Ziemassvētku ticējumi. Kāpēc Ziemassvētkos jāēd deviņas reizes?
Ziemassvētku vakarā jāēd deviņas reizes, tad nākamais gads būs bagāts, vēsta tautas ticējumi, kas apkopoti grāmatā "Latviešu gadskārtu ieražas".
Ziemassvētku naktī galdā noteikti jāliek maize, lai tās nākamgad nepietrūktu. Tradicionāli Ziemassvētku ēdieni ir pupas un zirņi. Senie latvieši par galveno Ziemassvētku ēdienu uzskatīja koču – no lobītiem miežu un kviešu graudiem vārītu biezputru, kuru gatavoja kopā ar cūkas galvas pusi, klāt pievienojot zirņus un pupas. Galdā tika likts arī cūkas šņukurs, putraimdesa, pīrāgi.
Ziemassvētku vakars ir labākais zīlēšanas laiks, un te seno latviešu fantāzija bijusi bezgala plaša.
Lai nodrošinātu labu ražu, senie latvieši Ziemassvētku naktī skaitījuši zvaigznes.
Ja grib, lai bites labi padodas, Ziemassvētku naktī jāiet aitas cirpt svešā kūtī. Pie tam cirpt vajagot tikai no aitu krustiem un pieres, bet nocirptā vilna jāliek stropa dibenā.
Pie labas ābolu ražas tikt ir vēl vieglāk – Ziemassvētku vakarā jāsit ābeles ar biksēm vai arī ābelē slepus jāpakar saimnieka bikses, kuras viņš novilcis pirtī.
Lai būtu daudz naudas, Ziemassvētku vakarā melns kaķis jāapnes ap baznīcu.
Var pamēģināt arī iegūt “neizdodamo latu”, kuru nekad nevar iztērēt, jo tas atgriežas saimnieka kabatā. Lai pie tāda naudas gabala tiktu, Ziemassvētku naktī, ejot uz baznīcu, jāpaliek zem kreisās kājas zeķes nauda. Kad mācītājs skaita tēvreizi, tā jāskaita līdzi, bet otrādi – ačgārni – un beigās nav brīv teikt “āmen”.
Ziemassvētku rītā jāceļas agri, tad visu gadu neaizgulēsies. Turklāt Ziemassvētku rītā kādam jāpacenšas labi agri iziet no mājām, pirms nav ienācis kāds svešs, kurš var atnest nelaimi mājās.
Ziemassvētku vakarā jāskrien basām kājām trīsreiz mājai apkārt, lai nesāp zobi.
Ziemassvētkos arī jāpasteidzas izzīlēt nākamo precinieku, jo pēc Zvaigznes dienas (6.janvāra) senās latvietes preciniekus vairs nemēdza zīlēt.
Ziemassvētku vakarā meitas metušas eglītē vainadziņu. Ja mestais vainadziņš palicis eglītē, tad meita žigli izprecēta. Cik reižu vainadziņš nokritis zemē, tik gadu vēl jāgaida.
Ziemassvētku vakarā meitām jābaro suns un tad jālaiž laukā. Uz kuru pusi suns skries, uz to pusi meitu aizvedīs tautās. Ja pašai sava suņa nav, Ziemassvētku naktī var iziet ārā un paklausīties, kurā pusē suņi rej, no turienes tad arī precinieks gaidāms.
Ziemassvētku vakarā meitas nesušas malku. Ja pagales pa pārim, tad būs kāzas.
Eksotikas cienītājas laukos var izmantot citu metodi – meita uzsēžas uz krāsns kruķa un jāj uz cūku kūti. Cik cūkas sāk bailēs kviekt, tik gadi būs jāgaida precinieks. Ja ierukšķas tikai kuilis, precinieks būs klāt jau nākamgad.
Meitas Ziemassvētku vakarā var arī mest kurpi pār plecu, ja nokritīs ar purngalu uz durvju pusi, būs precinieks.
Bet neba meitas vien centās nosapņot vai izzīlēt nākamo precinieku. Kurš puisis grib savu nākamo līgavu redzēt, tam Ziemassvētku naktī jākāpj uz istabas augšas un jāstāv aiz skursteņa – tad līgava parādīsies.
