13 interesanti fakti par alu un alus darīšanu

Mū­su ēras 1. gs. beigās ro­mie­šu ģeo­grāfs Publijs Kornē­lijs Tacits raksturo ģermāņus kā lie­lus alus mī­ļo­tājus, sakot, ka viņus uzveikt bū­tu vieglāk ar reibino­ša dzē­rie­na ne­vis ar ie­ro­ču spē­ku. Vai brū­vē­šanas māka pie viņiem no­nākusi no Tuvajiem Austrumiem ar Vidusjū­ras tirgo­tāju tautu (grie­ķu un fe­niķie­šu) starpniecī­bu, vai izkopta pašu spē­kiem, par to nav vie­no­ta vie­dokļa.

Par to, ka alus darī­šana Cen­trāleiropā un Ziemeļeiro­pā izplatī­jusies no ģermāņu zemēm, liek do­māt arī alus vārda lī­dzī­ba daudzās valo­dās, kurās atpazīstama se­nā pro­to­ģermāņu valo­das sakne aluth: an­gļu ale, skan­dināvu øl / öl, so­mu olut, igauņu õlu, slo­vāku ol, latvie­šu un lie­tuvie­šu alus.

Alus zie­du laiki Eiro­pā ie­stājās ap mū­su ēras 5. gadsimtu, kad tie paši ģermāņu barbari, uz kuriem ro­mie­ši gadsimtiem bija skatī­jušies no augšas, sagrāva vare­no lielvalsti un paši kļuva par valdnie­kiem tās ro­be­žās. Viduslaiku eiro­pie­tim alus bija svarīgs ne tikai kā apreibin­āšanās lī­dzeklis - tas bija salī­dzinoši dro­ši dze­rams, jo darī­šanas pro­ce­sā bija vārīts, tātad bija mazākas ie­spē­jas, ka tas varē­tu būt in­ficēts.

Viduslaiku me­diķu acīs alus gan ne­izpelnī­jās īpašu pie­krišanu, jo par to ne­bija augstās do­mās vai vispār ne­ko nerakstīja grie­ķu un arābu ārsti - no­zī­mī­gākās auto­ritātes tā laika me­dicī­nā. 13. gadsimta me­dicī­nas traktāta autors Aldobrandino no Sje­nas rakstī­ja, ka nāk par sliktu kā galvai, tā vē­de­ram, tas izraisot sliktu elpu, bo­jājot zobus un, pro­tams, reibinot. Tiesa, alus palī­dzot tikt pie baltas un gludas ādas, kā arī esot labs urīn­dze­nošs līdzeklis.

Alus ir arī uzturvie­lām bagāts. Se­višķi to no­vērtē­ja mū­ki, kuriem gavē­ņa laikā bija krietni jāie­ro­be­žo savs uzturs, bet alus dzeršanas ziņā ie­ro­be­žo­jumu ne­bija. Tie­ši mū­ki bija pirmie, kas izko­pa alus brū­vē­šanas māku, darot alu vispirms pašu vajadzī­bām, tad - kloste­ros pastāvī­gi apme­tušos svētceļnie­ku uzcie­nāšanai; galu galā bīskapi un abati no­lē­ma šādā veidā papildināt savu budže­tu, un pie kloste­riem parādī­jās kro­gi. Kloste­ru brū­žu priekšro­cī­ba bija lēts darbaspēks un izejvie­las (graudā maksāta desmitā tie­sa) un atbrī­vo­jums no jebkādiem nodokļiem, attiecī­gi kloste­ru alus bija lēts. Vairāki kloste­ru brū­ži 10.-11. gadsimtā sasnie­dza visai ie­vē­ro­jamus ražo­šanas apjomus. Ap šo laiku alu kā peļņas avo­tu sāka no­vērtēt arī laicī­gie ze­mes kun­gi, un Dien­vidvācijā līdzās kloste­ru brū­žiem parādījās arī muižnie­ku uzturē­tas alus darī­tavas, kuras gan tikai pamazām spē­ja pie­tuvo­ties ilgā laikā izkoptajai mū­ku alus darī­šanas prasmei.

Zie­meļvācijā, savukārt, par galve­najiem kloste­ru kon­kuren­tiem alus darī­šanā kļuva pilsē­tu namnie­ki. Kloste­ru aldariem bija vēl vie­na priekšro­cī­ba - labākās iespē­jas tehno­lo­ģijas attīstī­šanai.

Kloste­ri bija tālaika zinātnes un izglī­tī­bas cen­tri, kuros pastāvē­ja izpē­tes un zināšanu saglabāšanas tradī­cijas. Bija
tikai dabiski, ka mū­ki savus atklājumus alus darīšanas jo­mā fiksē­ja un atstāja nākamajām paaudzēm. Starp šiem viduslaiku alus ražo­šanas tehnolo­ģijas celmlaužiem minama arī izcilā 12. gs. do­mātāja, rakstniece un kompo­niste, be­ne­diktie­šu abate Hilde­garde no Bin­ge­nas, kura atstājusi pirmo rakstī­to liecī­bu par apiņu izman­to­šanu alus ražo­šanā. Ir gan ziņas, ka apiņi kloste­ru tuvumā - jādo­mā, tieši alus darī­šanas vajadzī­bām - audzē­ti jau 8. gadsimtā. To­mēr līdz apiņa triumfam alus darī­šanā bija jāgaida vēl vairāki gadsimti.

