Martai un viņas vecākiem ir ļoti nepieciešama mūsu palīdzība!

Pati Marta kopš bērnības dzemdību traumas dēļ ir piesaistīta ratiņkrēslam. Viņas diagnoze - bērnu cerebrālā trieka. Viņa pašlaik nestaigā un nerunā, taču visu saprot, un ar zīmēm prot parādīt ko vēlas. Marta ļoti mīl dzīvi, uzticas Dievam un zina, ka Dievs viņu mīl. Viņai ir liela interese par apkārt notiekošo, patīk draudzēties, būt kopā ar citiem cilvēkiem. Ar skatienu, roku kustībām vai smaidu Marta var pateikt daudz vairāk nekā cits cilvēks ar vārdiem. Viņa ir ļoti emocionāla meitenīte. Šī pārsteidzošā ģimene dzīvo Kandavā. Trīs māsas un mamma ar tēti. Mamma Inga ir vijoles skolotāja mūzikas skolā. Ar mūziku šajā ģimenē aizraujas visi. Elza spēlē saksofonu, Liene - flautu. Tētis Arnis apguvis trompetes spēli. Mūzika Martai ļoti patīk- tā arī dziedē.

Rūpes par Martu tētim neļauj uz pilnu slodzi strādāt. Patlaban Arnis iekārtojies darbā tirgū, jo viņam ir nepieciešama iespēja vairāk laika pavadīt kopā ar Martu. Viņi ar sievu strādā maiņās, lai neatstātu meitu vienu. Uz speciālu skolu viņi arī ved Martu mainoties, četras reizes nedēļā uz pāris stundām. Nākas braukt no Kandavas uz Sabili, tas ir, gandrīz pusstunda ceļā. Skolā Martai patīk. Viņas klasē ir seši bērni, ir kopīga darbošanās, svētki, un ar viņu ir mīļās skolotājas Aija un Zita.

Bērns ar īpašām vajadzībām ģimenē ir liels pārbaudījums. Kad dvīnītes piedzima, Martai ārsti nedeva nekādu cerību, iespējas izdzīvot bija niecīgas. Veselo māsiņu uz laiku pie sevis paņēma vecmāmiņa. Tētis centās sadalīt laiku starp jaunāko dēlu pirmklasnieku un slimnīcu. Mammai ar Martiņu pirmie mēneši, gadi vairāk pagāja slimnīcās nekā mājās. Viņai bija slimas plaušiņas, bija ļoti grūti elpot, arī barību viņa saņēma caur zondīti, vēlāk gastrastomu.

Tā Marta tika barota piecus gadus, bija vajadzīga īpaša pārtika, kas tolaik bija ļoti dārga. Tomēr pēc kāda laika Marta pati sāka izrādīt interesi par ēšanu, un ar laiku izdevās tikt vaļā no zondes. “Tas bija prieks mums visiem, - atceras mamma. - Mēs ļoti gribētu, lai viņa varētu ēst ne tikai smalki sagatavotu ēdienu, lai varētu staigāt. Es nekad nebeigšu cerēt, jo zinu, brīnumi notiek”.

Martas ģimene pastāvīgi apmeklē baznīcu un visās grūtībās paļaujas uz Dievu.

"Katram dzīvē ir savs pārbaudījums. Jā, ir bijis daudz pārdomu, pārdzīvojumu, liekas, kāpēc ar mums. Bet tagad tā visa vairs nav. Mēs dzīvojam savu dzīvi un priecājamies par to, kāda tā ir, mums nav vairs bezcerības. Tās smagās pārdomas ir palikušas pagātnē. Mums ir lieliska meitiņa, mums vienkārši jābūt viņai blakus un jāmīl viņa," - saka Inga.

Un ziniet, šiem vārdiem tici uzreiz. Mīlestības un rūpju atmosfēra šajā nelielajā dzīvoklītī ir jūtama uzreiz, tikko tur ienākot. Kamēr mēs pētījām mūzikas instrumentus un klausījāmies stāstos par to, kā viņi visi kopā uzstājas , atmiņā atausa kadri no vecās, labās filmas “Mūzikas skaņas”. Šīs filmas varonei arī bija daudz bērnu, kas auga mūzikas un mīlestības atmosfērā.

