Senlatviešu Ziemassvētku tradīcijas
Nevieni svētki nenorit bez paaudžu paaudzēs krātām tradīcijām. Arī gada īsākajai dienai un garākajai naktij jeb Ziemassvētkiem vai ziemas saulgriežiem ir savas tradīcijas. Par latviešu raksturīgākajām tradīcijām tiek uzskatītas- pirtī iešana, deviņu ēdienu ēšana, kas nodrošina pārtikušu nākamo gadu, iešana budēļos, ķekātās jeb čigānos, bluķa vilkšana, zīlēšana un dāvanu dāvināšana.
Senlatviešu Ziemassvētku tradīcijas
Mājas pušķošana
Ziemassvētkiem gatavojoties, tīrīja un uzkopa māju, pēc tam to pušķoja. Mājā ienesa eglīti, kurai bija īpaša nozīme; vēsturiski tā nāk no senču dzīvības koka, ko ziemas saulgriežos ienesa namā. Pušķošanai izmantoja egļu zarus, krāsainus dzīparus, salmus, smilgas, putnu spalvas, olas, augļus, dārzeņus, ēveļu skaidas un kaltētus ziedus. Sevišķi populāra bija puzuru veidošana. Tie tika izgatavoti no salmu savērumiem, ko papildināja ar dažādiem citiem materiāliem, piemēram, krāsainām lupatiņām vai putnu spalvām. Dažreiz puzura vidū tika iekārts kartupelis, kurā sadurti salmi. Šāds veidojums tika dēvēts par saulīti. Rotājumus visbiežāk darināja bērni, ieliekot tajos savu mīlestību un bērna sirds skaidrību. Tāpēc šādiem veidojumiem piemita īpaša enerģētika. Arī mūsdienās uzskata, ka tie lieliski attīra telpu no nevēlamām enerģijām, par cik puzuriem ir daudzskaldņa forma, kas sastāv no daudzām mazām piramīdiņām.
Ziemassvētku mielasts
Ziemassvētkus senie latvieši svinēja trīs dienas- no 24.decembra līdz 26.decembrim. 24.decembra vakars bija ķūķa vakars, kad galdā goda vietā tika likta īpaša graudu biezputra, saukta par ķūķi jeb koču. Graudu ēdieni simbolizēja dzīvības procesu nepārtrauktību un cieņas izrādīšanu senčiem, kuru garu labvēlību šādā veidā svinētāji mēģināja iemantot.
Ak tu lielu brīnumiņu,
Pilni galdi piekravāti:
Cūkas kājas, šņukurītis,
Bieza putra vidiņā.
Ziemassvētki tika sagaidīti ar bagātīgi klātu galdu, uz kura netrūka ne ēdienu ne dzērienu, tāpēc bez obligātā ķūķa, uz tā bija zirņi, pupas, cūkas šņukurs, putraimu desas, vistas cepetis, štovēti kāposti, sautēti kāļi un burkāni, krāsnī cepti kartupeļi, pīrāgi un apaļi rauši, kas simbolizēja sauli. Tradicionālais Ziemassvētku dzēriens bija medalus, ko mūsdienās vairs nevar redzēt uz svētku galda. Taču dzēra arī pienu uni paniņas.
Obligāti uz galda atradās maize, sāls un uguns, kas solīja svētību nākamajam gadam. Galdu nedrīkstēja novākt visu Ziemassvētku nakti, lai nākamo gadu dzīvotu pārticībā.
Ko mēs, bērni, ēdīsim
Ziemassvētku vakarā?
Būs zirnīši, būs pupiņas,
Būs cūciņas šņukuriņš.
Latgalē tāpat kā visās katoļticīgajās valstīs, četras nedēļas pirms Ziemassvētkiem, kas sakrīt ar Adventes laiku, sāka ievērot gavēni, kura laikā uzturā nelietoja gaļu.
Ziemassvētku pēršanās
Ziemassvētku pirts rituāls bija paredzēts, lai sagatavotu cilvēku gaismas uzvaras svētkiem. Pirts tika kurināta dienu pirms Saulgrieži atradās zenītā vai Saulgriežu dienas rītā. Pirtī ne tikai fiziski mazgājās, bet arī simboliski attīrījās no visa enerģētiski sliktā, kas pa gadu sakrājies un sagatavojās jauna veiksmīga enerģētiskā cikla uzsākšanai. Jeb citiem vārdiem sakot,- nomazgāja dvēseli baltu.