Viduslaiku Eiro­pā lie­to­to alus pie­de­vu klāsts bija aizraujošs savā daudzveidī­bā. Der pie­bilst, ka arī ie­salam šī laika alū lie­to­ja ne tikai mie­žus, bet arī citas labī­bas un pat pākšaugu šķirnes. Visai izplatīts bija medalus, kurā me­dus kalpo­ja ne vien kā alko­ho­liskās rūgšanas mate­riāls, bet arī kā saldinātājs. Vēl garšas uzlabo­šanai lie­to­ja visdažādākos augus. Tiek minē­ti gan garšaugi - kadiķogas, muskatrieksts, in­gvers, ķime­nes; gan augi, kurus mūsdie­nās mē­dzam lie­tot zāļu tē­jām - pe­lašķi, dažādas mētras; gan tādas salī­dzino­ši re­tākas pie­de­vas kā ozo­la miza, prie­žu skujas, egļu pumpuri, vira žults. Un, jāteic, viduslaiku eiropie­tim ne­bija sve­ši arī alus in­gredien­ti, kuri pastiprināja tā reibino­šo spē­ku, pro­ti - augi ar narko­tisku ie­darbī­bu. Ir zināms, ka alum liktas klāt arī driģe­nes, purvmirte un vaivariņi.

Tā Latgales pusē vēl mūsdie­nās šur tur vismaz no­stāstu lī­me­nī sastopamais mo­tīvs „smaržai vaivariņi" ir atskaņas no tiem tālajiem laikiem.

13 interesanti fakti par alu

1. Alus ir tre­šais po­pu­lā­rā­kais dzē­riens pa­sau­lē, tū­līt aiz ūdens un tē­jas. Eiro­pā to tra­di­ci­onā­li brū­vē no mie­žiem, pie­vie­no­jot api­ņus, bet aus­tru­mu zem­ēs tiek iz­man­to­ti arī kvie­ši, ku­ku­rū­za un rī­si.

2. Stip­rā­kais šo­brīd pār­do­ša­nā eso­šais alus re­ģis­trēts Vā­ci­jā – Schorschbock (31%), bet ab­so­lū­tais re­kords pie­der Sko­ti­jas brū­vē­ju­mam – alus The End Of History esot sa­tu­rē­jis 55% al­ko­ho­la.

3. Alus pa­tē­riņš pa­sau­lē sa­snie­dzis 20 lit­rus ga­dā uz kat­ru ie­dzī­vo­tā­ju, Lat­vi­jā – 67,1 lit­ri, bet alus liel­val­stī Če­hi­jā 160 lit­ri alus uz ie­dzī­vo­tā­ju ga­dā. Ko­pē­jo ap­gro­zī­ju­mu alus tir­gū lēš uz 300 mil­jar­diem do­lā­ru ga­dā.

4. Pa­ti ve­cā­kā rak­stī­tā re­cep­te ir alus re­cep­te. Tā ir rak­stī­ta uz Šu­mē­ru plāk­snēm un tās ve­cums ir 4000 ga­du. Ar alus ra­žo­ša­nu šu­mē­ri jau no­dar­bo­jās 6000.g. p.m.ē.

5. Ame­ri­kā­ņu alus at­šķi­rī­bā no ci­tu val­stu aliem vis­bie­žāk ir brū­vēts no rī­siem. Tas tā­pēc, ka ame­ri­kā­ņi vai­rāk ie­cie­nī­ju­ši alu ar vieg­lu, ne pā­rāk uz­krī­to­šu gar­šu, kas ir arī viens no ie­mes­liem alus lie­la­jam pa­tē­ri­ņam arī sie­vie­šu vi­dū.

6. Se­na­jā Ba­bi­lo­ni­jā alus da­rī­tā­jas sie­vie­tes ie­ņē­ma arī tem­pļu pries­te­ru lo­mu. Die­vie­te Sī­ri­sa bi­ja alus pat­ro­ne­se.

7. Kat­ru ga­du tiek pār­do­ti vai­rāk kā 35 mil­jar­du alus ga­lo­ni. Ie­spai­dī­gi sa­lī­dzi­nāt ar ūdens pu­de­ļu pa­tē­ri­ņu, kas ir ap­tu­ve­ni 46 mil­jar­di ga­dā. Šie ci­pa­ri nav pā­rāk tā­lu viens no ot­ra, ne tā?

8. Lat­vi­jas čem­pi­ons Ed­gars Šverns pin­ti alus (0,568 l) ir pie­vei­cis 4,6 se­kun­dēs (2009), bet pa­sau­les re­kor­dists Sti­vens Pet­ro­si­no lit­ru alus spē­ja iz­dzert 1,3 se­kun­dēs (1977).

9. Dau­dzas sla­ve­nī­bas ir strā­dā­ju­šas par bār­me­ņiem – San­dra Bu­lo­ka, Brūss Vil­lis, Bils Kos­bijs un Še­vi­ja.

10. Ja­pā­nā alus tiek pār­dots arī tirdz­nie­cī­bas au­to­mā­tos uz ie­lām, kā arī vil­cie­nu sta­ci­jās.

11. Ja cil­vēks ko­lek­ci­onē alus pu­de­les, vi­ņu dē­vē par la­be­or­fi­lis­tu, bet to, kurš krāj alus pa­lik­tnī­šus, sauc par ta­ges­to­lo­gu.

12. Džor­džam Va­šin­gto­nam bi­ja pa­šam savs alus brū­zis Mo­un­tver­no­nā.

13. Alus kom­pā­ni­jas ga­dā iz­tē­rē tu­vu vie­nam mil­jar­dam do­lā­ru par reklāmām ASV.