Daugavas samu un zušu profesionālis

Redakcija 2016-07-23 16:19

Jēkabpilietis Juris Niedrītis draugos ar makšķeri un zivīm ir jau kādus 20 gadus. Sevi viņš uzskata par profesionālu makšķernieku, bet ne jau tādā nozīmē, ka ar to pelnītu sev iztiku. Profesionāls copmanis, viņaprāt, ir tas, kas pazīst upi, māk to „nolasīt”, iet ar konkrētu mērķi, piemēram, „šodien gribu noķert samu” un to arī izdara. Tāds, kurš zina, kas, kurā vietā, kad un uz ko ķersies, kā piebaros copes vietu un ko liks uz āķa. Jura mērķzivis visbiežāk ir sami un zuši.

— Pēc tiem nekur tālu nav jābrauc – ķeru tepat pilsētas robežās. Man ir savas zināmas vietas, kur ķeras gandrīz vienmēr. Vienu tādu vietu esmu attīrījis no krūmiem, uztaisījis kāpnītes, lai var vieglāk nokāpt pie upes, vasarā ar trimmeri appļauju arī zāli un nolieku atkritumu maisu, lai citi makšķernieki to vietu nepiemēslo, — stāsta J. Niedrītis. — Gan samus, gan zušus ķeru tikai uz gruntsmakšķerēm. Sistēma nav sarežģīta – kārtīgs kāts, bezinerces spole, 0,32 mm pītā aukla, svins, divas pavadiņas un attiecīga izmēra āķi. Kā ēsmu parasti lietoju raudas, mailes vai karpas gabalu. Zušiem, protams, āķis mazāks un uz tā parasti lieku virsū naktstārpus un cāļu aknas.

Pie upes makšķernieks parasti dodas pusdienlaikā. Kamēr iekārtojas krastā, sakārto kātus, iebaro izvēlēto vietu, vakars jau klāt un var sākt gaidīt ūsaiņa copi. Jurim ir sava iebarošanas metode, kurā svarīga loma ir vardēm. Ja vieta iebarota, agri vai vēlu sams pienāks. Cope ilgst līdz trijiem četriem no rīta. Ūsaiņus mazākus par 2 — 3 kg Juris atlaiž, jo tur tikai galva vien ir. Uz samiem pārsvarā iet divatā ar draugu un tad nakts starp „gruntenes” zvaniņu skaņām paiet vīru sarunās, bet, ja jāiet vienam, Juris ņem līdzi angļu valodas vārdnīcu zināšanu atsvaidzināšanai.

Lielākais sams (7 kg) noķerts pagājušā vasarā Jēkabpilī pretī attīrīšanas iekārtām (ar to Juris piedalījās konkursā „BD lielā zivs”). Tad gan adrenalīna bijis atliku likām — sams pieķēries uz švakākā kāta, spicīte nolauzta, rokas ar auklu sagrieztas, bet zivs krastā dabūta gan!

Arī sievai Inesei makšķerēšana nav sveša. Viņai gan vairāk patīkot ar pludiņmakšķeri „izsēdēt” kādu līni vai karpu.
— Reiz bijām draugu kompānijā Vīķezerā iebraukuši ar laivu. Mums vīriem bija normālas makšķeres, bet lai sievas negarlaikojas, izsniedzām viņām pa ziemas makšķerītei, lai no laivas paniekojas. Ironiskā kārtā mums ar draugu todien nekas tā arī nepieķērās, bet Inese izvilka trīs līņus un pamatīgu asari, — stāsta J. Niedrītis.

Brekšus Juris brauc ķert uz Staburagu, kur tie lielie dziļumi. Ar tiem gan pārāk neveicoties, laikam trūkstot pacietības un pa stipru arī piecērtot, kā jau ar samiem pierasts.

Tālākā copes vieta, uz kuru vasarā kaut reizi ir jāaizbrauc, Jurim ir Liepāja. Tur no Ziemeļu mola tiek ķerti jūras bullīši, kas viņaprāt ir visgaršīgākā Latvijā sastopamā zivs, smeķīgāka vēl par samu. Liepājā Jurim ir savs „spiegu tīkls”, kas padod ziņu, kad šīs skaistās zivis sāk ķerties. Vējazivis arī nācies jūrā ķert un vēl tādas kā čūskas, kurām nosaukumu gan nezinot.

— Makšķerēju no jūnija līdz ledum. Līdz oktobrim — samus, bet, kad tie vairs neķeras, — vēdzeles. Šogad gan ar tām gāja pašvaki — ķērās tikai zemmēri. Ziemas man kaut kā nav pie sirds, lai gan visi nepieciešamie rīki ir, — saka makšķernieks. — Aukstajā laikā paskatos raidījumus kanālā „Ohota i ribalka”, piemēram, par samu copi Ebro Spānijā. Tad gan, redzot, kā velk tos simtkilogramīgos monstrus, „siekala notek”…

Sama pagatavošanas recepte no Jura Niedrīša: