecina par nedrošību. Cilvēki zemapziņā jūt, ka nebija labi, atceras mūsu tautas milzīgos upurus pēc Latvijas okupācijas. Bet kas liedz izslieties, iztaisnot muguru un pateikt: "Jā, toreiz par Latviju bija jācīnās!" Te vietā atkārtot mūsu NBS komandiera, ģenerālleitnanta Leonīda Kalniņa vārdus: "Ja mēs toreiz būtu karojuši, tad tagad mēs būtu savādāki!"

Acīmredzot pašapzinīga, brīva cilvēka izvēli liedz nācijas apziņā gadu desmitiem sētais lūzeru sindroms, par ko rakstīju iepriekšējā komentārā. Okupācijas pusgadsimta nožēlojamais mantojums, kas laikam gan skāris ikvienu no mums. Vien izšķiršanās izvēle mums ir dažāda - atbrīvoties no lūzeru kompleksiem vai sadzīvot ar tiem milzīgajā čīkstuļu pūlī. Izvēle, kas katra paša rokās.

Profesors Stranga manam viedoklim par pretošanos nepiekrita, minot represijas, kas pretošanās gadījumā tiktu vērstas pret latviešu tautu. Tā arī korekti palikām atšķirīgās pozīcijās - tāpēc jau tā ir diskusija. Centieni pārliecināt otru par sava viedokļa pārākumu prasītu atsevišķu raidījumu, un tam vajadzētu būt ilgākam par "Nacionālajiem dārgumiem". Jo vēstures dokumentos, atklātos un vēl atklājamos un tautas atmiņā ir bezgala daudz faktu par milzīgajiem mūsu tautas upuriem, ko izraisīja tieši Latvijas kapitulantiskā pozīcija. Un vai nav zīmīgi, ka viedokli par nepieciešamību, pat pienākumu pretoties padomju agresijai pārstāv tieši militārie speciālisti! Detalizēti šo viedokli argumentē ģenerālis Kārlis Krēsliņš, bijušais NBS štāba priekšnieks un Aizsardzības akadēmijas rektors savā jaunajā grāmatā "No lauku puikas līdz ģenerālim".

Pēc raidījuma ieraksta man radās būtiska piezīme par vēsturnieka (šajā gadījumā profesora Strangas) un rakstnieka atšķirīgo motivāciju, savu viedokli paužot un aizstāvot. Vēsturnieki, acīmredzot vadās tikai no faktiem attiecīgajā vēstures periodā, un zinātniski pamatota ir viņu definētā formula "Nedrīkst teikt, kā būtu, ja būtu. Jo ir tikai tas, kas bijis, un to izmainīt nav iespējams."

Jā, tādu pieeju nosaka zinātnes objektīvie nosacījumi. Būtu taču absurds, ja Alberts Einšteins būtu sācis filozofēt, vai viņa atklātā relativitātes teorija ir izdevīga cilvēces turpmākajai attīstībai. Tāpat vēstures zinātnē: būtiska ir konstatācija, ka tad un tad notika tas un tas. Tik tālu ir zinātne. Tālākie spriedumi, vai tas bija labi vai slikti, un kā būtu bijis, ja notiktu savādāk, jau ir propaganda, publicistika, aģitācija... Vai, kā manā gadījumā, daiļliteratūra ar savām rakstnieka tiesībām un likumsakarībām.

Acīmredzot šis zinātnes nosacījums arī atšķir rakstnieka un (godprātīga) vēsturnieka metodi jeb problēmas izvērtēšanas rakursu. Jo es 1940. gada sakāvnieciskajā pozīcijā redzu mūsu šodienas problēmu sakni.
Acīmredzot Latvijas sabiedriskā televīzija, iesaistot diskusijā dažādu viedokļu pārstāvjus, devusi būtisku pienesumu nācijas saliedēšanai mūsu vēstures apzināšanā un šodienas problēmu izprašanā. Domāju, ka tieši šāda - analītiski toņkārta ir visatbilstošākais cieņas apliecinājums Latvijas valsts nodibināšanas celmlauzim Kārlim Ulmanim. Spilgtai personībai, kas visu savu dzīvi bez atlikuma, ar dižiem darbiem un liktenīgām kļūdām veltīja Latvijai. Samaksājot par kļūdām pašu augstāko - savas dzīvības cenu.

Lasītāji man ne reizi vien vaicājusi, kas ir mana romāna nosaukumā minētais Kārļa Ulmaņa mantojums. Patiesībā taču viņš nebija krājis ne naudu, ne mantu - visa Ulmaņa dzīve bija veltīta Latvijai. Pēdējā kratīšanās protokolā ceļā uz Krasnovodsku minēta pie K.Ulmaņa atrastā "mantība" - zobu birstīte un plastmasas glāzīte. Bet viņa testaments bija uzraksts uz cietuma kameras sienas, ar ko arī beidzas mans romāns: "Mīliet Latviju!""
Esmu pārliecināts, ka tieši no šiem vārdiem atkarīga mūsu valsts nākotne un mūsu nācijas liktenis. Kā tos spēsim izlasīt, kā saglabāt savu bērnu un bērnubērnu dvēseles atmiņā.

Publikācijas autors: Jānis Ūdris