Budēļos, ķekatās, kaļadās jeb čigānos iešana(šai izpriecai atkarībā no dažādām Latvijas vietām ir vēl arī citi apzīmējumi)
Šim notikumam īpaši gatavojās. Ļaudis gatavoja maskas, kas parasti līdzinājās tiem gariem, kuriem gribēja pielabināties. Viena no pazīstamākām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča maska, jo cilvēki ticēja, ka lācis ar savu rūkšanu aizbaida projām visus ļaunos garus. Lācim noteikti līdzi gāja tā dīdītājs, kas skandināja:
Danco, lāci, danco, lāci,
Saimeniece, samaksās:
Šķiņķi, gaļas, klaipu maizes,
Trīs pimberi naudas.
Bez lāča populāras bija buka, nāves, dzērves, garās sievas un mazā vīriņa maskas. Masku gājiens devās cauri ciemiem no mājas uz māju, dziedot un dejojot. Katram gājienam bija savs vadonis, ko dēvēja par Budēļu vecajo. Tam vienmēr līdzi bija rīkste, ar ko nopērt māju ļaudis. Pēriens bija jāsaņem katram obligāti, lai nākamajā vasarā to nenoēstu odi un dunduri. Budēļtēva rīkstei latvieši piedēvēja varenu dzīvības, veselības un auglības spēku. Budēļiem bija jāpaliek nepazītiem. Šim nolūkam centās izmainīt balsi, mutē liekot kādu priekšmetu un pat izgriežot liekos zobus no rāceņiem. Budēļus visur laipni sagaidīja, bagātīgi pacienāja un apdāvināja, jo tas solīja svētību tam namam un ģimenei, kurā budēļi ciemojās. Kurš gan gribētu atteikties no svētības? Budēļi atnesa svētību ikvienai vietai, kur tie uzturējās.
Simtiem cepu kukulīšu
Ziemassvētku gaidīdama;
Simtiņš nāca danča bērnu
Ziemassvētku vakarā.
Bluķa vilkšana
Šim nolūkam jau iepriekš tika sagatavots ozolkoka bluķis, kura abos galos iestiprināja resnas virves. Ziemassvētku vakarā vīrieši ķērās pie virvēm un vilka bluķi gan pa savu sētu, gan no vienas mājas uz otru cauri visam ciemam. Bluķis tika īpaši izvilkts cauri tām vietām, kur atgadījušās kādas likstas. Bluķa vilcējiem sekoja trokšņojošu ļaužu pūlis, tādējādi aizbaidot ļaunos garus. Valdīja uzskats, ka tie īpaši sarosās saulgriežu laikā. Pēdējā no mājām bluķi ievēla speciāli šim nolūkam sagatavotos degošos salmos un sadedzināja. Līdz ar bluķi sadega visas pērnā gada neveiksmes, sliktās domas un darbi.
Pirms bluķa vilkšana pārtapusi par simbolisku ļaunuma iznīcināšanu, tālākā senatnē tā reprezentējusi Saules un gaismas augšupeju, vēlāk kļūstot par "Ziemassvētku vilkšanu kalnā", kad bluķis vilkts kalnā.
Ai, bagāti Ziemassvētki,
Lejiņā nogājuši!
Tekam, veci, tekam, jauni,
Velkam svētkus kalniņā.
Zīlēšana un laimes liešana
Izplatīta Ziemassvētku vakarā bija nākotnes zīlēšana. Tas bija vēl viens veids cīņai ar ļaunajiem gariem un veiksmes piesaistīšanai. Sevišķi ar zīlēšanu noņēmās neprecētās meitas, kas vēlējās uzzināt, kurš būs viņu izredzētais. Precinieku varēja mēģināt ieraudzīt, atmuguriski pieejot pie krāsns un caur kājstarpi tajā raugoties. Taču ne tikai meitas zīlēja savu nākotni.
Uz labu ražu cerot nākamajā gada, senie latvieši skaitīja zvaigznes debesīs; jo vairāk saskaitīja, jo labāka raža gaidāma. Vēl viens veids, kā tikt pie labas ražas, bija krustiņa izgatavošana no pīlādža, kurš pēc tam bija jāaprok rudzu laukā zem sniega. Bet, ja gribēja pie lielas nauda tikt, tad vajadzēja ņemt melnu kaķi un ar to klēpī apiet apkārt baznīcai.
Un pilnīgi noteikti visi senlatvieši zīmēja baltu krustu uz durvīm, lai mošķi un ļaunie gari netiek mājā.
Varbūt arī mēs šajos Ziemassvētkos ar baltu krītu uzvilksim krustu pret ļaunumu uz savām durvīm un mēģināsim atdzīvināt savā ģimenē vismaz kādu no mūsu senču tradīcijām..
