Kā radās Lieldienu zaķis?
Lieldienas ir pavasara saulgriežu svētki, ko svin par godu pavasara un saules atnākšanai. Senos laikos ar rituālām darbībām šajā laikā mēģināja palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošināt zemes auglību, un veicināt tās svētību. Mūsdienās Lieldienas ir svētki, kuros sanāk kopā radinieki un draugi, vēl viens otram Priecīgas Lieldienas un sitas ar olām, ēd tās ar sāli, lai nemelotu, un piekopj izseno tradīciju – šūpošanos, lai vasarā odi nekož.
Kristīgo Lieldienu tradīcijas mūsdienās ir savijušās ar latviskajām. Kristiešiem šis ir Kristus augšāmcelšanās laiks. Latviešu tradīcijās ienākušas tādas kristiešu tradīcijas kā klusā nedēļa pirms Lieldienām, Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena, kas tiek saukta arī par Lielo Piektu. Tomēr šo tradīciju ievirze latviešiem nav aizgūta no kristiešiem, bet gan mantota: tā ir tautas maģisko priekšstatu izpausme, kas galvenokārt saistīta ar dažādiem ticējumiem par laika pareģošanu, auglības nodrošināšanu, veselību u.c.
Viens no tipiskākajiem Lieldienu simboliem ir Lieldienu zaķis, kas nes krāsainas olas. Taču, lai šīs olas nopelnītu, ir jāiztur pārbaudījumi: vai nu jāmeklē tās, vai jāpiedalās ar olām ripināšanas sacensībās, vai arī jāsitas ar citu olu.
Lai nu kā tur būtu, pirmo reizi Lieldienu zaķis vēstures avotos minēts 1555. gadā. Taču toreiz gan tas tika izmantots vienīgi svētku cepetim. Bērnus ar olām zaķis sāka apdāvināt gadsimtu vēlāk - ap 1682. gadu. Kāpēc tieši zaķim ir uzticēts šis gods, nav zināms, taču līdz mūsdienām saglabājušies atsevišķi minējumi par to:
- Pavasara dieviete Ostere zaķi kā labo gariņu sūta pie cilvēkiem, lai noskaidrotu, kas notiek cilvēku mājās. Par to viņa reizi gadā ļauj zaķim dēt raibas olas cilvēkiem.
- Zaķis, tāpat kā ola, tiek uzskatīts par auglības simbolu.
- Lieldienās zaķis ir tas pats, kas Ziemassvētkos vecītis vai rūķis, kurš ciemojas un apdāvina čaklus un paklausīgus bērnus.
- Tas ir vienkārši joks, kam grib ticēt gan pieaugušie, gan bērni.
- Tas ir protestantu izgudrojums pretstatā katoļu kultam svētīt olas.
Lieldienu zaķis ir attēlots kristietības ikonogrāfijā, simbolizējot neaizsargātību, spēju atrauties no vajātājiem, ja skrien kalnā, jo priekškājas tam īsākas par pakaļkājām. Zaķis uzskatāms arī par auglības simbolu, jo pavasarī daba mostas jaunai dzīvei.