Martas ģimene cenšas visur būt kopā. “Mēs nekad neesam kautrējušies no tā, ka mūsu bērns ir savādāks kā citi bērni. Kopā apmeklējam pasākumus, nometnes, tāpat braucam ciemos, vasarās peldamies (Martai ļoti patīk ūdens). Ar draugiem bijām Lietuvā", - saka Arnis un Inga.

Kad Martai vajadzēja naudu rahabilitācijai Rīgā, kas izmaksāja ļoti dārgi, paši kandavnieki ierosināja rīkot labdarības koncertu, kaut tas nebija viegls lēmums kaut ko tādu darīt. Tā radās pirmais koncerts luterāņu baznīcā, kurā piedalījās mammas Ingas mūzikas skolas audzēkņi un absolventi, kā arī ģimene. Cilvēku atsaucība bija liela. Koncerts bija sirsnīgs un emocionāls. Nākamos gadus šādi koncerti vairāk bija bērnu un citu priekam, un tā vēsts- ka arī šie īpašie bērni spēj dot, nevis tikai saņemt, mēs varam dalīties. Koncerta laikā palīdzēts bija ne tikai Martai, bet arī citiem slimiem bērniem. Arī pati Marta piedalījās vienā koncertā – veido ritmu ar muzikāla trijstūra palīdzību.

Trīs gadus Marta kopā ar vecākiem ar ziedot.lv palīdzību pāris nedēļas uzturējās rehabilitācijas klīnikā Vācijā, kur kopā ar speciālistiem tika cītīgi strādāts. Liels pārsteigums bija Badkrocingenas daudzie baseini un vannas, kur Marta jutusies kā zivs ūdenī. Tas ļoti palīdzējis Martas tālākai attīstībai.

Protams, vecākiem neklājas viegli. Ja morāli un filozofiski viņi problēmu ir aptvēruši, tad fiziski un materiāli tikt galā ir ļoti grūti. Kandava atrodas uz uzkalniem. Un, vedot ratiņkrēslu pa pilsētu, mammai ir sākušās problēmas ar mugurkaulu. Martu pat ne uz sekundi nevar atstāt vienu.

Arnis ar Ingu koordinē savu grafiku pa minūtēm – lai paspētu uz darbu, tiktu pie ārstiem, aizvestu Martu uz skolu un paņemtu no skolas. Bet vēl tētim ir elementāri jāpagatavo pusdienas un vakariņas piecu cilvēku ģimenei. Martai ēšanas režīms ir citādāks. Pabarot un apģērbt trīs bērnus mūsdienās nav viegli. Bet šajā gadījumā, kad vecāki ir „piesieti” bērnam invalīdam, tas ir gluži vai varoņdarbs.

Vecmāmiņu un vectētiņu Kandavā ģimenei nav, tāpēc vecākiem ļoti nepieciešama auklīte, kas kaut nedaudz atvieglotu vecāku ikdienu, uzticot viņai Martu uz vismaz dažām stundām nedēļā, jo citu palīgu ģimenei nav. Marta ir ļoti iemīlējusi savu auklīti Guntu, kura jau piecus gadus nāk pie viņas, gaida viņu, lai ietu pastaigās, kamēr vecāki kārto citas lietas. Tas padara arī Martas dzīvi krāsaināku, piepildītāku. Skaidrs, ka ar vecāku algām auklīti ir grūti atļauties. Ģimenei ieteica vērsties pēc palīdzības projektā Mīļā auklīte, kuru īsteno fonds Ziedot.lv un biedrības Apeirons.

Speciālas auklītes pakalpojumi astoņas stundas nedēļā vai 32 stundas mēnesī maksā 256 eiro, ieskaitot nodokļus. Gadā 3 072 eiro. Martai un viņas vecākiem ir ļoti nepieciešama mūsu palīdzība.

Radio Baltkom labdarības raidījuma Zaļā lampa telefons 90006383 (1.42 eiro) strādā līdz otrdienai, 7.februārim, lai palīdzētu Martai.

Fondā Ziedot.lv ir atvērts speciāls konts, lai palīdzētu Martas ģimenei.