Atklātā vēstule sakarā ar iespējamo Mežotnes pils ansambļa statusa maiņu

Atklātā vēstule sakarā ar iespējamo Mežotnes pils ansambļa statusa maiņu

Pēdējā laikā presē izskanējusī ziņa par Mežotnes pils ansambļa nomas tiesību izsolīšanu uz 30 gadiem vai neveiksmīgas izsolīšanas gadījumā pat pārdošanu publiskā izsolē radījusi sabiedrībā plašu neapmierinātības vilni. Nozares profesionāļi jau atkārtoti nākuši klajā ar aicinājumu atstāt ansambli valsts īpašumā un attīstīt tajā Mežotnes pils muzeju (līdzīgu Rundāles un Bauskas pils muzejiem), un optimālā variantā redz to Rundāles pils muzeja filiāles statusā.

Šobrīd svarīgākais valsts kultūras un sabiedrības nākotnes vārdā ir panākt šī lēmuma par pārdošanu pārskatīšanu. Šī objekta vēsture pēc Pirmā pasaules kara nav bijusi labvēlīga. Pils 20. gadsimta 20.–30. gados bija pārvērsta par lauksaimniecības skolu, Otrā pasaules kara laikā daļēji sagrauta, un, līdz 1959. gadam stāvot drupās, zaudēja lielu daļu autentisko vērtību. Lai arī 20. gadsimta 70.–80. gados augstā līmenī atjaunotā telpu mākslinieciskā apdare ļautu pilī veidot muzeju jau tūlīt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, ekonomiski sarežģītajos apstākļos tika nolemts to izmantot komerciāliem mērķiem. 2000.–2001. gadā veiktās ēkas renovācijas laikā pils jau apzināti tika pārvērsta izklaides industrijas objektā, kas kļuva par nopietnu šķērsli pils kā arhitektūras, interjera un kultūrvēstures objekta baudīšanai.

Pils apsaimniekotāja – valsts SIA “Mežotnes pils” apņemšanās pakāpeniski investēt pils līmenim atbilstošu interjera priekšmetu iegādē, kā arī garantēt šeit eksponēto autentisko priekšmetu drošību, nesekmējās. Tūristi, kas ieradās Mežotnē, bija spiesti baudīt sadzīvisku pasākumu atmosfēru. Uzņēmums ilgtermiņā nesa tikai zaudējumus, kā rezultātā 2017. gadā jau reiz tika izsolītas pils ansambļa nomas tiesības. Arī šis eksperiments izrādījās neveiksmīgs, un kopš 2021. gada pils stāv tukša un sabiedrībai nepieejama.

Tagad, kad pili, parku un pagalma apbūvi veidojošās ēkas no jauna paredzēts iznomāt vai pat atsavināt, pastāv risks sabiedrības kontroli pār šo objektu zaudēt uz visiem laikiem, kas, ņemot vērā celtnes izcilās kvalitātes, ir pilnīgi nepieļaujami.

Pirmkārt, 18. un 19. gadsimta mijā celtā pils iemieso slavenā itāļu arhitekta Džakomo Kvarengi (1744–1817) ieceri, kuru tikai nedaudz koriģējis no Saksijas Kurzemē ieceļojušais būvmeistars Johans Georgs Ādams Berlics (1753–1837). Pils arhitektūra ir agrākais kolonnu portika būves piemērs Latvijas piļu arhitektūrā, un tās arhitektoniski mākslinieciskā vērtība salīdzināma ar netālo Rundāles pili.

Otrkārt, unikāla un tam laikam neordināra ir pils iekšējā apdare, kurā veiktajiem stukas, glezniecības un mākslīgā marmora darbiem Latvijā nav līdzvērtīgu. Tas pats attiecas uz pils autentisko iekārtu, kuras saglabājušies priekšmeti, kas tagad glabājas Rundāles pils muzejā, apliecina visaugstākos kvalitātes standartus, kā arī tēlotājas mākslas darbiem, tostarp īpašnieku portretiem. Tos gleznojuši visā pasaulē pazīstami mākslinieki, starp kuriem jāpiemin, piemēram, slavenais austriešu portretists Johans Baptists Lampe, Jaunāko (1775–1837) un izcilais krievu reālisma skolas pārstāvis Ivans Kramskojs (1837–1887). Rundāles pils muzejā glabājas arī vairākas Mežotnes pils marmora skulptūras un monumentāls ampīra stila pulkstenis, kas 1829. gadā Pēterburgā izstādē ieguva zelta medaļu un kuru tolaik iegādājās Mežotnes īpašnieks firsts Johans Līvens. Šie un citi mākslas darbi, kas atradušies Mežotnes pilī, varētu tajā atgriezties, veidojot pamatu izcilas interjera ekspozīcijas izveidei.

Treškārt, pili ietver ļoti prasmīgi izplānots un labi saglabāts ainavu parks, kas pat šobrīd, zaudējis vairākus skaistus paviljonus, uzskatāms par izcilāko šāda veida muižas parku visā Latvijā. Rūpīgi izkoptam un papildinātam ar zudušajām būvēm, parkam ir potenciāls kļūt par spilgtāko sava laika parka kultūras paraugu pat daudz plašākā areālā.

Vēl viens būtisks iemels muzeja veidošanai ir Mežotnes muižas īpašnieku firstu Līvenu dzimta, kuras pārstāvji, sākot ar Katrīnas II mazbērnu audzinātāju Šarloti fon Līvenu (1743–1828), iegājuši Eiropas vēsturē. Vairāki šīs dzimtas locekļi – ģenerāļi un diplomāti – pazīstami tālu aiz Latvijas robežām, bet pēdējā muižas īpašnieka Anatola Līvena (1873–1937) vārds ierakstīts arī mūsu atbrīvošanas kara vēsturē, palīdzot Latviju atbrīvot no boļševikiem. Šī cilvēka morālās īpašības, nekad neliedzot palīdzību muižas ļaudīm, spēja bez kurnēšanas samierināties ar iespaidīgo īpašumu zaudēšanu, kā arī organiskā integrēšanās latviešu sabiedrībā pelnījusi visdziļāko cieņu, ko nodemonstrēja arī viņa bēru diena ar daudzu vietējo iedzīvotāju un Latvijas armijas pārstāvja ģenerāļa Ludviga Bolšteina piedalīšanos.

Minētie argumenti pēc šīs vēstules parakstītāju domām ir pietiekami, lai Mežotnes ansambli saglabātu valsts īpašumā kā suverēnu muzeju vai Rundāles pils muzeja filiāli. Par to, ka tas ar laiku kļūs par vienu no apmeklētākajiem muzejiem Latvijā, ļauj nešaubīties gan tā tuvums jau esošajiem līdzīga profila muzejiem Rundālē un Bauskā, gan Bauskas novada pašvaldības paveiktais Lielupes pretējā krastā, kur jau gadiem tiek kopta Mežotnes pilskalna un senpilsētas teritorija un atjaunota Otrajā pasaules karā sagrautā Mežotnes baznīca.

Ar cieņu,

Valdis Zatlers,
bijušais Latvijas Valsts prezidents (2007—2011)

Dr.h.c.art. Imants Lancmanis,
Mākslas vēsturnieks, heraldikas, mākslas un arhitektūras pieminekļu restaurēšanas speciālists un iniciators, gleznotājs, vairāku grāmatu autors, sabiedriskais darbinieks, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris

Dr. art. Laura Lūse,
Rundāles pils muzeja direktore

Aivars Okmanis,
Bauskas novada domes priekšsēdētājs

IGO (Rodrigo Fomins)
Mūziķis, Mūzikas un mākslas centra «Ceplis» īpašnieks

Regīna Deičmane,
Mazās Mežotnes pils īpašniece un Pētera Vaska fonda vadītāja

Raitis Ābelnieks,
Bauskas muzeja Vēstures nodaļas vadītājs, Bauskas novada izglītības, kultūras un sporta komitejas vadītājs

Dainis Bruģis
Autors, vēsturnieks, mākslas zinātnieks